Ievads
Ir parasta diena, vel viena parasta, saulaina diena. Debesis ir koši zilas un bezrūpīgas kā nāru acis. Zāle ir zaļa un gaiss ir svaigs, pildīts ar dažādiem metāliem un ķimikālijām. Mūsu moderno graustu pilsētas stūri ir noklājušies ar sūnām, ceļi saplaisājuši. Cilvēce apjukusi, un neprāts pašsaprotams. Šajā dienā es nolēmu doties pie jums.
Es nezinu, kas no sekojošajā mani uzjautrināja vairāk. Vai tā bija nemirstības ampulu parādīšanās SoulMart plauktos? Vai… lēmums par jauno, un satriecošo miesas nodokli, kuru vecākie jau gatavojās ieviest sistēmā? Laikam, nekas šajā pasaulē nenāk par velti. Man jau šķita, ka trakāk vairs nebūs, ka neko jaunu izgudrot nav vairs iespējams, bet es kļūdījos. Nemirstība? Cilvēkiem? Cik, tad tālu vairs atlicis līdz kanibālismam..?
Labvakar! Mans vārds ir Gotfrīds. Vēlos dalīties ar stāstu, kādu visai savādu realitāti... No sākuma nedaudz iepazīsimies, šo to pastāstīšu par sevi. Jau laicīgi informēju, ka man nerūp, vai jūs ticēsiet, vai nē. Ja saglabāsiet atvērtu prātu un sirdi, varbūt pat dzirdēsiet ko interesantu. Vai arī, šī būs vienkārši izklaidējoša pasaka laika kavēšanai. Izvelē ir jūsu.
Tad no sākuma. Mans vārds ir Gotfrīds, esmu 54 gadus vecs. Visvairāk par visu uz šīs nolādētās pasaules es vēlos nolīst kādā izolētā pagrabā, kur mani neviens neatrastu, līdz ņemot tik kādu muciņu ruma. Tad es tur varētu iekārtoties un liet saldo dziru rīklē līdz aknas atteiktu, un es beidzot noliktu karoti, kā to tautā saka...
Jūs jautāsiet, kāpēc, lai kāds sev novēlētu tik traģisku likteni?! Tad, man ir šis tas sakāms. Kā jau noprotiet, es nāku no cita laika. Es esmu redzējis baismas lietas. Tumšas, sirdi plosošas lietas kādām jūs nemaz neticētu...
Runājot tieši par nākotni, droši apgalvoju, ka ideāli nav nekur un nekad arī nebūs. Vienmēr ir kaut kas, kas mums liek iztēloties, ka zāle citur ir zaļāka. Tālā nākotnē, uz īsu mirkli, utopija tiešām eksistēja, un cilvēki bija laimīgi. Līdz brīdim, kad kādam varas izsalkušam psihopātam atkal palika garlaicīgi, un pagātnes šausmas, vēl reizi augšām cēlās no sava kapa. Viena lieta noveda pie otras, un drīz mēs bijām atpakaļ tieši tajā pašā bedrē no kuras tikai nesen bijām izķepurojušies. Mana laika cilvēki dzīvo neziņā un sāpēs, tie traucās pretim pilnīgai pašiznīcībai. Es vairs nezinu, cik ilgi spēšu raudzīties šim neprātam acīs. Mana pasaule ir skumja vieta, un es esmu nekas vairāk, kā vecs un noguris vīrs. Tādēļ es vēlos pazust. Tāpēc rums. Varbūt… es esmu pārāk pesimistisks? Es pieņemu, ka... lietas varētu mainīties?
Redzu, ka jūs vēl esiet šeit! Nu, tad, ja jums nav nekādu citu plānu, un ja esiet ieinteresēti dzirdēt, kā cilvēce pārkāpa dažas fizikas, un visas stulbuma robežas, esiet laipni lūgti! Iekārtojieties ērtāk, un izbaudiet šo brīvības momentu, jo vienu dienu tas zudīs. Tāpat kā šī dzira manā glāzē, viss reiz zudīs.
Priekā!
Pasaules gals...
Atgriežoties pie stāsta. Patiesībā, nākotnes debesis nemaz nav tik zilas, kā sākumā minēju. Patiesībā, tās ir vairāk krāsainas. Kā hameleons... vai varbūt kā degvielas pleķis peļķē, lietainā vasaras dienā.
Ātri paskaidrošu. Kopš notikumi ņēma paši savu virzienu uz ļaunāko, mēs dzīvojam zem, teiksim... tāda kā apburoša, ķīmiska vairoga. Šo ķimikāliju segu virs mūsu galvām mēs dēvējam par otrajām debesīm. Manā pasaulē dienas pārsvarā ir apmākušās un lietainas, taču, kad mākoņi izklīst, un saules gaisma saplūst ar šo miglas segu, tās iekrāsojās dažādos maigos toņos. Mākslīgais aizsargslānis nepieciešams, lai pasargātu atlikušo dzīvību no saules radiācijas. Tā katru dienu vairogs tiek atjaunots ar lidaparātu palīdzību, apdzīvotajās zonās protams. Apgabalu, kur otrās debesis izirst, cilvēki nodēvēja par debess malu, tas atrodas nedaudz ārpus pilsētas. Nosaukums atbilstošs. Raugoties tālumā patiešām ir redzema vieta, kur debesis it kā sadalās no savādas dūmmakas, dzīvespriecīgi zilā tonī. Atkarīgs no laika apstākļiem, protams. Dzīve atklātā saules gaismā NAV iespējama. Pilsētas ielenc tuksnesis. To pieminu, jo šim faktam būs visai svarīga nozīme turpmākajā stāstā.
Tad, kā līdz kam tādam nonāca?
Tas liktenīgais gads, debesīs ierakstīts un nolemts iznīcībai. Tas bija gads kurā sabruka visas ilūzijas, kas bija gadsimtiem ilgi celtas uz garīgi nestabiliem pamatiem. Viss materiālais, svētais un varonīgais, tas viss bruka ar skaļu asinis stindzinošu kara troksni.
Karš. Kārtējais politiskais konflikts norisinājās starp diviem ģeniāliem prātiem, divu ideoloģiju vārdā. Labajā ringa stūrī plosījās baltā ietērpta globālā valdība. Kamēr kreisajā stūrī uguni spļāva pats velns; viens vīrs ar sapni vientulībā valdīt pār pasauli. Ar saviem elles suņiem, tas solīja ieņemt zemes virsmu, pārņemt cilvēku dzīves, un ieviest tajās vēl nebijušu biedriskumu un mieru. Iemesls cīņai nebija īsti skaidrs, jo galu galā, abas puses vēlējās vienu un to pašu: varu, kontroli, cieņu, apvienošanu... Tomēr skatītāji alka asinis, un šovs turpinājās, liekot cilvēkiem ienīst vienam otru, un mesties iznīcināt jebkuru, kurš apšaubīja to dogmas.
...kas tā par burvestību, kas liek cilvēkam tā uzvesties, man nekad nebūs skaidrs...
Ir likums: as above, so below. Makrokosms, mikrokosms. Karo līderi, un karo arī cilvēki. Zemākā slānī, pastāvīgi risinājās mazi un nenozīmīgi konflikti civiliedzīvotāju starpā. Afišas un skaļas mutes brēca: rasisms, bagātie pret nabagiem, jaunie pret vecajiem, feminisms, seksisms, skaistie pret neglītajiem. reliģija pret pagāniem. Tas novērsa domas. Dažreiz, ir vieglāk nodarbināt sevi ar ķīviņiem un visādām sacerētām problēmām, nekā paskatīties lielajā spogulī, un atklāt, ka esi brīvo ganību vergs un dvēseles grausts... Tas ir kā iet pie ārsta, kad tev kaut kas sāp. Neviens īsti to nemīl darīt. Tu zini, ka vajadzētu, taču tas būs nedaudz bailīgi, nedaudz dārgi. Tad vēl tas slinkums... Beigu beigās, tu iešauj divas ibuprofen tabletes un ar smaidu dodies tālāk dzīvē. Taču slimība, kaut arī notrulināta, joprojām dzīvo un attīstās tevī... neatkarīgi kam tici. Tieši šī situācija arī norisinājās cilvēces kolektīvajā apziņā. Sirds dziļumos cilvēki bija pārbijušies līdz nāvei. Pārbijušies par savu nākotni, kas gulstijās jukušo autoritāšu rokās. Bet tā vietā, lai dziedētu savas brūces un atgūtu pilnīgu kontroli pār savām dzīvēm, viņi bija izdomājuši paši savus konfliktus kuri palīdzēja aizmirst. Pārslogotais cilvēka prāts dzīvoja karā, dienu pēc dienas. Laiks ritēja cauri tumšam tunelim. Acis maz ko redzēja, ausis maz ko dzirdēja. Un vienu dienu, pienāca tā neizbēgamā diena, kad slimība bija ielaista pārāk tālu.
Tā, izolēti kara tunelī, cilvēki bija sākuši ņemt arvien vairāk, un dot atpakaļ arvien mazāk, līdz bija kļuvuši par pilna laika zemeslodes parazītiem. Jau pēdējā kara ausmas laikā planēta bija manāmi trauslā stāvoklī. Esmu pārsteigts, ka pēc pirmās atombumbas sprādziena zeme vienkārši nesašķīda sīkās drumstalās. Vispārējs piesārņojums bendēja ekosistēmu. Dzīvnieku sugas strauji izmira. Mūsu mājas bija kā ieplaisājis spogulis, gatavs sašķīst jebkurā momentā. Daži centās ar to apieties akurātāk, kamēr citi noskatījās ar šausmām un skaitīja laiku. Cits apdāvināto bariņš, savukārt rada lielu gandarījumu iznīcības aktā, un pavadīja savus šķietami pēdējos mirkļus uz zemes to indējot tālāk, cenšoties imitēt kaut ko, ko reiz bija redzējuši televīzijā.
Pat līdz šai dienai nav zināms kādi ieroči tika izmantoti tajā pēdējā, liktenīgajā cīņā. Cilvēki baumo par netestētiem atom ieročiem, kā arī pavīd teorijas par citpasauļu tehnoloģijām, par sātanismu, un pat melno maģiju. Bet baumas ir baumas. Grūti teikt. No pēdējā kara laikiem lielākā daļa informācijas avotu ir praktiski zaudēti. Komas muzejā vēl glabājās pāris dokumentācijas, kas vēl kaut kā pierāda asiņainās pagātnes esamību.
Tad kāds bija šis pēdējais karš? Tā bija masu slepkavība. Tukša asins iziešana ar attaisnojumu. Attaisnojums - pasaules miers.
Līderu plāns bija prasti iznīdēt ienaidnieka kontinentu. Neticami, bet viņiem tas izdevās. Līdzi tika aizrautas neskaitāmas nodevēju, un pat savējo cilvēku dzīves. Šis karš atstāja miljonus iedzīvotāju bez mājām, slimus un neārstējamus. drīz vien par tiem drīz tika aizmirsts. Karš bija uzvarēts, un jauni pieminekļi tika celti par godu globālajai valdībai. Tas bija jauns sākums, jaunā pasaulē. Tomēr, sekojošais bija tālu no iecerētā. Laimīgās beigas lēnām attālinājās, līdz pavisam izzuda zvaigžņu draudīgajās ēnās.
Jau ilgi kāds kluss spēks bija vērojis pasauli no malas. Tas bija kaut kas ārpus cilvēka kontroles. Spēks, kuru nevarēja ne paredzēt, ne apturēt neviena valdība vai karalis. Tas bija cēloņu un seku likums. Tā bija daba; karma. Un kad beidzot cilvēks bija iešāvis to liktenīgo lodi zemes sirdī, kad viņš bija nogalinājis sevi un zemi, tā modās kā viesulis atgriežot devējam doto.
Lielais pārsteigums bija tāds, ka zemes rotācijas ātrums lēnām samazinājās. Pavisam nemanāmi, mierīgi. Planēta bija mirusi.
Sākumā, kad zinātnieki nāca klajumā ar šo paziņojumu, neviens neticēja. Cilvēki padomāja, ka tas ir kāds slikts joks, kārtejā konspirācijas teorija. Cik smieklīgi tas šķita. Tomēr zinošie runāja, ka apmēram sešu gadu laikā, zeme turpinās samazināt ātrumu, līdz tā apstāsies pavisam. Neviens nespēja to uztvert nopietni. Ziņas, ātri vien, kļuva par izsmieklu, bet nepagāja ilgs laiks līdz pirmie simptomi sāka parādīties.
Daba sāka zaudēt prātu. Te sals, te karstums, vētras un zemestrīces, nodzeltējušas debesis un nāves smaka gaisā. Arī dienas un naktis sāka stiepties garumā. Dienas kļuva tik pat garas kā nedēļas, un nedēļas kļuva par mēnešiem. Saulrietā vasara jau vērtās rudenī.
Tas bija sācies, un neviens vairs nesmējās, tas tiešām bija pasaules gals. Ar laiku izmaiņas sāka izraisīt daudz smagākus blakusefektus. Likās planētas ķermenis teju vai sāka rauties uz pusēm, mainot reljefu, mainot visu. Jūras izzuda, un klajumi pārvērtās kalnos. Transformācijas notika visur. Cilvēki bija spiesti mesties no vienas pasaules malas uz otru, glābjoties no nežēlīgā klimata un zemestrīcēm, kuras norija visu savā ceļā. Kur agrāk bija okeāni, tagad bija tuksneši un otrādi. Apiet šo elli bija tikpat kā neiespējami, taču dažiem paveicās, un tie izdzīvoja. Tā cilvēks cīnījās gadiem ilgi, lai saglabātu savu dzīvību uz zemes. Neticami, bet pēc neskaitāmām nāvēm, asarām un sāpēm pienāca tā diena. Diena, kad saule izlauzās caur drūmajiem putekļu mākoņiem, un vietām pavīdēja zaļa zāle. Izdzīvojušie augšām cēlās no tumšajām alām un patversmēm kurās bija dzīvojuši. Viņi nespēja noticēt brīnumainajam mieram, kas tos sagaidīja pēc visa piedzīvotā haosa. Tas tik tiešām bija brīnums. Cilvēks nezaudēja prātu, un pavisam drīz sāka kalt plānus, un atkal likt pamatus jaunai dzīvei. Viņš zināja, ka darbs nebūs no vieglajiem. Pēc traģiskā pasaules gala viss bija savādāk, zeme bija nepazīstama, resursi ierobežoti, un pat cilvēks bija pavisam cits...
Tātad. Tas bija par pasaules galu īsumā. Es apstāšos šeit. Stāsta gaitā vēl šur tur parādīšos, lai pastāstītu vēl ko interesantu par Komu un tās aizsākumiem. Tagad laiks sākt īsto stāstu.
Daba bija skaidri atdzinusies savās patiesajās jūtas pret cilvēku. Bija jāsāk no nulles. Tāds, vēl reiz, bija cilvēka ceļš šajā pasaulē. Taču laiks ritēja, un viņš atrada ceļu atpakaļ. Ceļu uz civilizāciju.
Esiet sveicināti Komā.
