Istabā bija tumšs, caur pelēcīgajiem aizkariem spīdēja blāva gaisma. Aiz loga trokšņoja circeņi insekti, un, pavisam viegli, smidzināja lietus. Šķiet bija apmēram divi naktī. Deils gulēja nekustīgs un blenza melnajos griestos. Klusums bija tik smags, ka uz brīdi viņš sadzirdēja pats savus sirdspukstus. Kaut kur pakausī atkal ieslēdzās balsis. Neskaitāmas, tās kaut ko apsprieda, taču pavisam klusi. Deils aizvien vairāk bija sācis samierināties ar medikamentu izraisītajām halucinācijām. Tās pamazām bija kļuvušas par normālu dienas sastāvdaļu.

  Bija pagājusi tieši nedēļa, kopš Deils tika uzņemts pirmajā rasē. Viņš bija manāmi sadraudzējies ar Voidmanu, sniedzot tam visas pareizās atbildes, kuras boss vēlējās dzirdēt. Kā arī puisis jau pazina visus nometnes zinātniekus pēc to vārdiem un nodarbošanās. Sadzīvot gan tie joprojām nespēja. Domino nespēja atmest ieradumu raustīt baltos halātus aiz drēbēm, tikmēr Deils izlikās, ka nevar neko darīt lietas labā... protams, tās bija atrunas. Ja viņš vēlētos, spētu suni atsaukt jebkurā momentā.

 

  Deilu nozīmēja pagaiddarbā pie ziņu rakstīšanas un internet cenzūras. Viss, kas viņam bija jādara bija, katru dienu jāsaraksta pāris slejas ar nepatiesu informāciju, jāpieskata cilvēku uzvedība internetā un jācenzē sazvērestību sarunas un saitus, kuros pats agrāk bija pavadījis diezgan daudz laika. Cik dīvaini dzīve spēj sagriezties... 

  Darbs bija grūtāks nekā bija gaidīts. Katra darba diena modināja jaunas šaubas, ticība cilvēcei zuda, dažreiz atlika vien prātot, kas notiek ar pasauli? Vēl pirms pāris stundām, izlasījis kārtējo komentāru kauju zem kāda raksta par nemirstības ampulām, Deils sāka apšaubīt savas jūtas pret sabiedrību. Interneta lietotāji brīžiem šķita tik dumji un lepni. Katrs pārstāvēja pats savu indīgo patiesību, un karoja par to, it kā tam būtu nozīme… Kaut arī, manāmi, taisnība šeit nebija svarīgākais... bet gan pārākums. Katra mazā šūniņa, šajā briesmonī, kas bija internets, centās izcelties, un būt svarīgāka par citām šūnām. Paralēli publicētais saturs: video, stāsti un bildes, kas katru dienu apritēja šajā anonīmajā nejēdzību tīklā, spētu morāli traumēt jebkuru. Tik daudz naida, perversības un slimības mitinājās neredzamo lietotāju galvās. Pilnīgi pārņēma tāda sajūta it kā katrs otrais iedzīvotājs ir slepens asinskārs vampīrs. Redzot garāmgājējus uz ielas, Deils nekad neaizdomājās ko tie slēpj savās nogutušajās galvās. Vai tādiem maz bija iespējams palīdzēt?  

  Deils ilgi domāja, un uz brīdi, pat pilnībā iekļuva pirmās rases prātā, un saprata kāpēc tie darīja to ko dara. Cilvēki spēja būt patiešām nežēlīgi, un riebīgi... Tomēr Deils nebija viens no pirmās rases... viņš arī nebija viens no pelēkās masas. Viņš sāka prātot, kur varētu piederēties? Ir cilvēki, kas zog un iznīcina, tad ir cilvēki kas glābj un rada... un vēl ir tādi kas padodas. Laikam pēdējais variants viņam piestāvēja viss labāk. Rokas necēlās nevienu glābt, bet tas arī nebija iemesls nolaisties mēslainē, un kļūt par psihopātu.

  Deils piecēlās sēdus gultā. Viņš jutās bezspēcīgs un vientuļš. Tā it kā būtu pavisam viens, pēdējais cilvēks uz pasaules. Ko tālāk? Palikt ar pirmo rasi? Tas bija pretīgi. Bēgt? Tas bija bīstami. Mēģināt nodot cilvēkiem patiesību? Tas bija bezjēdzīgi... Jā, viņš varēja, pat tobrīd, piecelties, uzrakstīt visu patiesību un publicēt to internetā …bet cilvēkiem būtu vienalga. Tie ne ticētu, ne vēlētos ticēt... tieši kā Voidmans bija teicis.

  Ko tagad? Viss iesākās ar plānu paveikt kaut ko grandiozu, censties atmodināt sabiedrību. Taču tagad Deils vienkārši vēlējās gulēt. Sapūt. Depresija nolika viņu atpakaļ gultā, acis atsāka apātiski lūkoties griestos. No otras puses… Nē! Tas nevarēja tā turpināties. Viņš atkal pielēca sēdus. Ar katru dienu viņš nodarīja sabiedrībai tikai aiz vien vairāk bojājumus, stāstot aplamības un gremdējot to vēl dziļākā miegā. Pārstāt izplatīt melus nebija iespējams, tas tomēr bija viņa darbs, kas paglāba viņa ādau. Tai pat laikā, Deils nevarēja sevi ciest dēļ tā ko dara. Kāds nezināms spēks mudināja rīkoties... kaut arī izredzes ko mainīt bija niecīgas. Tieši kā Eiriks bija teicis.

 

  Visu vai neko. Deils spontāni izdarīja izvēli par kuru domāt iepriekš bija izvairījies. Krūtīs plosījās nemiers, mute kļuva sausa.

  Viņš zināja, ka ir pazudušo sarakstā, un viss ticamāk arī jau uzskatīts par mirušu. Ja viņš spētu atgriezties pilsētā, un sameklēt kaut vienu pazīstamu cilvēku... ja viņš spētu parādīt, ka ir iznācis no Saturnijas dzīvs, varbūt kāds viņam noticētu? Viss ko varēja darīt bija mēģināt. Viņš to nedarīja patiesības dēļ, bet gan tāpēc ka vienkārši atkal vēlējās dzīvot normālu dzīvi. Pilsēta bija pēdējais glābiņš. 

  Deils strauji uzlēca kājās pamodinot Domino. Vilks apmulsis sāka novērot cilvēku. Līdzi daudz paņemt nevarēja, lieki smagumi tikai patērētu enerģiju. Somā iemesti bija tikai ūdens pudele un pretsāpju līdzekļi. Viņš cerēja, ka pa ceļam sanāks vēl noplūkt kādu augli dārzā, bet maz ticams. Deils morāli sagatavojās sūrajam ceļam. Pavēlējis Domino palikt uz vietas puisis sāka lavīties laukā. Suns protams neklausīja un spītīgi sekoja. Deils nosprieda, ka varbūt tā pat bija labāk. Pilsētnieki dzīvu suni nekad nav redzējuši. Tas ir burtiski dzīvs pierādījums notiekošajam!

 

  Cik vien klusu iespējams, viņi izgāja laukā. Ārā valdīja krēsla. Gaiss šķita neraksturīgi vēss laika fāzei. Bāze bija tukša. Kaut kur apkārt patrulēja sargi, Deils bija pārliecināts, ka spēs tos apiet, pie reizes izvairoties no kamerām.  Katra sekunde šķita kā pašnāvība.

Lēnām, ietupies Deils lavījās gar māju sienām. Baltais vilks tik pat klusi sekoja.

Te, netālu atvērās logs, citur kaut kas nokrakšķēja, tur pat ap stūri runājās divi baltie halāti.

  "Vai neviens vairs naktī neguļ vai?" bēglis nodomāja. 

  Viņš aizkaitināts nogaidīja kamēr viss norims. Pēc brītiņa bija droši turpināt ceļu. Vēl apgājis pāris stūrus, viņi nonāca pie noliktavas ēkas kurā Voidmans Deilam bija rādījis filmu.

  Domino negaidīti iesmilkstējās. Deilam likās, ka sirds tūlīt izleks pa muti.

  "Muļķa suns! Klusē, lūdzu..."

  Viņš pielika pirkstu pie lūpām. Domino izskatījās satraukts, tomēr paklausīja.

  Viss. Tagad tikai atlika ātri nozust tuksnesī. Šķiet pilsēta atradās taisni uz priekšu... varbūt arī nē? Visu vai neko. Viņi izgāja mirušajā plašumā. Vajadzēja pēc iespējas ātrāk attālināties no bāzes un saplūst ar krēslu. Viņi gāja ātri, bez skaņas. Domino slīdēja līdzās bez mazākās piepūles, tikmēr Deils nedaudz jau grīļojās, kājas uztraukumā īsti neklausīja. Paskatījies atpakaļ Deils atviegloti uzelpoja. Bez šaubām no turienes viņus saskatīt vairs nebija iespējams. Soļi kļuva nedaudz lēnāki. Domino, atkal iesmilkstējās, Deils īpaši tam nepievērsa uzmanību... taču drīz arī atklājās smilkstēšanas iemesls. Puisis iepretīm, tālumā pamanīja savādu melnu pleķīti. Savādi, tur nekam nevajadzēja būt. Dīvainā parādība brīdi nekustejās, tad pēkšņie iemirdzējās kā zvaigzne un diezgan strauji sāka tuvoties. Deils saprata.

  "Nē. Nē... lūdzu..." viņš lūdzoties nokrita uz ceļiem.

  Domino nervozi sāka mīņāties apkārt un riet. Riešana izvērtās griezīgā gaudošanā. Vilks satraukts nolaizīja Deilam seju, it kā cenšoties pierunāt to bēgt.

  Deils sabruka fiziski un morāli. Sēri raugoties vilkā, viņš aizlauztā balsī nomurmināja: "Viss cauri, Domino... tagad patiešām."  

  Viņiem pretī, pilnā ātrumā, nesās Voidmana mašīna… kā tas uzzinājis? Kurš viņus redzējis? 

​

 

  Nebija izredzes glābties. Abi izbēgušie sēdēja smiltīs un gaidīja savu likteni. Mašīna sāka samazināt ātrumu, drīz lēnām tā piestāja līdzās bēgļiem. Melnā auto durvis atvērās un nesteidzoties izkāpa Voidmans. It kā spēlējoties, viņš vienreiz apgāja tiem riņķī.

  "Tā, tā..." viņš lēnām šūpoja galvu. "Deil. Tu salauzi manu sirdi... Man bija lieli plāni attiecībā uz tevi!"

  Deils nožēlojams tupēja uz ceļiem. Gar acīm jau slīdēja visa dzīve. Tās bija beigas.

  Voidmans turpināja: "Taču, es arī neesmu naivs. Tu tiešām domāji, ka spēsi mani apmuļķot? Un velns parāvis, tik prasta izbēgšana? Es gaidīju ko iespaidīgāku." Viņs salika rokas uz sāniem, un domīgi ieurbās ar skatienu zemē.

  Uz brīdi Deils pacēla acis un, likās, tālumā saskatīja cilvēkus? Vai tie bija rēgi? Neskaitāmi stāvi bezmērķīgi klaiņoja tuksnesī. Te pēkšņi tie izzuda kā nebijuši. Stresa nomāktais prāts tam nepievērsa uzmanību. Tālumā norībēja pērkons.

  Omārs, beidzot izlēmis ko iesākt tālāk, stingri kādam pavēlēja: "Savāciet viņu, lūdzu."

  No mašīnas aizmugures izkāpa divi sargi, teju divreiz lielāki par puisi. Tie pagrāba Deilu kā lupatu lelli un sāka vilkt uz mašīnu. Tikmēr Domino rēja un mētājās apkārt mēģinot glābt draugu. Momentāli arī dzīvnieka pacietības mērs bija pilns, un suns vienam nelietim ielaida zobus tieši potītē, līdz pat kaulam. Vīrieši nosvieda Deilu malā un metās virsū sunim. Domino vēl tik paspēja sakropļot otra sarga roku, pirms viens no tiem vilkam pārgrieza sprandu. Atskanēja spalgs kauciens, un Domino tika sviests no visa spēka pret zemi.

  Elpa aizsitās, acis šausmās iepletās. Deils uzrāvās četrrāpus un mēģināja aizķepuroties līdz vilkam. Šķiet pašam roka bija lauzta, tālu tikt neizdevās. Asaras krita pār vaigiem, bilde izplūda, mute bija pilna ar smiltīm. Caur ķermeni plūda strāva, sāpes kādas Deils vēl nekad nebija pieredzējis. Nevienas fiziskās ciešanas nevarēja pielīdzināt tām mokām, ko puisis pieredzēja zaudējis Domino. Te viņu atkal uzrāva gaisā un sāka nest uz mašīnu. Būda ļauni pasmējās un ar asiņainajiem pirkstiem papliķēja upura seju, notraipot to sarkanu.       

  Deils pēdējiem spēkiem izlaida sāpju pilnu kaucienu, tad viss satumsa...