Voidmana kabinets atradās pašā pēdējā; piecpadsmitajā stāvā. Par nelaimi lifts kārtējo reizi bija iestrēdzis un neatlika nekas cits, kā izmantot šausmīgo opciju: kāpnes. Ticis tikai līdz sestajam stāvam, Deils skaļi elsodams piestāja atpūsties.

Atspiedies pret margu viņš elsoja un knapi varēja parunāt: "Tas ir nožēlojami... Kas pie velna ir noticis?"

  Arnolds izvairīgi paraustīja plecus, nepieļaujot domu ka ir palicis mīksts. Protams, pēc vesela mēneša pavadīta Kseroksā zem narkotikām, dzērumā, bez miega un sabalansēta uztura viņi nespēja iekarot kāpnes. Nakts dzīve atstātu nospiedumu uz jebkura. Iemesls šādai mežonīgai uzdzīvei visdrīzāk ir punktu sistēma.

 

.  .  .

 

  Komā nepastāv nauda, tāda kādu jūs to pazīstat. Punkti tiek uzskatīti par daudz funkcionālākiem. Ik mēnesi, katram Komas iedzīvotājam pienākas noteikts punktu skaits, pietiekams, lai parūpētos par visām pamatvajadzībām. Punktu apmaiņa un lejuplāde notiek caur implantētu čipu, kas parasti atrodas zem ādas, rajonā starp acīm. Čips tiek izmantots arī uzvedības un emociju novērošanai nepieciešamības gadījumā.

  Ja kāds vēlās dzert, lietot narkotikas, iegādāties ekstravagantas lietas, utt. viņam ir visas tiesības to darīt, tikai vispirms ir jānopelna papildus punkti. Tie, kuri vēlās, var piepelnīties ar labas uzvedības papildu programmu. Tas ir: veselīgu uzturu, darbu, laipnību. Īsāk sakot, esi noderīgs un uzvedies labi. Tā punktus nopelnīt ir tīrais nieks. Tikai, daudziem, kā piemēram Deilam un Arnoldam, dažreiz sanāk aizrauties. Pēc ilgi gaidītas uzdzīves, cilvēki bieži zaudē kontroli. Piemēram, gads dzīvots pieticīgā svētumā, nereti tiek sabojāts ar vienu vienīgu nakti, kurā cilvēks pārdozē, sakaujas, vai pazaudē visus punktus pagrīdes azartspēlēs. It īpaši šādas lietas notiek apmaksātos atvaļinājumos, kā abu jauniešu gadījumā.

 

.  .  .

 

 

  Viņi beidzot sasniedza piecpadsmito stāvu, Deils sakauts apsēdās uz kāpnēm. Viņš nedaudz izmisis iesmējās: "Nezinu kā tu... bet es no rītdienas atsāku trenažieru zāli. Es jūtos, kā mēsls."

  "Izskaties arī," Arnolds papildināja. "Saņemies! Voidmans gan jau tavu elsošanu no sava kabineta var sadzirdēt."  

  Deils savācās un viņi devās tālāk uz ofisu, kas atradās ļoti gara, stiklota gaiteņa galā.      Smagas lietus lāses sitās pret caurspīdīgajām sienām, izpludinot skatu uz pilsētu. Aina bija drūma, tomēr skaista. Pelēkās ielas bija tukšas. Akari izskatījās pamesta. Daudzi logi bija aiznagloti sakarā ar dienas fāzi. Kā arī pilsētu vēljoprojām nomāca neskaitāmi grausti, kuriem bija nepieciešama renovācija. Tobrīd, tikai dažos logos spīdēja gaisma. Cauri lietus gāzēm jautri mirgoja neona izkārtnes.

  Pusceļā Deils vaicāja: "Ko tu domā par to ko Marvins teica?"

  Arnolds bija skeptiski noskaņots. "Tu jau zini viņu. Nekad netici māksliniekiem. Dzīvīga iztēle, tas arī viss."

  "Es gan nezinu. Man šķiet Marvins zina, kā šeit notiek lietas."

  "Kādas vēl lietas?" Arnolds nesaprata.

  "Lietas..."

 

  Viņi bija sasnieguši Voidmana kabinetu. Arnolds aši pieklauvēja trīs reizes. Atbilde nesekoja, tas parasti nozīmēja, ka var iet iekšā.

  "Kā sarunāts, esam jūsu rīcībā!" Iesprādzis pa durvīm Arnolds jautri uzsauca šefam.

  Viņš ļoti centās neblenzt. Voidmana jaunais paskats tiešām bija uzmanības vērts. Ne tāpēc, ka tas būtu slikts, tas vienkārši bija savādāks.

  Voidmans iepleta acis un iesaucās: "Laicīgi! Esmu pārsteigts!"

  Piezīme bija atgādinājums par abu pastāvīgajiem kavējumiem. Pārāk bieži Arnolds nedzirdēja modinātāju, un Deilam bija vienkārši vienalga. Par laimi, Omārs uz to pievēra acis, Šie abi tomēr bija viņa labākie darbinieki.

  "Labrīt, boss!" Deils salutēja.

  "Deil!" Voidmans svinīgi atbildēja.

  Deilu Omāra jaunais izskats ne visai pārsteidza. Ņemot vērā to ka parasti Voidmans bija aprakstāms kā dīvainis kurš ģērbās pārāk koši, viņš bija gaidījis ko vēl košāku. Taču šis bija kas pavisam savādāks.

  Deils nolēma riskēt un komentēja acīmredzamo: "Es skatos jūs arī esiet mainījies! Neslikti, pavisam neslikti."

  Voidmana ekscentriskais veidols bija nolikts malā. Pie galda sēdēja spēcīga paskata vīrietis, viscaur tērpts melnā. Kurpes, glauns uzvalks, krekls, cimdi. Varbūt kāds patiešām bija nomiris? Nedaudz kā uz bērēm, bet šiki. Gandrīz vienmēr Omārs nēsāja ļoti tumšas saulesbrilles, vai arī bija daļēji piesedzis seju ar kādu šalli vai lakatu, taču šoreiz viņa seja bija atklāta. Divas, bāli zaļganas acis enerģiski lūkojās atpakaļ Deilā. Voidmans novērtēja komplimentu un atzinīgi pamāja ar galvu.

  "Kungi," Voidmans uzrunāja savus kolēģus un apsēdās, "jūs vēl neesiet informēti par pārmaiņām, bet... mēs šeit stacijā šķiram jaunu lapaspusi."

  Viņš tiešām šķita tik svinīgs. Tik lepns. Arnolds mēģināja atkodēt Voidmana neparasto uzvedību, bet nekas nenāca prātā. Kā arī uzmanību novērsa tas, ka boss cītīgi nenovērsa skatu no viņa. It kā abi censtos ielīst viens otram galvā. Arnoldam bija stipri nervi, viņš to spēja paciest. Deils tikmēr priecīgi stāvēja blakām.

  "Prieks dzirdēt!" Arnolds iesaucās, "Tad, kas īsti notiek?"

  "Kā jau minēju pa telefonu, Vecākie bija ieradušies uz sapulci." Voidmans pieklusa un nemanāmi paņēma rokās kaut ko, kas izskatījās pēc vizītkartes un sāka to virpināt pirkstos. "Īsumā, mūsu atzars tagad ir iekļauts Prāta struktūrā. Neslikts paaugstinājums, ko?"

 

.  .  .

 

Prāts.

Komas infrastruktūras modelis sastāv no vairākiem atzariem. Pašā vidū ir Vecākie, kuri novērtē un pieskata kopējo situācijas balansu. Vecākie, vai Komas pārvalde, uzrauga un koriģē visus atzarus: medicīnu, apsardzi, izglītību, zinātni un arhitektūru. Un tagad, arī ziņnešus, pazīstamus kā masu mēdijus. Katram atzaram ir atsevišķs vecākais. Ziņnešu atzara vecākais ir O. Z. Voidmans.

 

.  .  .

 

  Deils uzreiz sarosījās. "O! Tad jau mēs esam tagad ļoti svarīgi cilvēki!"

Deils parasti neizklausījās tik dumjš. Patiesībā, sarunās ar Voidmanu, viņš pat ļoti centās izklausīties pēc iespējas stulbāks. Tas bija kaut kas, ko Arnolds arī bija pamanījis, bet tā arī nekad nebija jautājis kolēģim, kāpēc tas priekšnieka klātbūtnē vienmēr uzvedās kā idiots.  Viņa vienīgais minējums bija tāds, ka Deils tādā veidā izvairījās no atbildīga darba.

  Voidmans beidzot novērsa dzelžaino skatienu no Arnolda un uzsmaidīja Deilam. Viņš svinīgi turpināja: "Varbūt jūs jau pamanījāt, vecākie nozīmēja atjauninājumus mūsu pieticīgajai ēkai. Tā kā, drīz būsim aprīkoti ar dažādām jaunām tehnoloģijām. Jūsu telpas arī tiek atjaunotas, tāpēc darba vajadzībām izmantojiet studiju mūsu vecajā adresē."

  Deils atcerējās kameru vestibilā.

  "Jums ne par ko nav jāuztraucas. Tikai pieskatiet, lai saglabātu līdzšinējo profesionālismu. Jaunas idejas un ieteikumi vienmēr tiks uzklausīti un novērtēti. Esmu pārliecināts, ka jums ir pietiekami. Viss tiks apspriests sapulcēs." Voidmans piecēlās un no zemes pacēla diezgan lielu plastmasas konteineri, pilnu ar papīriem, un nometa to uz galda. "Pagaidām, es jūs laižu vaļā. Negribu jūs pārāk satraukt un novērst uzmanību." Viņš viegli pabīdīja kasti pāri galdam. "Šeit būs visi nepieciešamie materiāli kuri jums būtu jāpārskata. Tur ir informācija par drošības nedēļas vēsturi, apdraudošo faktoru attīstību gadu laikā, dažādas statistikas, īsāk sakot visss. Kā arī, kontakti intervijām, un tā tālāk. Ja ir kādas neskaidrības, sazinieties ar zinātnes, vai medicīnas atzaru. Es personīgi, turpmākajās dienās nebūšu sasniedzams, tāpēc nezvaniet. Zinu, ka jūs tiksiet galā."

  Deils pavirši nopētīja papīru kaudzi un priecīgs iesaucās: "Skaidrs, boss!"

  Voidmans piebilda: "Un atcerieties, mēs tagad esam Komas balss. Jā, jūsu stacija gan atbild par izklaidi, taču jūs saprotiet par ko es runāju?"

  Abi strikti pamāja ar galvu. Deils jau pamanīja degsmi kolēģa acīs, Arnolds izskatījās atdzīvojies un žirgts. Tas tikai varēja būt viņa vecais labais darbaholisms.