"Nevar būt," Deils runāja ar sevi, bez mērķa klīstot pa Kseroksas ielām.

Bija jau trīs naktī.  Viņš stundām ilgi klaiņoja apkārt, pārdomādams visu, kas noticis pēdējo dienu laikā. Izmircis lietū un nosalis, viņš apstājās pie kādas kafejnīcas skatloga, un attapās ka ir krietni izsalcis. Ieskrietuves siltais, pieklusinātais apgaismojums vilināja tuvāk. Viņš devās iekšā un apsēdās pie ēdnīcas letes. Sēdvietu tālāk sēdēja kāda meitene. Pēc skata patiesa Kseroksiete ar lielām tumšām acīm un bālu ādu. Platīna blondie mati sedza pusi viņas sejas un kontrastēja ar viscaur melno apģērbu. Būdams pieklājīgs, Deils sasveicinājās. Viņa atbildēja ar smaidu.

  "Tūristi visās malās," meitene negaidīti ierunājās.

Pārsteigts, ka svešiniece viņu uzrunājusi, puisis nedaudz apjuka.

  "Kas vainas tūristiem?" viņš jautāja.

  "It kā jau nekas... tikai nesaprotu, ko jūs visi esiet pazaudējuši šajā miskastē?"

  Deils nezināja ko atbildēt. Pamanījis viesmīli viņš bikli pasūtīja kafiju ar karstmaizi, tad atkal pievērsās meitenei: "Mani sauc Deils, esmu no Akari. Pa laikam braucu uz šejieni atvaļinājumā."

  "Kā patīk?" meitene vaicāja.

  "Šeit ir savādāk... Kseroksai piemīt sava burvība."

  Saņēmis savu pasūtījumu Deils nekavējoties nokodās lielu kumosu karstmaizes, tā it kā nebūtu ēdis dienām.

  Pamanījusi puiša apetīti, meitene iesmējās: "Tu esi pārliecināts, ka esi atvaļinājumā? Izskaties pēc viena no graustiem."

  Deils novērtēja savu atspulgu bāra spogulī un noslaucīja muti. Patiesi. Paskats nekāds.

  "Šoreiz... esmu darba darīšanās," viņš attaisnojās, "bija gara diena."

  "Ak, nerunā..." meitene piebilda.

  Vēlreiz apskatījis svešinieci, Deils nejauši izteica tai komplimentu: "Nepateiktu. Izskaties lieliski."

  Viņš nekavējoties nožēloja  vārdus kas nu pat bija izskanējusi no viņa mutes. Cerams meitene nepadomāja, ka viņš ir viens no tiem neveiksminiekiem, kas prasti pieklīst vientuļām meitenēm un jau pēc pāris teikumiem sāk uzmākties. Taču, šķiet viņa neko sliktu nepadomāja, tikai nedaudz kautrīgi novērsās.

  "Nespried par grāmatu pēc vāka," meitenīgā balss skanēja aizlūzusi. Viņa padzērās kokteili un tālāk nerunāja..

  "Kas tad tev?"

  "Pirmā darba diena," negribīgi meitene atdzinās, "strādāju ar graustiem." Viņa uzlika plaukstu uz pieres. "Tu nevari iedomāties, ko man šodien nācās redzēt."

  "Interesanti! Kā tas strādā? Tavs darbs, domāju."

  Deils vēlējās runāt vairāk, taču vēl vairāk viņš vēlējās ēst. Jautājumi bija īsi, mute pilna.

  Viņa iedzēra jau lielāku malku kokteiļa. Šķiet, centās kaut ko aizmirst.

  "Esmu sociālais darbinieks. Palīdzu cilvēkiem nostāties atpakaļ uz kājām," meitenes izteiksme bija nedaudz ironiska, "uzklausu problēmas. Neskaitāmas problēmas..."

  "Ā. psiholoģija," Deils minēja.

  "Kaut kas tamlīdzīgs."

  "Laba nodarbošanās. Par ko tur pārdzīvot?"

  Meitene paraustīja plecus. "Es arī domāju, ka nebūs grūti, bet šodien redzēju lietas kuras pat neiedomājos... es pat nezināju, ka tā var būt!"

  Deils, nedaudz uzjautrināts, piebalsoja: "Lietas, kas nevar būt. Nerunā..."  Ja vien meitene zinātu ko viņš pirms pāris stundām atklājis.

  "Es nezināju," viņa mēģināja skaidrot, "ka cilvēki var būt tik izkropļoti. Degradēti. Tādās atkarībās... un šķiet visi mēs dodamies pa vienu un to pašu ceļu. It īpaši Kseroksā! Rokas neceļas, kad saproti pret ko cīnies." Viņa sakņupa.

  Puisis centās uzmundrināt meiteni: "Tu nevari palīdzēt visiem. Tā vienkārši ir dzīve."

  "Nē. Tam nav tā jābūt. Tas nav pareizi, kādam kaut kas ir jādara lietas labā. Pat ja rīcības efekts ir niecīgs, visam ir iznākums, savas sekas..." viņa uz brīdi sarosījās taču atkal sapīka. "Nav svarīgi. Piedod, šodiena tiešām bija gara, es murgoju."

  Deils tiešām nesaprata par, ko meitene runā. Varbūt arī nevēlējās saprast.

  "Neaizmirsti, ka pastāv arī labās lietas," viņš mierināja.

  Meitene klusām nošņāca: "Paskaties sev apkārt."

  "Trakums!" Deils uzspēlēti nosprauslojās cenšoties uzjautrināt sarunas biedreni. "Kā tevi vispār sauc?"

  "Domino." Viņa pacēla acis un uzsmaidīja.

 

  Kādu laiku viņi vēl apsprieda laikapstākļus un citas nenozīmīgas tēmas, cenšoties pakavēt viens otram laiku. Deils bija paēdis un sasildījies. Nezinot, ko iesākt tālāk viņš nolēma doties uz staciju un gaidīt nākošo vilcienu atpakaļ uz mājām. Viņš apskāva meiteni uz atvadām un lēnām izvilkās atpakaļ vēsajās ielās.

  Kādu mirkli viņš maldījās pa nepazīstamaām šķērsielām, līdz izgāja uz taisna ceļa, kas veda gar pašu Saturniju. Tikai slapjš asfalts, ielu laternas un aiz tām bezgalīga tumsa. Tuksnesis draudīgi uzglūnēja no malas. Deila prāts atkal sāka trakot uzdodot neskaitāmus jautājumus. Cenšoties apklusināt domas, viņš apstājās un ar skatienu ieurbās tumšajās debesīs. Nebija zvaigžņu, nebija nekas, tikai piesārņojums. Viņš paskatījās cilvēkos. Nebija prieka. Tikai reibums un izsalkums. Deils aizdomājās par to, kā cilvēki vispār dzīvo. Visi centās paspēt savienoties internetā, sagrābt pēc iespējas vairāk punktus, iegūt savā dzīvē pēc iespējas vairāk gaismas un ērtības. Tikmēr viss pārējais atvienojās. Cilvēku attiecības bija uzspēlētas.  Potenciāls pazaudēts narkotikās. Apkārtne netīra un depresīva, ēdiens mākslīgs, informācija piesārņota... viss eksistēja kādā dīvainā sapnī. Šķiet pasaule pēdējo trīs dienu laikā bija nomirusi. Deils nevarēja saprast, vai viss tiesām vienmēr bijis tik drūms? Vai arī viņš vienkārši līdz šim ir bijis alks; labo lietu apžilbināts?

  "Tad šī ir tā pasaule kurā dzīvoja Arnolds?" pēkšņi viņš saprata cik viena pasaule var būt daudzveidīga, viss atkarīgs no skatītāja.

  Un tomēr ne viss uz pasaules ir tiaki subjektīvs sapnis. Viens bija skaidrs, cilvēki bija nelaimīgi taču neviens par to nerunāja. Un vēl vairāk, neviens neko nedarīja lietas labā. Deils saprata, ka nespētu neko mainīt pat ja vēlētos. Viņš vispār, drīz neko nevarēs, jo iespējams... iespējams tas bija gals! Kuru katru momentu viņu varēja nogalināt. Varbūt, jau tobrīd viņu meklēja algoti slepkavas? Deils bija uzdūries informācijai kura bija paredzēta tikai dažiem. Vai tā maz bija patiesa? Bija nepieciešami pierādījumi. Ja informācija ir patiesa, uz spēles bija likta viņa dzīvība. Ja tā nav patiesa... uz spēles likta viņa dzīvība.

  Deils ievilka dziļu elpu un neuzkrītoši sāka novirzīties no ceļa. Ar vien vairāk un vairāk viņš virzījās sāniski, laukā no baltā ielu apgaismojuma. Soļi kļuva ar vien ātrāki, līdz viņš metās skriet ko kājas nes un nepamanīts nozuda tuksnesī.

 

​

​

​

​

​

​

​

​

​

​

​

​

​

​

​

  .  .  .

 

  Lēni soļi šļūca pa smiltīm, kājas pa laikam paklupa aiz kāda akmens. No sākuma tuksnesis šķita piķa melns, līdz acis pierada pie tumsas, un zemi varēja atšķirt no debesīm. Tālumā viss kļuva nedaudz gaišāks. Mērķtiecīgi Deils kustējās blāvās gaismas virzienā. Tā bija debess mala. Tur arī atklāsies patiesība, vai ārpus otrajām debesīm dzīve ir iespējama, vai tomēr nē. Jau no bērna kājas, Komā katram māca par kosmosa un saules bīstamo radiāciju, dažādiem vīrusiesm, skābo lietu, un kā otrās debesis tos pasargā no nežēlīgās visuma dabas. Visi informācijas avoti agresīvi propagandēja cik bīstami ir atrasties zem klajas debess, vai tiešām tie visi bija meli? Pēc nedaudz vairāk kā stundas viņš sasniedza robežu.  

  "Debess mala," Deils saguris apstiprināja, stāvot zem ķīmiskā slāņa malas.

  Likās ka debesīs bija novilkta līnija. Virs galvas tās bija piķa melnas, tad pēkšņi jau tumši zilas, noklātas ar neskaitāmiem spīdekļiem. Mēness bija gandrīz pilns un blāvi izgaismoja tuksnesi. Deils drosmīgi atsāka soļot. No sakuma viņu raustīja bailes, tad pārsteigums un tad prieks. Viņš apstājās, apgriezās un saķēris galvu skaļi iesmējās. Sasodīts… tur viņš bija, atklātā laukā un dzīvs! Tomēr, vajadzēja kārtīgi pārliecināties, ka tas ir pa īstam, ceļš turpinājās. Izgājis jau krietnu gabalu atklāta Saturnijā, viņš sāka prātot cik tālu vēl ies? Galvenais bija pierādīt, ka no tuksneša ir iespējams atgriezties, taču viņš arī vēlējās uzzināt kāpēc cilvēki neatgriežas. Vai plašumā mīt kāds plēsoņa... vai spēks... vai kas? Piesardzība teica neiet pārāk tālu, taču ziņkārība dzina kājas uz priekšu.

  

  Deilam nebija ne jausmas cik ilgs laiks jau pagājis. Varbūt tikai stunda, varbūt trīs? Varbūt bija laiks griezties atpakaļ? Taču, viņš pat vairs nemaz īsti nezināja uz kuru pusi ir atpakaļ.    Atskatoties, otrās debesis vairs nebija redzamas. Deils stāvēja nekurienes vidū. Telefona baterija bija nosēdusies jau iepriekšējajā dienā, tāpēc viņš pat to nemeklēja. Puisis padevās un nolēma doties uz priekšu, kur acis rāda. Viņš negribīgi samierinājies ar likteni, kļūt par vēl vienu seju pazudušo afišās. Kaut arī, asaras saskrēja acīs un viņš vairs nezināja kāpēc vispār to dara. Tas taču ir gals... Kāpēc viņš vienkārši nevarēja paklausīt Arnoldu un noticēt, ka viss tas ir tikai stulbs joks? Kāpēc viņš nevarēja izvēlēties pavadīt nedēļas nogali pie Nila un patiešām saindēties ar ēdienu? Labāk izvēlētos kaut mēnesi, gulēt slimnīca ar vēdergraizēm nekā šo... Deils nožēlojami nokrita uz ceļiem un sāka ar piedurkni slaucīt asaras. Ķermenis padevās un viņš atkrita uz muguras. Kādu laiku viņš bezpalīdzīgi gulēja un vēroja zvaigznes. Ko vel varēja iesākt? Pa laikam krita kāds meteorīts, daži spīdekļi mirgoja, daži bija lielāki, citi mazāki. Deils pirmo reizi tik rūpīgi varēja aplūkot debesis. Tas nedaudz nomierināja. Tādu klusumu viņš arī pieredzēja pirmo reizi. Plašais tukšums it kā maigi šalkoja. Deils meklēja kam vēl pievērst uzmanību, tajā brīdī viņš saprata, ka zeme ir pārāk mīksta. Ne tāda kādai vajadzētu būt mirušai tuksneša zemei. Viņš pataustīja laukumu sev apkārt un sajuta zāli. Svaigu... zaļu zāli. Puisis uzrāvās sēdus. Tik tiešām, viņš pat spēja sajust tās smaržu.

  "Zāle.. tuksnesī?" viņš jautajā sev.

  Deils piecēlās sēdus un raudzījās apkārt. Tik tiešām, pļava, un tālumā slējās kāda dīvaina siena. Viņš nezināja, kas tas ir, bet viņam bija jauns mērķis uz ko tiekties. Deils nolēma vairs neuzdot jautājumus, viņš bija pārāk noguris un vienkārši atvēra prātu visam nezināmajam. Kāda atšķirība, viss ko viņš vēlējās bija palikt dzīvs.

  Pēdas jutās jēlas no tālā ceļa. Tuvojoties noslēpumainajai sienai gaiss lēnām kļuva siltāks, kā arī aiz sienas debesis šķita gaišākas. Kā apburts Deils vienkārši kustējās uz priekšu. Siena kļuva ar vien lielāka, un lielāka. Drīz tajā varēja saskatīt ar vien sīkākas detaļas. Tie bija koki. Tas bija mežs.

  Koki Komā jau sen bija izcirsti, vai miruši. Vienīgie parki bija mākslīgi, un tikai daži koki bija īsti, par cik, viltus vidē tie vienkārši atteicās augt. Tagad acu priekšā slējās vesels mežs pilns ar daž ne dažādiem krūmiem, kokiem un nepazīstamām skaņām. Par ko tādu viņš bija lasījis tikai grāmatās. Mežs aizkustināja, un smaržoja tik brīnišķīgi. Varēja sajust mitro augsni un trūdošās lapas. Piegājis pie milzīgas priedes, viņš uzlika tai roku. Tā bija īsta.

Drosmīgi, Deils virzījās tālāk, nozūdot lapotnē. Lienot cauri krūmu biezoknim zari sāpīgi skrāpēja seju, taču tobrīd tā bija mazākā no problēmām. Sāpes nebija nekas salīdzinot ar bailēm mirt. Ar laiku koki kļuva retāki, un lapas ar vien mazāk un mazāk. Krūmi pamazām noplaka, un izzuda. Deils attapās stāvam miruša meža vidū. Apkārt bija tikai kārni adataini koki, kas šķiet slējās bezgalīgi augstu. Viņš pacēla galvu. Tik tiesām. Debesis arī bija kļuvušas daudz gaišākas, tā kā izgaismotas? Smagi elpojot viņš piespieda sevi spert vēl vienu soli uz priekšu. Tad vēl vienu, un vēl vienu. Mazāku, lielāku. Viņš vairs nevarēja, bet turpināja kustēties. Pasaule sagrīļojās, un koku silueti sāka dubultoties. Kļuva arvien gaišāks, līdz stumbri izzuda un Deils izklupa prožektoru izgaismotā klajumā. Samiedzis acis viņš raudzījās uz priekšu. Likās, nedaudz tālāk bija ēkas... ceļi. Cilvēki.

 

Kajas sagrīļojās un samaņa izzuda.