Pulkstenis kaitinoši tikšķēja. Katra sekunde vilkās veselu mūžību. Deils garlaikots skatījās pa logu, džempera kabatā taustot salocītu papīrīti, uz kura bija pierakstīta adrese un dažādas norādes.

  Vēl stunda... viņš domāja, ar skatienu ieurbies pretējās mājas sienā.

  Arnolds ieskrēja studijā un žigli piesēdās pie datora. Viņš nopētīja Deilu un piebilda: "Jā, man arī šodienas pārraide ne visai aizrauj, Tik garlaicīgi sen nav bijis."

  Deils apsēdās savā vietā, uzlika austiņas un sašutis nopūtās: "Jā, varētu padomāt, ka cilvēki paši visu jau nezin visu par Satuniju. Es gandrīz atstiepos, kamēr tas pussprāgušais zinātnieks praktiski nocitēja veselu enciklopēdiju. Kā tas ir iespējams, ka no visiem kandidātiem izvēlējāmies tieši viņu intervijai!?"

  "Jā, nevisai veiksmīgs šovs. Voidmans laikam mūs nositīs..." atklāsme nedaudz satrauca Arnoldu. "Nekas, vēl paņemsim pāris zvanus pēdējā stundā, un būs jau cauri."

  Deils nolema pamainīt tēmu un neuzkrītoši iejautājās: "Ko darīsi pēc darba?"

  "Nezinu. Domāju paņemt ko dzeramu un pazust kazino tīklos."

  Arnolds nebija svēts. Pārāk bieži viņš mēdza pazaudēt visus smagi nopelnītos punktus azartspēlēs. Dažreiz krietni paveicās, tomēr kopumā viņš nebija cilvēks kuru varētu nodēvēt par veiksminieku.

  "Tu joprojām nodarbojies ar to?" Deils pārmetoši uzglūnēja, "slikti beigsies! Tavā vietā labāk apstātos kamēr nav par vēlu."

  "Nelien ne savā darīšanā, čomiņ," Arnolds laipni atšuva draugu. "Kāpēc interesējies vispār?"

  Deils bezrūpīgi sāka griezties krēslā. "Es uz nogali pie draugiem, pāri pilsētai... Gan jau būšu atpakaļ tikai pirmdien, domāju..."

  "Skaidrs," Arnolds pārtrauca Deilu, zinot ko tas grasās jautāt.

  Deils  entuziastiski iesāka atkal: "Domāju, piedāvāt tev, varbūt arī gribi braukt līdzi? Tu taču atceries Nilu? Būs jautri? Kā vecajos laikos!"

  Deils pārstāja griezties, galva sareiba. Nopurinājies viņš cerīgi uzlūkoja Arnoldu.

  "Šaubos," Arnolds uz brīdi pacēla acis un skeptiski noraudzījās apreibušajā Deilā, tad atkal iegrima datora monitorā.

  "Mans darbs piedāvāt. Ja pārdomā dod ziņu!" Deils atsāka griezties uz otru pusi.

  "Jā, jā..." Arnolds atviegloti nopūtās. "Tā! Izejam ēterā. Savācies!"

 

  Arnolds enerģiski uzsāka raidījuma otro stundu. Pirmajā daļā viņi ne visai veiksmīgi novadīja interviju ar kādu ārstu gados, kurš aizņēma visu ētera laiku ar pārāk sarežģītiem terminiem un krekšķēšanu. Cerot glābt situāciju, katastrofai pa virsu, Deils pavadīja vēl desmit minūtes stāstot kādu nepiedienīgu joku. Beigu beigās arī Arnolds, kurš līdz tam bija sēdējis ar saķertu galvu, padevās un padalījās ar kādu apkaunojošu dzīves situāciju, lai uzmundrinātu atmosfēru studijā. Neskatoties uz misēkļiem, uzdevums bija izpildīts. Cilvēkiem tika atgādināts par Saturnijas bīstamību. Vēl bija atlikusi tikai zvanu stunda.  

  Tiešajā ēterā Arnolds vienmēr pārvērtās līdz nepazīšanai. Viņš vienmēr kļuva tik enerģisks un laipns. Diez vai cilvēki spēja aiz šīs saulainās personības iedomāties balss patieso būtību.

 

  "Tātad! Esam iemācījušies, cik svarīgi ir izvairīties no saules gaismas!" Arnolds entuziastiski burbuļoja.

  Deils jautri piebalsoja: "Tieši tā!"

  "Divi - esam iemācījušies, ka Saturnija nav nekāda joka lieta. Tur mājo neārstējamas slimības, plosās radiācija..."

  "Kurš gan to nezināja?"

  "Trīs - esam iemācījušies daudz ko jaunu pateicoties mūsu pagājušās stundas viesim, Pjēram Andersonam!" Arnolds nedaudz iesmējās. "Vēlreiz pateicamies, Pjēr, par tik detalizētu un ekskluzīvu lekciju šajā tematā!"

  Deils nopietni uzsvēra: "Tā turēt, Pjēr! Mēs visi atbalstam to ko dari!"

  "Tātad, ir pienācis laiks jūsu zvaniem!" Arnolds aši nosauca telefona numuru. "Vēlamies dzirdēt jūsu pieredzes, uzskatus, zināšanas! Jebko, kas ietilpst šodienas šova tematikā."

  "Pieņemam jūsu zvanus tagad." Deils apstiprināja.

 

  Nepagāja ne sekunde, kad iezvanījās telefons.

  "Tas gan bija ātri," Arnolds izlikās pārsteigts, "Klausītāj, jūs esiet ēterā! Ko stāstīsiet?"

  "Labdien!"

  "Sveiki! Kā jums sokas? No kurienes esiet?"

  "Paldies, labi! Mani sauc Edvins, esmu no centrālās Kseroksas!" zvanītājs pacilāti stāstīja.

  "Vienmēr prieks dzirdēt no otras pasaules malas!"

  "Jā, lieliska pārraide! Pilnībā atbalstu jūs! Domāju mums vairāk jārunā par šo tematu. Nupat kā, vakar? Manas meitas draugs nozudis Saturnijā! Šausmas!" zvanītājs runāja nedaudz par skaļu. "Tā galīgi nav joka lieta! Mums kaut kas noteikti jādara lietas labā!"

  "Tiešām skumji dzirdēt, sēr. Vai vēlaties piebilst vēl ko?"

  "Nē, došu vietu tālākiem zvanītājiem, tikai gribēju pateikties par to ko darāt. Paldies ka pieņēmāt!"

 

  Arnolds aši pārslēdza zvanu: "Nākamais zvanītājs, esiet ēterā! Klājiet vaļā! Kas prātā?"

  "Sveicināti..." Lēnīga balss atbildēja.

  "Droši, stādieties priekšā!" Deils iedrošināja.

  "Mani sauc Justīne. Esmu dzīvojusi 85 gadus pilsētas nomalē pie pašas Saturnijas..."

  Deils pārtrauca: "Oho, prieks dzirdēt! Veselību jums!"

  "Paldies!" sievietē kautrīgi pateicās. "Vēlējos pastāstīt par savu pieredzi ar tuksnesi."

  "Interesanti? Jūs esiet bijusi tuksnesī?" Arnolds jautāja.

  "Nē, lieta tāda... Atceros, kopš biju maza meitene, baidījos no tā. Bieži dzirdēju dīvainus trokšņus no tuksneša, tālienē. Bieži... šķita, ka redzu ēnas."

  "Interesanti," Deils šķita ieintriģēts.

  "Nakts fāzēs neatgāju ne soli prom no mammas, jo man bija bail palikt vienai. Man bija bail no tumsas. Vecāki jau teica, ka tā ir tikai mana iztēle, bet es jums apgalvoju... pat vēl pēc visiem šiem gadiem, es dzirdu tās pašas skaņas aiz loga. Un dažreiz arī redzu tās pašas ēnas."

  Deils nesteidzās apšaubīt sievieti. Viņš vēlējās uzzināt vairāk: "Kā jums šķiet, kas tas varētu būt?"

  Fonā, Arnolds sāka mēmi vicināties ar rokām, signalizējot lai neiedrošina ķerto  runāt nejēdzības, uz ko Deils atmeta ar roku.

  Sieviete turpināja: "Es nezinu. Bet esmu pārliecināta, tur laukā, kaut kas ir. Es tur neietu ne par kādu cenu. Tiešām žēl, ka jaunieši tā tagad iet un pazūd stepē... Tiešām žēl."

  "Ļoti interesants stāsts! Vēlam visu to labāko jums, Justīn! Taču, laiks rit! Dodamies pie nākamā zvanītāja." Arnolds rupji pārtrauca sievieti un pārslēdza nākošo zvanu.

 

​

  "Labdien! Mani sauc Allens. Dzīvoju netālu no Saturnijas, pēdējo gadu laikā esmu dzirdējis daudz teorijas par Saturniju un tur tām slimībām, un briesmoņiem kas tur klaiņo," Zvanītājs runāja ātri un pārliecināti, tā it kā viņam piederētu pasaule. "Neesmu ne redzējis, ne dzirdējis pilnīgi neko dīvainu stepē. Nepazīstu arī nevienu personīgi, kurš būtu pazudis, vai kādu kurš pazīst kādu pazudušo. Domāju cilvēkiem ir pārāk aktīva iztēle! Vēlos aicināt cilvēkus nepiesārņot patiesību. Ja katrs tagad izdomās visādas blēņas, kā mēs vairs zināsim kam ticēt? Vispār vēlējos ierosināt, sodu cilvēkiem kuri uzdrīkstas izplatīt maldus. Tas nav normāli, cik tad var?!"

  Deils pēc iespējas pieklājīgāk centās runāt ar vīrieti: "Allen, esmu pārliecināts, ka sodīt cilvēkus par runāšanu ir diezgan nepareizi. Labāk paši centīsimies neticēt visam ko stāsta un raksta, izmantosim kritisko domāšanu, ok..? Un, starpcitu, cilvēki tiešām pazūd, vai jūs neesiet lietas kursā, jo..."

  Vīrietis neklausījās un prasti pārtrauca Deilu teikuma vidū: "Koma kādreiz bija tik lieliska pasaule. Kaut kas jādara lietas labā! Tas ir nožēlojami, kā cilvēki šodien tā melo!"

  "Allen, mēs jūs zaudējam," Arnoldam nebija izvēles, zvans bija jāizbeidz.

  "Atvainojamies, tehniski traucējumi..." Deils piebilda.

  Sasodīts. Cik cilvēku, tik viedokļu. Deils sapīka. Viņš bija cerējis dzirdēt ko interesantu, kādu negaidītu stāstu, kas varētu dot viņam kādu pavedienu sakarā ar pazudušajiem. Tagad viņš vēl vairāk saprata, ka neko nesaprot. Vai tiešām visi ir ķerti?

 

  "Lūdzu, turēsimies pie temata," Deils nopietni atgādināja klausītājiem.

  Arnolds bezcerīgi turpināja: "Nākošais zvanītājs. Labdien! Kā sviežas?"

  "Labdien..." balss knapi iepīkstējās, tad sekoja klusums.

  "Hallo?" Deils pārjautāja nepārliecināts, vai otrā galā tiešām kāds ir.

  "Vai jūs mani varat sadzirdēt?"

  "Jā mēs jūs lieliski dzirdam! Drošāk, drošāk, neviens nekodīs!"

  Arnolds atkrita krēslā un žēli paskatījās griestos, paredzot, ka tūlīt atkal kaut kas noies greizi.

  "Es jau ilgi esmu slimnīcā. Saslimu, kad piegāju pārāk tuvu tuksnesim. Tētis brīdināja, ka nevajag, bet es neklausījos."

  Beidzot varēja saprast, ka zvanītāja ir maza meitenīte.

  "Kā tevi sauc?"

  "Ambera," meitene izklausījās vārga.

  "Ka juties, Amber?" Deils laipni uzturēja sarunu.

  "Jau labāk, bet ārsts teica, ka vēl nevaru iet mājās. Man neļauj nevienu satikt. Gribēju pabrīdināt visus, lai neiet tuvumā Saturnijai. Vīruss nepavisam nav jautrs, un tuksnesis arī nemaz nav tik interesants kā stāsta. Tas nav tā vērts"

  "Kad tevi izlaidīs?"

  "Mans tētis ir ārsts, viņš teica ka vēl nevaru iet ārā. Laikam ne tik drīz tikšu prom. Tāda sajūta, ka jau pagājusi vesela mūžība."

  "Veseļojies! Vai vēlies pasveicināt kādu?"

  "Jā. Mammu. Man ļoti žēl, ka neklausīju, es vairs tā nedarīšu. Es ļoti gribu mājās. Te viss ir pārāk balts un pārāk daudz ārstu."

  "Domāju tava mamma nedusmojās. Diemžēl, tādas lietas notiek. Vai vēl ko vēlējies?"

  "Nē. Lai jums jauka diena," meitenes balsī varēja sadzirdēt smaidu.

 

  Atlikusī stunda pagāja ātri. Tik daudzi zvanītāji ignorēja šova tematu, ka beigās vienkārši nācās atteikt vienu zvanu pēc otra. Šķiet, raidījums bija bezjēdzīgs, katrs otrais labāk zināja, kas notiek, un, kas jādara lietas labā. Ar dažiem runāt bija tik pat jēdzīgi kā ar akmeņu čupu.

  Pulkstenis sita pus pieci vakarā, Arnolds atvadījās no klausītājiem un svētlaimē novilka austiņas.

  "Man tikai tā liekās... vai cilvēki kļūst savādi?" Viņš noguris atstutēja galvu pret delnu.

  "Jā gan..." Deils ar apbrīnu atcerējās visus zvanītājus, tad jautri piebilda, "šīs dienas šovs bija pilnīga izgāšanās!"

  Arnolds sapurinājās: "Cik labi, ka vēl priekšā brīvdienas. Man vajag iedzert."

  Deils jautājoši uzlūkoja draugu.

  "Nē es nebraukšu pie Nila. Aizmirsti." Arnolds stingri iebilda.

  "Labi, labi. Tad jau..."

 

  Aiz durvīm bija dzirdami tuvojamies lēni soļi. Skaņa atbalsojās pret gaiteņa sienām, tā kļuva skaļāka, līdz beidzot apstājās tieši aiz durvīm. Rokturis klusi pagriezās, un studijā iesoļoja Voidmans.

  "Lieliski," Arnolds nodomāja. Bija cerējis aizlaisties ātrāk, lai nebūtu uzreiz jāatbild par šova šaubīgo saturu. Taču Voidmans neizskatījās sarūgtināts.

  "Sveiks, boss!" uzsauca Deils.

  Voidmans pamāja ar galvu, tad paslavēja abus, "Tā. Labs darbs!"

  "Es, domāju, varēja būt labāk." Arnolds īgni atdzinās.

  "Paškritika," Voidmans domīgi iešķieba galvu, "man patīk! Pareizi, Vienmēr ir vieta uzlabojumiem!" Viņš pagājās pa telpu līdz apstājās pie loga, blakus Deilam.

 

  Voidmans iesāka kārtējo motivējošo monologu. Deils garlaikots mīņājās uz vietas, nespējot sagaidīt, kad beidzot varēs doties prom. Ielicis rokas kabatā, viņš uzdūrās salocītajam papīrītim, un viņa sirds sāka sisties straujāk. Patiesībā viņš neplānoja doties pie draugiem. Tas bija rūpīgi pārdomāts alibi. Pazīstot Arnolda pēdējā laika antisociālās tendences, Deils zināja, ka draugs nekavējoties atteiks ielūgumam un darīs visu, lai izvairītos no tālākiem jautājumiem par un ap šo tēmu. Deilam bija padomā kas cits.

  Tovakar, pēc atgriešanās vecajā studijā, viņš pārcilāja visus iespējamos papīrus. Pēc kādām divām stundām viņš uzgāja saņurcītu mapi ar nepieciešamo informāciju. Privātās klīnikas adresi, kurā strādāja viens no Saturnijas pacientu ārstējošiem ārstiem. Tas bija saviļņojošs moments, taču internetā meklēšanā adrese neuzrādījās. Pilnīgi nekas saistībā, par un ap to. Varbūt klīnika nemaz neeksistēja? Tā vienkārši nevarēja būt! Deils nolēma pats sameklēt adresi un pārliecināties par tās patiesumu. Viņš zināja, ka ir apsēsts ar šo noslēpumu un vairs nerimsies.

  Voidmans vēl nedaudz kaut ko vāvuļoja par statistikām, taču pamanījis ka neviens viņā neklausās, viņš novēlēja abiem labi atpūsties, un tik pat eleganti kā bija atnācis, devās projām.