Laiks ritēja mokoši lēni, dienām  ejot saulainās debesis pakāpeniski vērtās saurietā, tuvojās nakts fāze. Laukā bija kļuvis patīkami tumšāks. Debesīs, ar zelta apmalēm, nesteidzoties slīdēja reti gubu mākoņi.  Deils sēdēja savā istabā pie loga, un vēroja, kā putni bezrūpīgi riņķo krēmīgajā mijkrēslī. Viņš pievērsās vienam no lielākajiem putniem to starpā. Vienu brīdi dzīvnieks sparīgi vicināja platos spārnus, tad bez piepūles planēja gaisā. Ieslodzītais skaitīja sekundes, cik ilgi putns spēs tik rāmi turēties gaisā nepakustinot ne muskuli. Aizskaitījis līdz trīsdesmit, viņš pārtrauca un skaudīgi sarauca seju. Šie radījumi droši vien pat nenojauta kāda brīvība tiem piederēja, taču tie aprobežojās ar nometnes teritoriju. Katru vakaru viņš vēroja vienus un tos pašus putnus, prātojot, kāpēc tie nelido kur citur? 

  Nošņācies viņš piecēlās un devās laukā pagalmā ar cerību ieraudzīt, ko jaunu. Tā pat kā pazemes palāta, arī šajā istabā viņš jau pārzināja katru stūri, putekli un nepilnību.      Eksperimentācija bija mitējusies, un Deils jau bija sācis izskatīties daudz labāk. Seja bija nosauļojusies, kauli nozuduši zem miesas, un mati apgriezti īsi. Deils nebija par to priecīgs, jo zināja: ātrāk atkopsies, ātrāk atsāksies zāļu pumpēšana. Viņš pat vēl nebija pieradis pie iepriekšējo zāļu atstātajām sekām. Bieži Deilu mocīja smaga paranoja, no kuras viņš vairs nespēja atkratīties. Dažreiz viņam uzbruka halucinācijas, citreiz migrēnas un citas sāpes, kas lika krist gar zemi un lūgt dievu.  

  Vēl ne reizi viņš nebija ievērojis pat viss niecīgāko iespējamību izbēgt no ieslodzījuma. Nometne bija pārāk labi apsargāta, un Deils vienmēr bija uzraudzībā. Lielākoties viņu pieskatīja Eiriks, kas bija pat savā ziņā patīkama kompānija. Otrs uzraugs bija kāda veca grezele, kas mūžīgi klaigāja un aizrādīja pie viss mazākā pārkāpuma.

  Pārsvarā ikdienu Deils pavadīja klaiņojot pa nometni un kaitinot baltos halātus. Viņš darīja visu, lai kristu tiem uz nerviem un sabojātu dienu. Līdzās vienmēr bija Domino, baltais vilk suns kurš arī ienīda tik pat kā visus. It īpaši suns nevarēja ciest Ouvenu; Deila psihiatru. Tas mūžīgi rūca un raustīja nelieti aiz halāta. Deilam par lielu prieku, Ouvens no suņiem baidījās, un, līdz ar to, vizītēs kļuva manāmi retākas.

  Deils apsēdās dārzā zem ābeles, Pamanījis ka Eirika nav nekur tuvumā, viņš saprata, ka gandrīz visu dienu pavadījis viens pats.

  Kas tad, nu? Padevušies vai? Deils domāja raugoties tāluma. Viņš vairs nebija pārliecināts, vai vēl ir jēga bēgt. Iedomājies, ka var tur pat un tajā momentā mesties tuksnesī, saprata, ka pat nezin uz kuru pusi skriet. Vai viņš vispār spēs atkal šķērsot tādu gaisa gabalu? Viņš apķēra kājas un nolika galvu uz ceļiem. Tūlīt pat viņš sadzirdēja čaboņu, tad ostīšanos. Domino līdzjūtīgi nolaizīja viņam ausi un apgūlās blakus.

  "Viss cauri, Domino," viņš uzrunāja suni.

  Domino ziņkārīgi saspicēja ausis un ieņurdējās.

  "Nemaz necenties mani uzmundrināt. Es šeit sapūšu," viņš iztaisnojās un paskatījās uz laimīgo dzīvnieku. Kurš gan spētu turēties pretim šim skatienam. Deils negribot pasmaidīja un noglaudīja vilku.

 

  Prātā iezagās naiva cerība. Varbūt tomēr bija iespēja aizlaisties? Deils bija daudz reiz pārdomājis Eirika teikto un saprata ka tam bija taisnība. Puisis varēja spītēties, klusēt, pat bēgt... taču iznākums visam jau bija paredzams. Deils jau jutās, kā staigājošs mironis, tomēr viņš nebija gatavs mirt. Dažreiz stresa nomākts, prāts pavēlēja, 'nogalini sevi', taču sirds negrasījās to pieļaut. Tajā momentā Deils saprata, ka nekad vēl agrāk nav vēlējies dzīvot tik ļoti kā tobrīd. Atkal redzēt cilvēkus, kļūt labāks... varbūt pat palīdzēt pasaulei kļūt labākai. Padoties nozīmēja nodot sevi un arī visu pārējo... Nodevība bija nāvē, nevis sakāvē.

 

  "Redzu, ka tu vēl esi šeit..." puisi no pārdomām uzmodināja kāda balss aiz muguras. Balss, kuru viņš nebija dzirdējis jau krietnu laiku.

  Voidmans kā vienmēr bija uzradies no nekurienes, bez sīkākā trokšņa. Deils atskatījas un draudzīgi uzsmaidīja jukušajam priekšniekam. Viņš zināja, ka Omārs tūlīt kaut ko piedāvās. Viss ticamāk, Voidmans vēlreiz piedāvās pievienoties viņa ķertajam tuksneša kultam. Rīcības plāns bija jāizlemj tur un tajā momentā. Zaudēt tā pat vairs nebija ko.

  "Ā... jā," Deils skumji nodūra acis un pagriezās atpakaļ ar skatu pret mežu, "kur tad vēl es varētu būt."

  Voidmans pagāja tuvāk un notupās blakām, "Dzirdēju ka labi uzvedies. Izskaties arī lieliski. Ko jaunu pastāstīsi?"

  "Man te sāk iepatikties," Deils meloja, "vienīgais, garlaicīgi gan. Traks var palikt."

  "Ak, tiešām?" Voidmans priecīgi uzsita Deilam ar roku pa plecu. "Varbūt mēs varētu sameklēt tev kaut ko darāmu?"

  Deils ar viltus interesi uzlūkoja Omāru. Šķiet puisis varētu būt lielisks aktieris.

  "Tu taču zini, ka mums vajag cilvēkus," Voidmans atgādīnāja, "man ienāca prātā, varbūt esi pārdomājis... ne?"

  Deils nopietni iesāka: "Jā. Es daudz domāju par lietām."

  "Tiešām?"

  "Es sapratu, ja lomas mainītos... es pieņemu... katrs par sevi?"

  "Paskaidro," Voidmans pieprasīja.

  "Katrs ir par sevi," puisis bezdvēseliski atkārtoja.

  Deils pazina organizācijas moto, viņš pazina visus šos nenormālos un kā tie domā. Tie uzskatīja, ka ir neuzveicami, taču Deils tiem bija vienu soli priekšā, un saprata vairāk nekā baltie halāti uzskatīja. Voidmans bija nedaudz savādāks gadījums, bet Deils bija pārliecināts, ka spēs arī to apmuļķot.

  "Tur pilsētā, es domāju," Deils skaidroja. "Es domāju... ka viņi ir pelnījuši to ko pelnījuši. Pasaule ir jāglābj no tādiem cilvēkiem. Es domāju ka tagad saprotu ar ko jūs šeit nodarbojaties."

  "Nāc līdzi," Voidmans aicināja. 

 

 

  Viņi iegāja kādā noliktavas ēkā kuru Deils nekad agrāk nebija ievērojis. Tā atradās nedaudz nostāk no nometnes, izskatījās pamesta. Iekšā nebija atdalītu telpu, tikai liela zāle piekrauta ar dažādiem konteineriem. No augšas pa jumta spraugām un maziem, netīriem lodziņiem iespīdēja orandžīgi saules stari. Gaiss bija putekļains. Telpas galā bija novietots diezgan liels, melns televīzors, un vairāki krēsli kā kinozālē. Viņi lēnam tuvojās savādajam ekrānam, pusceļā Deilu sāka raustīt eksperimentācijas blakusefekti. Iet kļuva grūti, likās katra kāja vēlējās iet pati savu ceļu. Sīki apkārtējie trokšņi kļuva skaļāki, soļi skaļi atbalsojās pret kailajām bleķa sienām, rokas saka trīcēt un uz pieres izsitās sviedru piles. Deils centās savākties, tikmēr Voidmans pamanījis puiša cīņu ar sevi klusu vēroja notiekošo.

  "Deil, tikai nepārproti manu laipnību kā vājību. Ja tu nebūtu tu... jau sen būtu miris," Voidmans paskatījās uz Deilu ar caurdurošu skatienu, kas lika nodrebēt. "Vienkārši, tevī ir īpašības kuras nepiemīt parastajiem pelēko masu cilvēkiem. Saproti?"

  "Piemēram?" puisis jautaja slaukot sviedrus no pieres.

  "Piemēram, tu uzdod jautājumus. Pat pārāk daudz jautājumus," boss pašūpoja galvu. "Taču, nebūs lieki izcelt, ka daži tavi uzskati ir visai banāli. Sentimentāli. Es tiešām ceru, ka būsim tev palīdzējuši saredzēt lietas patiesajā gaismā."

  "Kā jums šķiet, vai esmu mainījies?"

  "Deil," Voidmans pārliecinājās, ka pacients klausās, tad jautajā: "Kāda ir cilvēka daba?"

  "Jautājums nav saistīts..." Deils iebilda.

  "Atbildi," Omārs nosvērti uzstāja.

  Deils zināja, ko Voidmans vēlējās dzirdēt un daudz nedomājot nobēra: "Cilvēka daba ir iznicināt un zagt."

  "Tieši tā!" Voidmans priecājās. "Kā tas tev liek justies?"

  Puisis paraustīja plecus. "Es nezinu... vienaldzīgi. Tomēr jūtos savādāks nekā citi. Saprotiet, es neesmu tāds kā viņi."

  "Tieši tā, Deil," Voidmans kā stingrs skolotājs atzinīgi māja ar galvu. "Mēs neesam tādi kā viņi. Mēs paceļamies augstāk par šo zemiskumu. Mēs..."

  "Darām, ko labāku," Deils pabeidza teikumu.

  "Jā! Tu saredzēji vīziju!" Voidmans novērtējoši iešķieba galvu.  

  Viņi piegāja pie ekrāna, Omārs lika apsēsties.

  "Nebaidies," Voidmans mierināja pamanījis šausmas Deila sejā. "Tu esi tikpat kā vesels. Palikusi tikai vēl viena maza procedūra, un būsi pavisam jauns cilvēks!"

  Pār muguru pārskrēja šermuļi, puisis sapurinājās, no sejas atkal nobira pāris sviedru piles. Vai tas no stresa?

  "Tas drīz pāries," Voidmans mierināja vēlreiz pamanījis Deila mokas, "zāļu blaknes, tu jau zini."

  Puisis pamāja ar galvu un devās apsēsties. Iekārtojies vienā no krēsliem, viņš pamanīja kaut ko nepatīkamu. Katra sēdvieta bija aprīkota ar sprādzēm. Interesanti gan, kam tās?

Pēkšņi tumšais stikla ekrāns izgaismojās balts.

  "Paskatīsimies filmu, Deil?" Omārs apsēdās blakus.

  "Kas tas ir?"

  "Atbildes uz visiem taviem jautājumiem."

  "Ak tā..."

  Uz ekrāna sāka kustēties bildes. Deila acis bija tukšas un vienaldzīgas.

  "Arnolds arī redzēja šo filmu, viņam ļoti patika. Vispār viņš ir ļoti noilgojies," Voidmans ieminējās un pētīja pacienta reakciju. "Tā vien jautā, kad Deils būs atpakaļ? Kā viņam iet?"

  Deils tikmēr truli skatījās ekrānā. Tiešām? Tas galīgi neizklausās pēc Arnolda. Deils pazina draugu pietiekami, lai zinātu ka tādi vārdi no viņa mutes nekad neizskanētu. It īpaši, pēc tādas nodevības... Ja Arnolds kādu nodeva, tas bija uz mūžu.

  Kādu brīdi Deils gatavojās kam briesmīgam. Viņš baidījās, ka kuru katru mirkli telpā ieskries bars ar baltajiem halātiem un injicēs viņu ar kārtējo devu murgu, taču ārsti nenāca. Viņi divatā sēdēja un skatījās ekrānā. Deils kādu laiku cīnījās ar paranoju, un tikai pēc kāda laika sāka pievērst uzmanību filmai. Tā bija dokumentālā filma. Kāds briļļains sirmgalvis ar saburzītām ūsām skaidroja organizācijas manifestu.

 

  "Mūsu misija ir atjaunot pasauli līdz tās iepriekšējajam stāvoklim, un radīt sabiedrību, kas sastāv tikai no viss izturīgākajiem indivīdiem, paralēli novēršot atkārtotus draudus ekosistēmai. Sistēmu, kurā cilvēki ir veseli un strādāt spējīgi! Ar medikamentu palīdzību panākt personīgo interešu izzušanu, un radīt strādnieku rasi, dēvētu arī par otro rasi.

Mūsu organizācijas dalībnieki, jeb pirmā rase, tiek rūpīgi atlasīti un atdalīti no strādnieku kastas. Pirmās rases pārstāvji ir tiesīgi dzīvot vērtīgajā pasaulē. Otrā rase mitinās tikai pilsētas, un nav tiesīga izmantot neko ārpus tās."

 

  Tad tādu viņi iedomājās nākotni..? Deils iekšēji vārījās, taču sejas izteiksme saglabājās nekustīga. Šie cilvēki bija sagrābuši visu, kamēr vairums dzīvoja izgāztuvē kuru dēvēja par pilsētu. Cik ilgi šī organizācija jau pastāv? Kas to dibināja? Vai tā maz varēja? Deils nedaudz samulsa uzdevis sev šo jautājumu. Viņš vairs īsti nesaprata, kas ir pareizi, un nepareizi. Tomēr, atcerējies, ka visu dzīvi nodzīvojis ar miglu acīs, atkal aizsvilās. Tas nevarēja būt pareizi. Protams, šiem nenormālajiem tas bija izdevīgi... pavisam cita lieta, kad atrodies otrpus meliem.

  Saraksts turpinājās. Katrs sekojošais punkts bija drausmāks par iepriekšējo. Deils brīžiem iekšēji kliedza, taču saglabāja perfektu ķermeņa valodu.

 

  "Pirmā rase ir stingri klasificēta. Otrā rase, informācijas noplūdes gadījumā, nav tiesīga pieprasīt, izplatīt informāciju vai apspriest pirmās rases eksistenci. Pārkāpēji tiks iznīcināti divdesmit četru stundu laikā.

  Pēc projekta beigām, pilsētu renovācijas un vides atjaunošanas, otrā rase tiek iznīcināta pilnībā, pilnībā atceļot draudu ekosistēmai."

 

  Tā bija ieplānota masu slepkavība... Deils nespēja noticēt dzirdētajam. Nedrīkstēja izrādīt emocijas, bija jāturas, savādāk Voidmans uzreiz saprastu ka viņš tikai izliekās par vienu no viņiem...

 

  Drīz filma beidzās. Vai tas bija viss? Vai Deils tagad bija iekļauts pirmajā rasē?

  "Katra reize kā pirmā," Voidmans apmierināti teica, redzami pa pusei iegrimis kādās senās atmiņās.

  Deils sēdēja nesatricināms.

  "Tagad saki," Omārs prasīja, "kāda ir mūsu misija?"

  Deils sekli atbildēja: "Mūsu misija ir dziedēt pasauli un pārbūvēt cilvēku."

  "Nebūtu pats labāk pateicis!" Omārs steidzās paspiest Deila roku. "Esi sveicināts, Deil. Esi sveicināts."