Deils gāja lēnām. Mākoņi bija izklīduši un debesis zaigoja gaiši zilos toņos, šur tur atspīdēja violeti un zaļgani ķimikāliju slāņi. Ik pa laikam parādījās un nozuda skaļa dūkoņa no lidmašīnām, kas tobrīd atjaunoja otrās debesis.

  Ejot garām medicīnas skolai Deilam klāt piesteidzās mazs zēns un iespieda rokās pelēcīgu flaieri.

  "Mūsu nākotne ir tagad!" puika iesaucās un aizsteidzās tālāk.

  Deils iemeta aci lapelē. Kārtējā nemirstības ampulu reklāma.

  Nemirstības ampulas tikai nesen bija parādījušās SoulMart piedāvājumā, taču daudzi jau ar nepacietību gaidīja, kad varēs saņemt savu devu. Protams, ampulas nepadarīja nevienu pilnībā nemirstīgu, tas bija tikai mārketinga triks, pievilcīgs nosaukums. Īstenībā preparāts pagarināja lietotāja dzīves ilgumu vismaz par vidēji simts gadiem, apturot ķermeņa novecošanās pazīmes un saglabājot nevainojamu imūnsistēmu. Vismaz tā bija rakstīts reklāmā.

  Būdams jauns un visai apmierināts ar dzīvi Deils ne reizi nebija aizdomājies par nāvi, vai vēlmi dzīvot vēl pāri simts gadus. Tikmēr Arnolds jau bija sācis krāt nepieciešamos punktus ampulas iegādei. Draugu uzskati par dzīvi manāmi atšķīrās. Viņi spēja piekrist tikai tam, ka nepiekrīt viens otram. Ar to arī beidzās lielākā daļa sarunu abu starpā.

  Deils lapeli iebāza kabatā un turpināja ceļu. Tālāk pie kāda lielveikala viņš ieraudzīja bariņu cilvēku apspriežamies. Daži izskatījās pamatīgi iekarsuši sarunā, vicinot rokas un paceļot balsi. Pieejot tuvāk saruna kļuva skaidrāka, Deils piestāja.

 

  "Tas nevar būt dabiski," kāda sieviete salikusi rokas krusteniski iebilda.

  Blakām nosprauslojās vecis ar skābu seju. Pēc pirmā iespaida, šķita tam bijusi skarba dzīve, un viņš vēlējās to pavēstīt visai pasaulei.

  Vecis izspļāva: "Kundzīt, kas šeit vēl ir dabisks? Mēs visi mirsim tā pat. Jūs visi šeit tērējat laiku, ka es jums saku."

  "Kā jūs tā varat teikt?!" sieviete šokā ieplēta acis.

 

  Skaidrs. Kārtējais ielu strīds. Mūždien pa malām kāds klaigāja, nespējot kaut ko sadalīt. Kam tas vajadzīgs? Deils lēnām atsāka iet.

  Tikmēr skaļi sarunā iejaucās cits nopietna izskata kungs: "Viennozīmīgi, tas nav netikai nedabiski, bet arī savādi. Ampulas nav pietiekami pazīstamas. Nevar grūst rīklē visu ko pasviež, pat lopi tā nedara! Cilvēki nejautā, kas tās ražo, no kurienes tās nāk, no kā gatavotas? Kāpēc cilvēki nejautā?"

  Uz brīdi kaut kas teiktajā Deilu uzrunāja, bet uzmanību novērsa kāda cita pīkstoša balstiņa, kas rupji iespraucās pa vidu: "Es domāju, ka tā vienkārši ir nākotne! Mums nav jāsaprot, vienkārši jābauda visu! Dzīvei nav jābūt sarežģītai. Domāju mums šī iespēja ir jāslavē un jāpieņem ar pateicību! Tā vairojās viss labais pasaulē!"

  Pīkstētāja bija kāda sakrunkojusies sieviete, ar manāmām plastisko operāciju sekām uz sejas. Viņa acīm redzami nemaz nebija lietas kursā par ko iet runa, un vienkārši centās nopelnīt papildus laipnības punktus gvelžot tukšu optimismu.

  Pārtrauktais vīrietis kļuva aizkaitināts: "Kundze, ja jūs būtu pagātnē pārzinājusi plastisko ķirurģiju blakus efektus, jūsu seja pašlaik neizskatītos pēc parādes balona. Ir jāzin viss"

  Pīkstētājas acis teju izsprāga uz kātiņiem. "Kā tu uzdrīksties!!!"

  "Tā jau domāju..." Vīrietis aizgriezās un turpināja sarunu ar tiem kuri patiesi klausījās.

  Deils uzjautrināts turpināja ceļu. Izskatās, ka ampulas bija sākušas teju vai izraisīt kautiņus ielās. Par cik, Deils īsti nesaprata par ko iet runa, pats necentās pārāk iedziļināties notiekošajā. Tāpat, nebija laika, viņu nodarbināja citi jautājumi.

 

  Ieradies mājās, viņš apsēdās pie virtuves galda un uzreiz sāka pētīt failus kurus bija nočiepis no studijas. Deils nevēlējās to darīt Arnolda priekšā, jo zināja sekas: izsmieklu, un nozākāšanu. Atradies gudrelis. Kāpēc uzreiz tā jāreaģē? Tā bija tikai ziņkārība. Deils īsti nezināja, ko iesākt ar savākto informāciju, vienkārši vēlējās uzzināt nedaudz vairāk. Pat ja tas bija joks, tas bija viens sasodīti interesants joks.

  Atlikušajos failos viņš neatrada neko jaunu, taču nebija arī vīlies. Vēl viens gadījums kurā aprakstīts kā cilvēks izgājis Saturnijā, pavadījis tur krietnu laiku un atgriezies!

 

  "Nāve slimnīcā," Deils klusām burtoja dokumentu, "pacients izdarījis pašnāvību?" Viņš uz brīdi novērsās un ar nagiem paskrubināja nost krāsu no virtuves galda. "Ārsts... Džens Beks." Deils aizdomājās, tad attapās: "Aha... Ārsts!"

  Tas tiešām varēja būt joks, bet arī patiesības varbūtība eksistēja. Mēģināt sameklēt šo ārstu, laikam būtu neprāts. Kaut arī vienīgais kas stāvēja ceļā bija attālums. Šis ārsts atradās Kseroksā, bet Deils Akari.

  Viņš nospļāvās un ar degsmi piesēdies pie datora, sāka meklēt vajadzīgo kontakt informāciju. Ievadot dokumentos minētā ārsta vārdu meklēšanas lodziņā rezultāti neuzrādījās.

  "Savādi... Tāda līmeņa ārstam vajadzētu uzrādīties vismaz kaut kur. Jeb kā!"

Deils nepadevās. Sameklējis attiecīgo slimnīcu, viņš uzlūkoja uzziņu tālruni un nekavējoties nolēma tam uzzvanīt.

 

  Kāds uzreiz pacēla klausuli.

  "Labdien! Es vēlētos runāt ar ārstu! Vai Džens Beks ir pieejams šobrīd? Zvanu sakarā ar interviju," Deils runāja pārliecināti.

  "Džens Beks diemžēl jau kādu laiku šeit nestrādā," balss otrā galā atbildēja.

  "Cik nepatīkami... vai drīkstu jautāt kāpēc?"

  "Viņš patvaļīgi aizgāja. Varbūt nogurums?" cilvēks otrā galā izklaidīgi izteica minējumu.

  Deils nopūtās klausulē: "Jā... darbs slimnīcā prasa daudz garīgo spēku. Varbūt jūs varētu ieteikt, kā man ar viņu sazināties?"

  "Diemžēl, mēs neizpaužam savu darbinieku personīgo informāciju."

  "Protams," viņš padevās, "žēl gan. Ļoti vēlējos ar viņu aprunāties... Paldies! Tad jau uz redzēšanas!"

  "Visu labu!"

 

  Deils manāmi sapīka taču negrasījās padoties. Saruna taču apstiprināja dokumentos minētā ārsta eksistenci! Tā bija zaļā gaisma tālākai rīcībai. Viņš bija pārliecināts, ka starp papīru grēdām ir jābūt vismaz kādai informācijai par ārstiem kuri strādājuši ar Saturnijas pacientiem. Deils izdzēra glāzi sulas, ko bija ielējis pirms stundas, apģērbās un devās atpakaļ uz studiju.