Tovakar viņi atgriezās atpakaļ nometnē dzīvi un veseli ar mantu pārbāztām somām. Tomēr pacilājošā uzvaras sajūta izzuda, kad varoņus mājās sagaidīja sēras sejas. Cilvēki vēlreiz sakņupuši pulcējās galvenajā krustojumā, bija atgadījies kaut kas nelāgs.

  Medikamenti, pēc kuriem grupa bija devusies uz pilsētu, bija galvenokārt nepieciešami ļoti slima bērna ārstēšanai. Zēns jau ilgi bija sirdzis ar kādu nezināmu kaiti. Tradicionālie ārstēšanas veidi nedeva panākumus, palīdzēja tikai īpašas recepšu zāles, kuras iegūt bija ļoti sarežģīti. Vajadzīgs bija arī īsts ārsts, bet nepiederošiem  ieeja aizmirstajos kvartālos bija liegta. Bija tikai tas kas bija. Tikai pāris stundu laikā slimība strauji progresēja un pēdīgi uzvarēja.  

  Zēns miris gulēja uz matrača istabas vidū, viņa māte sagruvusi uz ceļiem blakus, tēvs, slēpjot asaras, aizgriezies raudzījās sienā.

  Sāpes.

  Deils bija aizgājis līdzi Luisam, kurš bija tuvs ar cietušo ģimeni, apraudzīt situāciju. Viņš noraudzījās skumjajā ainā un nesaprata, kāpēc labiem cilvēkiem ir jāiet cauri tādām sāpēm? Zēnu taču varēja glābt. Vai viņa dzīve bija mazāk vērtīga, jo viņš bija aizmirstais? Kā tas bija pieļaujams? Kāpēc viņam bija jāmirst, kamēr pilsētā ārsti glāba dzīvības narkomāniem un citiem graustiem?

 

  "Tas nav godīgi," Deils vēlāk teica, kad viņi ar Luisu devās uz savām mītnēm.

  Luis mierīgi paraustīja plecus. "Ir kā ir. Negodīgi? Jā. Galvenais, ka Darījām ko varējām."

  Deils apdomāja dzirdēto. "Vai tas ir viss ko mēs varam? Sēdēt šeit un noskatīties kā pa vienam nosprāgstam?"

  Viņi apstājās.

  "Deil, es saprotu kur tu pašlaik atrodies," Luis runāja pārliecināti un mierinoši, "cīņa par taisnību un viss tas... labāk, liecies mierā, un vienkārši dzīvo. Labi?"

  Luis draudzīgi uzsita Deilam pa plecu un atvadījās, tad nogriezās blakus sānieliņā, kur pa ēkas evakuācijas kāpnēm uzrāpās uz otro stāvu un ielīda pa logu, kurā tobrīd silti mirguļoja gaisma. Tur viņu sagaidīja sieva un meita. Luis no visa spēka apskāva ģimeni. Viņš saprata ko Deils vēlējās pateikt, un zināja ka Deilam bija taisnība. Aizmirstie dzīvoja nabadzībā, bieži pietrūka pārtika, cilvēki mira no viegli ārstējamām kaitēm, jo trūka medikamenti. Nebija arī iespējas pašiem attīstīties, jo viņi bija ierobežoti. Viņi bija cilvēki kuriem nav ļauts vairāk. Tā nebija brīvība, tikai vēl viens cietums. Izredzes uzvarēt sistēmu bija mikroskopiskas. Rokas nolaidās. Pats izgājis cauri sakāves sāpēm, Luis vēlējās pasargāt Deilu no liekiem jautājumiem un galvas lauzīšanu par brīvību. Viņš bija pieņēmis, ka vienkārši jādzīvo kā var. Tas arī bija viss.

 

  Tikmēr Deils sabozies Devās mājās. Viņš nebija gaidījis tādu attieksmi no Luisa puses. Likās ka viņš ir viens no tiem kas sapratīs... tomēr, nē. Tāds pats liekulis kā visi pārējie. Puisi pārņēma bezcerības sajūta. Neiederīgs ne pelēkajā masā, ne starp varas kāriem psihopātiem, ne aizmirstajiem viņš sajutās vientuļš. Vismaz būtu kāds ar ko parunāt. Prātā ienāca Domino, kad pirksti kabatā sataustīja vizītkarti ar meitenes telefona numuru. Interesanti, kāds ir viņas skats uz dzīvi? Viņa likās tik pozitīva un enerģijas pilna, ne pavisam kā tonakt, kad tie pirmo reizi satikās...

 

  Lēniem soļiem Deils devās mājup. Debesis bija sākušas satumst ar vien straujāk, tuvojās piķa melnums un kabatas lukturis bija palicis kaut kur noliktavas mantās. Nācās neveikli klupt uz priekšu pa tumsu, cerot kaut ko nesalauzt. Kopumā noskaņa bija pat nedaudz baisa, kaut arī bailēm iemesla nebija. Kas gan varēja notikt?

  Deils apstājās sadzirdējis savādu čaboņu sev aiz muguras. Viņš stāvēja plaša krustojuma vidū, raugoties apkārt. Veltīgi. Tumsā saredzēt tālāk par pāris metriem nebija iespējams. Turpinot ceļu tā pat likās, ka viņu kāds vēro. Vai viņu izsekoja? Visu varētu novelt uz psihozi, tomēr šis bija savādāk. Nebija skudriņu, un baiļu sajūtas, kas parasti nāca ar halucinācijām. Deils aizkaitināts vēl reizi atskatījās, kad netālu tumsas aizsegā kaut kas nošvīkstēja.

  Puisis sāka virzīties nezināmās skaņas virzienā. Tā nāca no kādas vārtrūmes, kurā valdīja piķa melnums. Piegājis klāt telpai, Deils nedaudz ieliecās uz priekšu, cerot ko saredzēt. Dumja ideja. Negaidīti no tumsas iznira kāds cilvēks, nogāza Deilu no kājām un sāka tam zvetēt pa seju.

  "Atšujies! Ko tu pie velna dari!" Deils brēca piespiests pie zemes, vairoties no sitieniem.

  Tik pat strauji kā jezga bija iesākusies tā norima. Sekoja steidzīgs kabatas luktura klikšķis.

  Deils saviebās, gaisma nepatīkami spīdēja acīs, viņš ar roku pasita uzbrucēja lukturi malā.      Sasodīts. Pretī blenza Marvina seja. Abi apjukuši raudzījās viens otrā.

  "Marvin? Kā iet?" Deils pārsteigts iesaucās.

  "Tu... neesi miris?" Marvins šokā nespēja sakarīgi parunāt.

  "Garš stāsts."

  Tiešām, pārāk garš stāsts. Sagrābis Marvinu aiz krāga, Deils nogrūda to zemē un piecēlās. Seja sāpēja. Viņš uzmanīgi pieskārās ar pirkstiem zem acs.

  Uzbrucējs neveikli pieslējās kājās un atvainojās: "Piedod. Man likās ka... es pat nezinu, domāju, ka esi kaut kāds maniaks."

  Deils steidzināja Marvinu doties viņam līdzi, nebija droši palikt atklātā vietā ar nepiederīgo baram.  

​

  Mājās viņš iekurināja krāsni un gaismā labāk apskatīja negaidīto ciemiņu. Marvins bija krietni izmainījies. Pastiepies garāks, sejas vaibsti kļuvuši asāki, mati atauguši visai gari. Nevarētu teikt ka viņam piestāvēja, par ko Deils klusībā uzjautrinājās.

  Marvins pieklājīgi sēdēja pie pašdarināta galda, kas bija izgatavots no vecām koka durvīm, un nopētīja Deila pieticīgo mājokli. "Tātad tu pameti visu ko mīli un pazīsti, lai dzīvotu pamestā mājā, ar mēbelēm darinātām no atkritumiem?" Marvins atzinīgi pamāja ar galvu. "Neslikti. Tam vajag iekšas."

  Deils, neuzjautrināts, apsēdās pretī.

  "Kaut tā tiešām būtu, Marvin," viņš nopūtās. "Stāsti. Ko tu šeit dari?"

  "Ko es šeit daru? Ko tu pats šeit dari? Tev vajadzētu būt mirušam. Sasodīts, es tiešām domāju ka esi pagalam! Idiots!" Marvins pacēla balsi. "Ko tu  vispār iedomājies, vienkārši aizbēgt, inscenēt savu nāvi, man neko nepasakot! Būtu paņēmis līdzi!"

  "Es... Ko? Tas pavisam nenotika tā! Es jau teicu, garš stāsts," Deils atkārtoja, nesaprotot kāpēc vispār attaisnojās. "Sākumā, labāk pastāsti man, kas notika? Kā es pazudu?"

  Marvins apjucis centās atminēties dienu, kad ieraudzīja drauga seju pazudušo afišā. "Tu pāris reizes neiznāci darbā, domāju varbūt esi apslimis. Tad vienu dienu, vienkārši parādījies meklēšanā. Rakstīja ka biji redzēts izejam Saturnijā. Es īsti tam neticēju, bet laiks gāja, un tu tā arī neparādījies. Pēc mēneša pazudušo sarakstā uzrādījās, ka tevis meklēšana pārtraukta, un tavs profils izdzēsts. Es tā arī nesapratu vai skaities miris, vai bezvēsts pazudis? Nezināju ko domāt. Arnolds ar mani vispār vairs nerunā, kopš viņu paaugstināja amatā… nezinu kas viņam iekodis."

  Es gan zinu, Deils nodomāja, tomēr netaisījās par to runāt. "Skaidrs..." viņš saguris pārlika plaukstu pāri sāpošai acij.

  "Tiešām, piedod par to," Marvins nokaunējies atvainojās.

  Deils papurināja galvu. "Tas nekas. Tad, ko tu šeit dari?"

  Marvins stostījās: "Nu... es saderēju ar draugiem ka iziešu tuksnesī."

  Deils nolaida roku atpakaļ uz galda un nikni raudzījās draugam acīs. Viņš runāja lēnām: "Tu esi prātu zaudējis, Marvin? Nekādā gadījumā! Tu nedrīksti tur iziet. Apsoli man ka nelīdīsi tur!"

  "Kāpēc? Pag, tad tu tiešām esi bijis Saturnijā? Stāsti!? Kas tur vispār notiek?" Marvins dega nepacietībā.

  "Tu negribi zināt... Marvin, viņi," Deilam nebija ne jausmas kā atstāstīt šausmas kuras viņš bija pieredzējis. Nebija vērts. Viņš nokāra galvu un teica: "Ej mājās, un aizmirsti."

  Deils, kuru Marvins atminējās kā pašas jautrības garu nu bija pavisam nopietns. Viņš nekad draugu tādu vēl nebija redzējis.

  "Tagad man vēl vairāk interesē!" Marvina acis iemirdzējās. "Neuztraucies, iziešu, un uzreiz nākšu atpakaļ. Derība, Deil! Es netaisos zaudēt."

  Jaunākais piecēlās un apjoza mugursomu.

  Sīkais muļķis, Deils nodomāja ar akmens sejas izteiksmi. Nebija izvēles. Viņš nikni piecēlās un uzklupa Marvinam, tad saķēris aiz jakas piespieda pie sienas, blenžot acīs ar izsalkuša zvēra skatienu. "Pamēģini tikai. Es pats tev salauzīšu kājas, ja redzēšu ka tur izej. Saprati! Es tev salauzīšu kājas un nospārdīšu tevi līdz nāvei! Es šeit neesmu viens. Saprati? Ja kādam pastāstīsi par šeit notikušo, mēs tevi atradīsim! Atradīsim un novārīsim dzīvu! Tu mani saprati!?" tā nebija kliegšana, Deils drīzāk rēca uz Marvinu.

  Runāt ko tādu bija sāpīgi, taču vēl sāpīgāk būtu palaist Marvinu potenciālā nāvē. Protams, viņš draugam nespētu piedurt ne pirkstu, taču viņš nevarēja iedomāties citu veidu kā panākt, lai Marvins turētu muti un arī pats neapdraudētu savu dzīvību.  

  Deils atlaida puisi, tas nokrita zemē kā lupata. Marvins nobijies aizkārpījās līdz istabas durvīm, pēdējo reizi paskatījās uz Deilu ar nedabiski lielām acīm, tad metās projām ko kājas nes.

  "Laikam noticēja."

  Sekoja skumjš uzvaras brīdis. Deils palicis viens, pēdīgi iemeta krāsnī pāris dedzināmās briketes un pārguris devās pie miera. Viņš pateicībā uzelpoja, iekritis savā migā. Matracis bija nedaudz mitrs un oda pēc pelējuma, bet tobrīd tā likās kā viss ērtākā guļvieta pasaulē. Kārtīgi sasedzies viņš ātri aizmiga.