Arnolds kārtējo reizi kavēja darbu. Knapi savācies, saburzīts viņš izskrēja no mājām. Pa ceļam nevērīgi grūstot garām gājējus, viņš gandrīz iekļuva kautiņā, taču tam nebija laika. Ar pus stundas nokavēšanos viņš ieklupa stiklotāja ēkā un uzskrēja Marvinam, kurš miegains klaiņoja pa vestibilu.

  "Hei! Skaties kur ej!" Marvins uzrūca.

  "Nav laika. Kavēju," Arnolds aizelsies, neatskatoties attaisnojās.

  "Ā, pagaidi! Voidmans teica, lai sameklē viņu!"

  "Labi!" Arnolds saīga nopratis, ka gan jau norausies pa kaklu, sakarā ar kārtējo kavējumu.

  Ieskrējis studijā Arnolds atklāja, ka arī Deils vēl nav uz vietas.

  "Lieliski!" viņš dusmīgi iesaucās un metās pie datora.

 

  Stundas ritēja, bet draugs tā arī neparādījās. Arnolds pārāk neuztraucās zinādams, ka Deils devies pie draugiem, otrā pilsētas galā.

  "Simulants," strādājot par diviem, Arnolds nodomāja.

  Darba dienas beigās atcerējies par bosu, viņš negribīgi iekāpa liftā un uzbrauca uz pēdējo stāvu. Kad durvis atvērās, Voidmans jau bija priekšā. Varētu padomāt, ka tas viņu jau gaidījis.

  "Ārnij!" Voidmans iesaucās, it kā viņi būtu sen neredzējušies labākie draugi.

  Akmens novēlās no sirds. Arnolds pārsteigts atgādināja: "Jūs vēlējāties mani satikt."

  "Jā, gan."

  "Atvainojos par šā rīta kavējumu. Modinātājs nenozvanīja. Tāda sajūta, ka uz tehnoloģijām vairs nevar paļauties. Es īsti nezinu, kas noticis ar Deilu. Vai viņš ir devis kādu ziņu?"

  Voidmans pasmaidīja. Tas bija... savāds, priekpilns smaids, kādu neviens vel nekad, gan jau, nebija redzējis uz šīs sejas. Viņš nedaudz izslējās un pamāja ar galvu. "Jā, viņam viss kārtībā. Neuztraucies."

  "Skaidrs," Arnolds apklusa un jautājoši uzlūkoja bosu.

  "Ā jā... klausies," Voidmans nospieda lifta pogu, durvis atvērās, "varbūt būsi ieinteresēts doties nelielā izbraukumā ar mani? Es vēlos tev ko parādīt. Domāju tevi tas varētu tevi uzrunāt."

  Arnolds jau zināja, ka atteikums nemaz nav opcija, un sekoja Voidmanam.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

  "Vai būsi ieinteresēts godīgi atbildēt uz kādu jautājumu. Es vēlos patiesu atbildi." Voidmans jautāja iedarbinot mašīnu. Skaņu sistēma sāka spēlēt nedaudz drūmu klavieru mūziku.

  "Protams," Arnolds atbildēja nopētot mašīnas plašo salonu.

  "Redzi to graustu tur?" Voidmans norādīja uz kādu apreibušu vīrieti pāri ielai, kas tobrīd stutējās pret sienu.

  Arnolds pamāja ar galvu.

  Tālāk viņš norādīja uz sievieti ar ratiņiem un atkal jautāja: "Redzi to sievieti tur?"

  Viņa bija simpātiska un glīti apģērbta. Neko pielikt, neko atņemt, īsta paraug pilsone.

  "Redzu."

  "Kuram no viņiem ir lielākas tiesības dzīvot?" Voidmans jautāja vērojot ceļu.

  Arnolds nopētīja noplukušo bezpajumtnieku. Tas bija netīrs un slimību apsēsts. Tikmēr jaunā māte šķita labi nodrošināta. Viņa mīlēja savu bērnu un redzami aktīvi piedalījās sabiedrības dzīvē. Atbilde bija skaidra.

  "Es domāju, noteikti tai sievietei," Arnolds vēsi atbildēja.

  "Labi. Pašsaprotami," Voidmans nopietni māja ar galvu. "Vel vienu jautājumu?"

  "Uz priekšu!"

  "Ja es tev pateiktu, ka tu vari izglābt pasauli, jau šodien... tas gan ir tikai piemērs," viņš apklusa tad atsāka, "ja es tev pateiktu, ka vari izglābt pasauli, vai tu to darītu?"

  "Es nezinu. Ko jūs domājiet ar izglābt pasauli?" Arnolds jautāja.

  "Nu, piemēram," Voidmans piemeklēja īstos vārdus, "ļaut dzīvot tiem kuri to ir pelnījuši. Iznīcināt tos, kas veltīgi tērē un piesārņo kopējos resursus."

  "Iznīcināt?" ieinteresēts, puisis pārjautāja.

  "Vienkārši atbildi. Jā vai nē," Omārs steidzināja.

  "Laikam, jā."

  "Kāpēc?"

  "Jūs pats teicāt. Ir cilvēki kuri lieki piesārņo pasauli. Šī būtu labāka vieta bez viņiem... atklāti sakot biju jau reiz par to aizdomājies. Vai drīkstu zināt, kāpēc uzdodiet man šos jautājumus?"

  "Gribu redzēt kur tu stāvi."

  "Un?"

  "Derēs," Voidmans laipni uzlūkoja pasažieri.

  Arnolds paskatījās pa logu. Gar acīm lēni slīdēja sabrukušas mājas un nosūnojuši ceļi. Vai tie bija neapdzīvotie kvartāli? Viņš pārsteigts paskatījās uz Voidmanu un jautajā: "Uz kurieni mēs braucam?"

  "Pacietību, Ārnij."

  Voidmans veikli apbrauca dažādus gruvešus un adatainus krūmus. Arnolds noprata ka Omārs ceļu visai labi pazīst, bet kāda velna pēc?

  "Kā tikko vēl nebiju pārliecināts vai esi gatavs," Voidmans iesāka.

  Tobrīd mašīna iebrauca tuksnesī, un tuvojās debess malai. Arnolds nekad vēl nebija atradies tik tālu smilšotajā nekurienē, sajūta bija siriāla.

  Puisis manāmi sāka nervozēt. "Viss. Voidmans pilnība zaudējis prātu, sataisījies nosprāgt un vēl paķert līdzi kompāniju," viņš nodomāja.

  "Es kādu laiciņu tevi vēroju, Ārnij," Omārs atdzinās.

  "Esmu gatavs kam?" Arnolds nervozi raudzījās apkārt. "Jūs esiet pārliecināts, ka tas ir droši?"

  "Tu man neuzticies? Laikam jau tas tikai vēlreiz pierāda, ka derēsi darbam."

  Voidmans apturēja mašīnu. Viņi atradās tieši zem debess malas. Priekšā pletās saulains tuksnesis. Pārāk saulains.

  Omārs pagriezās pret Arnoldu un ikdienišķi jautaja: "Tu zināji, ka tas viss ir meli?"

  "Kas?" viņš piesardzīgi uzlūkoja šoferi.

  "Pat nezinu ar ko sākt. Debesis? Saturnija? Vecākie..." Voidmans jautri uzskaitīja.

  Arnolds neko neatbildēja. Tikai uzmanīgi vēroja savu nolaupītāju.

  "Pieņemu, ka tev būs grūti to aptvert no stāstītā vien," viņš iedarbināja mašīnu un turpinaja braukt. "Ļauj, es tev parādīšu. Savādāk, skaidrot... tā pat neticēsi."

  Arnolds vēl vairāk ieplaka auto sēdeklī. "Tā nevar!" Sagatavojies lēnām sadegt saulē, viņš aizvēra acis. Taču mašīna ripoja uz priekšu tā pat kā iepriekš. Nekas nemainījās, nekas nesvila, nededzināja.

  Voidmans nopētījis Arnolda reakciju turpināja: "Redzi? Pavisam droši. Es te vizinos katru dienu. Patīkami pabūt vienam, projām no pilsētas degradācijas."

  Mašīna sāka braukt ātrāk. Apkārt kūlās smilšu makonis. Arnolds pēkšņi saprata kāpēc Voidmana mašīna vienmēr bija tik netīra, kā viņš to bija agrāk ievērojis.

  "Neticami," Arnolds skaļi nodomāja.

  "Teicu ka neticēsi," Voidmans lepni atņirdza zobus. "Tātad, ķersimies pie lietas. Dabiski, sabiedrība iedalās divās daļās. Stiprākie un vājākie. Pareizi?"

  Viņš paskatījās uz Arnoldu kurš joprojām neko nesaprata.

  "Pareizi," Voidmans atbildēja pasažiera vietā. "Diemžēl vājie nevar paši par sevi parūpēties. Kādam ir jāuzņemas atbildība. Pat daudzi stiprie šinī ziņā kļūst par nīkuļiem. Viņi nevēlās uzņemties nekādu atbildību. Tas atkal iedala sabiedrību divās daļās. Ir līderi un ir sekotāji."

  "Piekrītu," Arnolds māja ar galvu.

  "Tikai ir neliela problēma. Lielākajai daļai nepatīk apzināties, ka viņi nav pie grožiem.  Tie vienkārši nespēj pieņemt palīdzību, kuru, mēs līderi, sniedzam, un tie sāk dumpoties. Tāpēc labāk ir viņiem neteikt, ka viņi ir sekotāji," Voidmans skaidroja. "Sekotājiem ir jājūtas komfortabli. Mums viņiem ir jāliek noticēt, ka viņi kontrolē situāciju. Tā visi ir laimīgi!"

  "Mums?"

  "Jā, Ārnij. Es gribu, lai esi viens no mums. Atklāti sakot, tev nav izvēles. Tu jau esi pierādījis, ka esi stiprs. Es zinu, ka neesi muļķis..." tad Omārs kaut ko atcerējās un domīgi pašūpoja galvu, "...varbūt tikai esi pārāk skeptisks. Saproti, kad iedevu jums kaudzi ar klasificētiem dokumentiem, domāju ka tas būsi tu, kurš dosies noslēpumam pa pēdām. Es īsti nezinu ko iesākt ar Deilu..."

  Tālumā, pie apvāršņa pavīdēja ēkas, tuvojoties šķiet un aiz tām parādījās zaļa siena. Arnolds lēnam sāka saprast, kas notiek. Viņš bija pārsteigts, taču prātu nezaudēja. Uz brīdi viņš pat sajutās patīkami pacilāts un pagodināts.

  Pēkšņi, viņš attapās izdzirdējis drauga vārdu: "Deils arī zin?"

  "Jā gan. Pats visu atklāja. Iedomājies?" Voidmans rūgti nopūtās.

  "Viņam viss kārtībā?"

  "Ak, jā. Nabags gandrīz gāja bojā. Viņam ļoti paveicās. Šorīt viņu pārveda no Kseroksas uz mūsu laboratoriju, Akari. Nevaru sagaidīt, tūlīt viņu satiksim!"

​

  Viņi izkāpa no mašīnas. Voidmans slaukot putekļus no melnajām drēbēm uzsauca Arnoldam:      "Esi sveicināts labākā pasaulē!"

  Viņi atradās auto stāvvietā. Apkārt bija mājas. Garām staigāja dažādi cilvēki, sievietes un vīrieši. Visi aizdomīgi noraudzījās Arnoldā. Bāze bija sakopta un tik tiešām izskatījās pēc labākas pasaules, Apkārt auga īsta zāle un bija sastādīti dažādi krūmi, pat puķes! Tālumā slējās tumši zaļš mežs. Arnolds palūkojās debesīs. Tās bija perfekti zilas. Netīšām paskatījies tieši saulē, viņš apžilba, un uz brīdi pazaudēja redzi. Puisis pietupās un pačamdīja zāli. Īsta. Tā auga zem atklātas debess, un nesadega. Visu šo laiku, Arnolds bija dzīvojis četrās sienās, graustu vidū, nemaz nenojaušot, ka uz pasaules eksistē kas tāds. Brīdi viņš vēroja, kā tālumā, vējā līgojās koki.

  "Iesim?" Omārs aicināja.

 

  Voidmans izrādīja Arnoldam apkārtni. Nometne pārsvarā sastāvēja no laboratorijām un tikai dažām dzīvojamajām ēkām, kurās dzīvoja pastāvīgie bāzes iedzīvotāji. Aiz mājām atklājās vairākas siltumnīcas un dārzi kuros auga pārpilnība ēdiena. Viss izskatījās īpaši sulīgs, un smaržoja jau pa gabalu. Ejot garām kādai ābelei Arnolds noplūca augli un aplūkoja to.

  "Ko tādu tu vēl nebūsi ēdis. Droši," Voidmans skubināja pamanījis Arnoldu vilcināmies, un pats sev arī noplūca vienu.

  Tik tiešām tas bija labākais ābols kādu Arnolds jebkad bija ēdis. Pēc kā tāda būs grūti atkal ēst mākslīgi audzētos atkritumus, ko cilvēkiem baroja Komā.

  "Kā tas viss ir iespējams?" Arnolds vaicāja.

  "Pasaule jau kādu laiku strauji atkopjas," Voidmans skaidroja, "viss lēnam nostājās savās vietās. Atmosfēra, augi... viss atdzimst."

  "Tātad... kam otrās debesis?"

  "Otrās debesis sen jau vairs nav vajadzīgas. Jau ļoti sen, atklāti sakot. Savulaik oriģinālie vecākie, vēlējās tās atcelt. Taču,  viņi nespēja saredzēt kopējo situācijas ainu, saproti? Tāpēc, viss beidzās diezgan skumji."

  "Kas notika?" Arnolds apsvēra, ka varbūt pat atbildi nevēlās zināt.

  "Pa vienam jautājumam, Ārnij. Nav kur steigties," Voidmans pagājās sānis un ar roku rādīja uz dārzu. "Paskaties uz šo skaistumu! Tagad atceries visus pilsētas graustus un sliņķus. Kā tu domā, kas notiks, ja mēs viņiem ļausim pieeju šim skaistumam?

  Arnolds nesteidzās atbildēt, no sākuma vēlējās dzirdēt Voidmana atbildi.

  "Viņi to iznīcinās," boss pacēla ābolu kuru bija iepriekš noplūcis un saspieda, kā tukšu skārdeni, "viņi to iznīcinās tieši tā pat kā iznīcināja sevi."

  Arnolds uzmanīgi klausījās.

  Šķiet Voidmanam iemesli bija ar kaudzi. Viņš aizsvieda ābola atliekas un turpināja: "Tāpēc, ka viņi ir sekotāji. Viņi ir vāji. Tieši tāpēc... viņi pašlaik atrodas Komā, un mēs nē. VIŅI iznīcina sevi. MĒS augam."

  "Tātad neviens pat nenojauš?"

  "Pieņemu, ka viņi ne tikai nenojauš, bet pat ja viņiem dotu skaidrus pierādījumus, viņi nemaz negribētu ticēt. Tāda ir atšķirība starp viņiem... un mums."

  "Un vecākie?" Arnolds atcerējās.

  "Viņi jau kādu laiku nav ar mums. Vecākie pārstāja eksistēt jau vairāk nekā simts gadus atpakaļ. Cilvēki, kas fiziski uzdodas par vecākajiem ir aktieri, Arnold. Tie parādās un nozūd, un par tiem aizmirst. Protams, hierarhija vienmēr pastāvēs. Mums arī ir sava vadība, tomēr par viņiem mēs tagad nerunāsim."

  "Un neviens nekad nav pamanījis, ka vecākie nav vieni un tie paši cilvēki?" Arnolds neticēja.

  Voidmans atņirdza baltos zobus: "Tu taču nepamanīji?" Viņš atsāka lēnām iet aicinot Arnoldu līdzi. "Ārnij, kamēr cilvēkiem būs punkti, viņi neko nepamanīs. Tie pārāk nedomās par vecākajiem, vai otrajām debesīm. Beigu beigās visi ir laimīgi. Vai piekrīti? Līderi vada, un sekotāji seko."

  Arnolds nezaudēja prātu. Viņš nekad nebija mīlējis cilvēkus, vai pilsētas piesārņojumu. Vai jebko jebkad. Šī vieta šķita tik brīnišķīga... Viss šķita pareizi.

Viņš apliecinoši pamāja ar galvu, tad jautajā: "Kāpēc es esmu šeit?"

  "Man vajag cilvēkus kuriem varu uzticēties. Cilvēkus kuri ir lietas kursā un spētu novērtēt to ko darām. Es nevarēju aicināt jebkuru. Ilgi vēroju dažādus potenciālus kandidātus... viss nonāca līdz tevīm. Īsti, nezināju, ko iesākt ar Deilu. Nebiju pārliecināts, kā atklāt tev šo informāciju neiesaistot viņu... taču problēma pati sevi atrisināja."

 

  Piegājuši pie nelielas metāla būdas viņi apstājās. Voidmans atvēra durvis un viņi devās iekšā. Uzreiz sekoja kāpnes, kas veda uz leju. Kādu laiku viņi devās lejā pa tām, tad ar liftu nolaidās vēl dziļāk pazemē, un nonāca lielā laboratorijā. Viņus sagaidīja kāds vīrietis, kas droši vien bija vietējais zinātnieks.

  Baltais halāts saviebās ieraugot Arnoldu: "Ak kungs, vēl viens jauniņais. Cerams būsi gudrāks nekā tavs draugs!"

  Vīrietis bija manāmi sliktā omā. Viņa labā roka bija svaigi apsaitēta. Arnolds prātoja, vai traumas izraisītājs varētu būt Deils? Tas gan bija maz ticams, nekad mūžā viņš nebija redzējis draugu niknu, vai pielietojam spēku.

  Voidmans dusmīgi uzglūnēja vīrietim un tas tramīgi apklusa. Viņi devās tālāk pa tumšu gaiteni. Teju katra otrā spuldze bija izdegusi, atmosfēra bija diezgan spocīga. Gaiteņa galā aiz viņiem, aizcirtās smagas metāla durvis. Viss nedaudz atgādināja psihiatrisko slimnīcu. Īsts cietoksnis. Neviens droši vien bez vajadzīgajiem čipiem un kodiem nespētu telpās ne iekļūt, ne izkļūt no tām.

  "Mēs vēlētos apciemot Deilu," Voidmans laipni uzsauca kādai sievietei kura tobrīd gāja garām.

  Viņa pamāja ar galvu un lika sekot. Pēc vesela koridoru labirinta, viņi apstājās pie kāda lodziņa. Aiz stikla uz gultas sēdēja noplucis Deils. Šī bija pirmā reize, kad Arnolds redzēja Deilu tādu. Viņa sejā bija lasāmas visas pasaules dusmas, kā arī bailes... Arnolda uzmanību novērsa kāds savāds radījums, kas saritinājies gulēja Deilam pie kājām. Tāds kā diezgan paliels, balts spalvu kamols. Pēkšņi tas atritinājās un slinki nožāvājās.

  "Kas ir tas?" nespējot saprast uz ko skatās, Arnolds jautajā.

  "Tas, Ārnij, ir suns," Voidmans nedaudz samulsis paskatījās uz māsiņu.

  Arnolds pavisam aizmirsa par draugu un aizrautīgi pētīja radījumu.

  "Suns?" viņš ziņkārīgi pieliecās tuvāk stiklam.

  Dzīvnieki Komā nekad nebija bijuši. Varbūt tikai pašos aizsākumos, bet drīz tie izmira un tika aizmirsti. Tie eksistēja tikai vēstures grāmatās, kuras īsti neviens nelasīja, informācijas piesārņojuma dēļ. Neviens vairs neticēja nekam.

  "Mēs nevaram viņu dabūt prom!" sieviete bezpalīdzīgi attaisnojās Voidmanam. "Šorīt, Bens centās to izdzīt laukā, bet suns to pamatīgi sakoda."

  Neapmierinātais vīrietis vestibilā, ar apsaitēto roku, droši vien bijis Bens.

  "Nesaprotams radījums," Voidmans skaļi nodomāja. "Kā viņš jūtās? Domāju puisi."

  "Atsakās sadarboties," sieviete salika rokas krustā un skeptiski pašūpoja galvu.

  "Es varu?" Arnolds vēlējās satikt draugu.

  Voidmans pamāja sievietei, lai tā atver durvis. "Es pēc brīža atgriezīšos," viņš piebilda un devās prom pa gaiteni.

​

  Arnolds iegāja palātā, Deils pat nepacēla acis.

  "Ko pie velna tu dari?!" viņš nikni uzsauca sēdošajai nelaimes čupai.

  Ieraudzījis draugu Deils apmulsa, tikmēr baltais vilk suns pie gūstekņa kājām sarosījās, nikni atņirdza zobus un rūca cik skaļi spēja.

  "Domino, nē!" Deils uzlika roku dzīvniekam uz galvas un tas nomierinājās.

  Suns bija vietējais mīlulis, kurš visus ienīda. Domino nebija gluži suns, vairāk atgādināja vilku, taču tas bija jauktenis. Dzīvnieks no rīta bija netīšām ieklīdis palātā un iemīlējis Deilu no pirmā acu skatiena, un vairs neatkāpās no tā ne soli, rūcot uz visiem, kas mēģināja to atdalīt no jaunā drauga. Vilka gaiši baltais kažoks Deilam atgādināja meiteni ar kuru bija vēl pagajuso nakt runājis kafejnīcā. Arī viņas mati bija gandrīz balti, tapēc viņš vilku nodēvēja meitenes vārdā.

  "Ko pie velna es daru?" Deils beidzot saņēmās runāt. "Ko tu pats šeit dari? Tu izgāji tuksnesī? Kas notika?"

  "Voidmans atveda," Arnolds sekli izmeta.

  "Voidmans? Jau nopratu ka viņš varētu būt viens no viņiem," Deils atkal nokāra galvu. "Kādā sakarā viņš...? Kaut arī varu iedomāties. Man jau darba piedāvājumu jau izteica."

  "Deil," Arnolds nedaudz pagāja uz priekšu, taču saņēmis pretī vēl vienu rūcienu apstājās, "tev nav tam jāiet cauri. Tu saproti, ko viņi ar tevi izdarīs, ja atteiksies sadarboties?"

  "Man nav bail."

  "Tev tiek piedāvāta iespēja kļūt par ko vairāk. Darīt kaut ko, kam patiešām ir nozīme. Padarīt pasauli labāku! Un tu atsakies?" Arnolds nesaprata drauga spītību.

  "Labāku pasauli?" Deils atcirta, "Tu saproti, ka viņi praktiski apzog sabiedrību? Mēs visu dzīvi esam neapzināti dzīvojuši cietumā. Pats zini, kā cilvēki pavada laiku pilsētā... Un tādu tu iztēlojies labāku pasauli?"

  "Viņi paši to izvēlās. Kam tu aizstāvi tos graustus? Viņiem uz tevi ir nospļauties, Deil. Tevi aprītu divreiz nepadomājot."

  "Tātad tu savu izvēli jau esi izdarījis," Deils saprata.

  "Es nezinu," Arnolds apsēdās uz zemes, "visu dzīvi esmu vērojis apkārtējos. Kā tie mainās, kā melo... esmu redzējis pietiekami pašiznīcību, lai iepazītu cilvēka dabu. Cilvēks ir iznīcība. Deil, pati Koma ir cilvēka ļaunuma rezultāts! Kā tu vari viņus aizstāvēt? Tu pats redzēji zāli, kokus, debesis un puķes. Tu tiešām uzticētu viņiem dzīvot šajā skaistajā vidē? Tie iznīcinātu to... tāpat kā iznīcināja sevi." Arnolds saprata ka citē Voidmana vārdus. Taču tie nāca no viņa paša prāta un mutes.

  "Tas nav pareizi..." Deila acīs atkal pavīdēja dusmas.

  Tajā brīdī palātā ienāca Voidmans. Baltais vilk suns pieplaka pie zemes un sāka luncināt asti.

  "Tā, tā," Voidmans salika rokas kabatās un žēli nopētīja Deilu, "man stāstīja, ka esi atteicis manu piedāvājumu. Došu tev vēl laiku apdomāties."

  "Es nepārdomāšu," Deila nostāja bija stingra, "dariet ar mani, ko gribiet."

  Arnolds neticot savām ausīm pašūpoja galvu. Aptvēris, ka var uzskatīt Deilu par mirušu, viņš pagriezās un izgāja no palātas. Arnolds savu izvēli bija izdarījis. Viņš no visas sirds vēlējās palīdzēt Deilam, bet arī saprata, ka tas nav iespējams. Cik labi vien spēja, viņš jau tajā brīdī izdzēsa draugu no savām atmiņām.  

  Voidmans noskatījās pakaļ Arnoldam, tad pievērsās Deilam: "Kāpēc tu atsakies Deil? Mums vienkārši vajag vēl cilvēkus mūsu organizācijai. Viss, kas tev būtu jādara ir, jārūpējas, lai cilvēki paliek drošībā. Nedaudz pabiedēt ar vīrusu. Pagrozīt patiesību… šur un tur."

  "Jūs vēlaties lai meloju. Lai palīdzu jums paturēt cilvēkus neziņā un netīrībā," Deils pārdefinēja.

  "Tu nemāki izvēlēties pareizos vārdus, Deil."

  "Vienalga... Tad kam vispār šie meli ir vajadzīgi?"

  Deila jautājums Voidmanā iedvesa cerību.

  "Tas ir vajadzīgs, Lai cilvēki turētos pa gabalu no Saturnijas, protams. Un... lai tie vairāk aizdomātos par nemirstības ampulām. Nāve iedvesmo vēlmi dzīvot!" Viņš pietupās un paglaudīja suni. Domino sāka luncināties, Voidmans laikam tam bija gandrīz tik pat labs draugs.

  "Ampulas pagarina cilvēka mūžu..." Deils runāja galvu nokāris, "ja jau tik ļoti nevariet ciest cilvēkus, kāpēc palīdziet tiem ilgāk dzīvot?"

  "Kāpēc tevi tas interesē, Deil?"

  "Ja reiz esmu šeit, vismaz apgaismojiet mani ar, ko nodarbojieties. Tā pat mani nogalināsiet."

  Voidmans sāka smieties: "Deil, mēs neesam slepkavas. Jā, mēs tevi paturēsim. Varbūt izmēģināsim pāris medikamentus, pāris narkotikas uz tevis. Varbūt tev pat patiks!"

  Deils saviebās, uz viņa sejas parādījās vēl neredzētas krunciņas. Pēkšņi, šausmīgajā apgaismojumā, viņš izskatījās divdesmit gadus vecāks.

  "Nāc līdzi," Voidmans aicināja, "kaut ko parādīšu."

  Viņi izgāja gaitenī, Domino sekoja. Pāris palātas tālāk viņi apstājās.

  "Skaties," Voidmans rādīja Deilam, lai ieskatās pa lodziņu, kas paredzēts pacientu novērošanai.

  Deils piegāja pie stikla. Istabā sēdēja maza meitene.

  "Tā ir Ambera," Voidmans paskaidroja, "atceries? Viņa zvanīja uz radiostaciju todien kad vadījat šovu par Saturniju. Meitene šeit atrodas jau divdesmit septiņus gadus."

  Deils nesaprata. Kā divdesmit septiņus gadus? Viņai bija tikai labi, ja septiņi. Meitene neko nenojausdama sēdēja pie galda un zīmēja. Zīmējums bija skaists un detalizēts... nepavisam, kā bērna roku darbs.

  Voidmans turpināja: "Viņa kādreiz bija neglābjami slima. Viņas tēvs, mēģinot viņu glābt izgudroja pirmo nemirstības ampulu. Taču kaut kas nogāja greizi. Meitene pārstāja novecot. Laime? Traģēdija? Kā uz to skatās. Fakts ir tāds, ka viņa zina pārāk daudz. Esam spiesti viņu šeit paturēt..."

  Deilam aizsitās elpa. "Nelieši." 

  "Apdomā manu piedāvājumu labi, Deil," Voidmans piekodināja.

  Deils klusēja un pētīja meiteni. Vai tiešām arī viņam visu atlikušo dzīvi nāksies pavadīt šajā nolādētajā cietumā?

  "Kas attiecas uz ampulām," Voidmans turpināja, "tām ir nedaudz lielāka nozīme. To sastāvā ir iestrādātas šūnas, kas laika gaitā vairojās un aizstāj cilvēka ķermeņa oriģinālo struktūru, patiešām pagarinot to dzīves ilgumu. Tas ir medus, kas pievilina lietotājus. Taču… Šūnas pilda vēl vienu funkciju. Tās padara cilvēku stiprāku morāli, bet..."

  Voidmans pameta aci uz Deilu, pārbaudot vai vai tas vēl klausās. Puisis raudzījās uz viņu kā uz jukušu.

  Boss turpināja: "Deil, cilvēka lielākais trūkums ir emocijas. Tās stāv ceļā sasniegumiem, tās izraisa nevajadzīgus konfliktus, un pat noved cilvēkus līdz pašnāvībām. Vai esi redzējis, kas darās ielās, Deil?"

  Deils stāvēja kluss.

  "Mēs sapratām, lai padarītu pasauli labāku, no emocijām ir jātiek vaļā. Tāpēc, mēs ilgi strādājām, līdz pilnveidojām šūnu, tā lai tā atvieglotu cilvēka ciešanas. Varbūt, kad būsim attīrījuši sabiedrību no emocijām, tā būs gatava patiesībai... taču ne tuvākajā laikā. Kad cilvēki dzīvos ilgi, un būs emociju brīvi, mēs atklāsim tiem patiesību."

  "Jūs vēlaties robotus. Tas ir jūsu plāns?" Deils ledaini jautajā.

  Voidmans sarauca pieri. "Mēs vēlamies palīdzēt, Deil. Tu jau atkal izvēlies ne tos vārdus. Saņemies, taču!"

  "Jums tas neizdosies," gūsteknis iebilda, "cilvēki atklās patiesību."

  "Tu esi pārāk naivs Deil. Tā daudzi ir teikuši, bet pēc laika tā pat... salūzt."

  Pēkšņi Deils atminējās pārējos, kas izgājuši tuksnesī. Puisis dedzīgi iesaucās: "Daudzi? Vai tu domā pazudušos? Kas ar viņiem notiek?"

  "Pats redzi. Tagad tu esi viens no viņiem. Pašlaik tavs vārds tiek iedrukāts pazudušo sarakstā, un rīt tiks publicēts. Ja viss ritēs kā parasti, lūk kas notiks: kādu laiku tu šeit dzīvosi, jo vairāk pretosies, jo vairāk juksi prātā… kādu dienu, kad vairs nebūsi mums izdevīgs, iespējams centīsies izbēgt, un mēs tev to atļausim… taču tālu tu netiksi. Kādu laiku tu klaiņosi tuksnesī, klaigāsi un raudāsi, un ar laiku no tevis paliks pelni vien. Gadījuma, ja tomēr tiksi līdz pilsētai, mēs parūpēsimies lai neviens netic nevienam tavam vārdam, un tiksim ar tevi galā, šā vai tā," šķiet, Voidmans bija atklājis visu pazudušo likteņus pāris teikumos. Viņš cerīgi piebilda: "Ja vien tu nepārdomāsi pievienoties mums."

  Deils nespēja noticēt, ka reiz cienījis šo cilvēku.

  "Tev ir laiks līdz rītdienai, Deil. Tikmēr atpūties, izskaties briesmīgi."

  Voidmans aizveda Deilu atpakaļ uz palātu. Palicis viens, puisis vārgi nobrauca ar plaukstām pāri sejai. Domino to pamanījis, piesteidzās un sāka ar purnu bikstīt drauga kāju, it kā cenšoties uzmundrināt.

  "Ka tu viņu paciet?" puisis pabužināja suni aiz auss un dzīvnieks priecīgi ieņurdējās.