Klīnika atradās Kseroksā, tas nozīmēja vismaz 5 dienas ceļā, turp un atpakaļ. Plus, vēl viena diena, lai sameklētu pareizo atrašanās vietu. Deils cerēja attaisnot ilgo prombūtni ar ēdiena saindēšanos. Kas tur dīvains? Viņš apciemoja draugu, pamēģināja jaunu restorānu un saindējās.

  "Perfekti," Viņš vēlreiz pārdomāja plānu.

  Deils vairs nejutās muļķīgi. Lai arī tas ko viņš darīja bija savādi, tas neslāpēja izsalkumu pēc atbildēm. Darbošanās slepenībā pamodināja viņā vēl nebijušu aizrautību, šķērsot pus pasauli nebija problēma. Tomēr viņš nevēlējās tikt pieķerts. Tas bija pašsaprotami, neviens viņa teorijai neticētu... un tie kas ticētu, visdrīzāk būtu tādi, kas tic visam. Viņš vēlējās pierādījumus, un bija pārliecināts, ka tos iegūs.  

  Ātri sakravājis pāris mantas Deils devās ceļā. Drīz jau viņš sēdēja vilcienā lūkojoties gaišajās debesīs. Šoreiz transports bija diezgan piebāzts. Tas ne visai iepriecināja, par cik viņš vēlējās palikt nemanīts. Uzvilcis kapuci viņš pārsēdās kādā neuzkrītošākā vietā, vagona priekšā un ielika ausīs austiņas. Mūzika vienmēr gan nomierināja, gan atturēja bezjēdzīgus vāvuļotājus, kas parasti pieklīda un, aiz garlaicības, mēģināja uzsākt sarunu.

  Lēnām milzu mašīna sāka kustēties uz priekšu. Ar vien ātrāk un ātrāk priekšmeti sāka zibēt gar acīm. Dažādas ēnas slīdēja pāri Deila sejai, kas šķiet ar katru brīdi kļuva skumjāka. Līdz šim viņš vēl nebija aizdomājies par situācijas nopietnumu. Ko tas viss nozīmēja? Ja, patiešām eksistē kāda slepena sazvērestība... Tad, kas vēl ir viltots? Samākslots? Kas notiek ar tiem kas iziet Saturnijā? Viņš atcerējās cilvēkus, kuri bija todien zvanījuši uz šovu, it īpaši veco sievieti, kura runāja par ēnām stepē. Jautājumi jaucās prātā. Ar melodisko transa mūziku fonā, Deilam šķita, ka galva drīz eksplodēs, tāpēc viņš novilka austiņas un ievilka dziļu elpu.

Sasodītais nedrošums. Deils galīgi nejutās kā savā ādā. Visu laiku nomāca tāda sajūta it kā viņš būtu kaut ko aizmirsis. Jau simto reizi, viņš izvilka papīrīti ar norādēm un pārlasīja to. Tobrīd pa vagona eju tuvojās kāds vīrietis, tas uz brīdi apstājās un ielieca galvu, šķiet aplūkojot lapeli Deila rokās. Svešinieks kaut ko apdomāja, tad apsēdās sēdvietā pretim puisim. Tas bija pusmūža vecuma, pieklājīga izskata vīrietis.

  Svešinieks droši uzsāka sarunu: "Ak, nemirstības ampulas... Tu arī esi viens no šiem?"

  Deils nedaudz salēcās, jo nebija vīrieti pamanījis pienākam. Viņš pacēla skatienu un samulsis jautāja svešiniekam: "Viens no kā?" Tad Deils saprata ka tur rokās nemirstības ampulu flaieri, kuru viņam pirms pāris dienām kāds iesmērēja uz ielas. Adrese bija pierakstīta uz baltās puses un no malas gan jau izskatījās, ka Deils lasa reklāmu.

  "Tu taču brauc saņemt savējo, vai ne? Pagaidām, cik zinu, ampulas pieejamas tikai Kseroksā. Vilcieni visu laiku pārbāzti," vīrs piekārtoja kaklasaiti. "Saki, ko tādam jaunam puisim, kā tev, uztraukties par nāvi?"

  Deils atskatījās uz cilvēkiem vilcienā. Lielākoties tās bija mātes ar bērniem, vīrieši ar sārtām sejām, un vecāki ļautiņi. Pēkšņi cilvēki izskatījās nedaudz nelaimīgāki. Deils apdomāja, vai tie vienmēr staigājuši ar tik gariem ģīmjiem.

  "Viņi visi dodās pēc ampulām? Nedomāju, ka tās jau ir tik populāras."

  "Ak, jā!" vīrietis iesaucās. "Tāda sajūta, ka cilvēki visu dzīvi par nāvi vien domājuši. Tagad, laikam, sapratuši ka grib dzīvot. Grābj tās ampulas kā jukuši. Tad kā ir ar tevi?"

  "Nē, es neesmu ar viņiem." Deils salocīja lapeli un ielika atpakaļ kabatā. "Es tik tā... citas darīšanas. Neesmu vēl domājis pagarināt dzīvi. Liekās... muļķīgi. Un ko jūs par to domājiet?"

  Vīrietis iesmējās: "Manos gados vairs nedomā ne par ko."

  Taču viņš nemaz neizskatījās tik vecs. Tik zods bija noaudzis ar sirmiem rugājiem, taču ja tas sakoptos, izskatītos kā labākajos gados.

  "Tad jūs nevēlaties pagarināt savu mūžu?" Deils turpināja sarunu. Tas novirzīja domas.

  "Nē. Man pietiek dzīves pieredzes," viņš iekārtojās ērtāk sēdeklī. "It īpaši ar to, kas tagad darās sistēmā, un ielās... ne pavisam sanāk baudīt dzīvi."

  "Ko jūs ar to domājiet?" Deils netīšām pat kļuva ieinteresēts.

  "Vai pats neredzi? Paskaties apkārt. Šodien pat, man ubagoja punktus trīs dažādi cilvēki. Vecākie nemaz nav lietas kursā. Nesasniedzamie… Šī sistēma sāk izjukt, dēls."

  "Kā jūs to ziniet?"

  "Es strādāju prāta struktūrā," vīrietis paskaidroja, "uzraugu vai visi pilda savus uzdevumus. Nododu informāciju atpakaļ vecākajiem. Esmu tāds kā spiegs, bet ne gluži… Tā kā šo to zinu par to kā lietas notiek viņu galā," svešinieks pieklusa un aizdomās, tad nedaudz saliecās uz Deila pusi un čukstēja: "Es tev daudz pastāstīt nevarēšu... taču, kāds reiz teica, ka vara samitā, un pilnīga vara, samaitā pilnīgi."

  Ko tas vēl nozīmēja?

  Deils ieliecās uz vīrieša pusi: "Tātad, Vecākie nemaz neiesaistās sabiedrības problēmās?"

  Vīrietis iesmējās. "Kad tu pats pēdējo reizi viņus esi redzējis? Tik pat labi, tādi Vecākie varētu pat neeksistēt..."

  Šis viens teikums sagrieza Deila uztveri kājām gaisā. Tiesa, Deils pats nekad ne vienu no tiem nebija saticis dzīvē. Nevarētu arī teikt, ka viņš jebkad būtu sekojis līdzi politiskajai situācijai Komā.

  Ievērojis Deila apmulsumu, vīrietis sarosījās: "Saki, kā tev šķiet? Vai dzīve, tāda kādu mēs pazīstam uz zemes ir dzīvot vērta?"

  Deils nebija gatavs šādam jautājumam. Visnotaļ negaidīts pavērsiens, kā arī neraksturīgs jautājums ikdienišķai sarunai vilcienā.

  "Kāpēc jūs man to jautājiet?"

  "Tāpat," svešais paraustīja plecus.

  Deils daudz nedomāja un ievilka dziļu elpu: "Es domāju, ka noteikti. Dzīve ir skaista. Tik daudz ko pieredzēt, iemācīties. Cilvēki kurus iepazīt. Katra diena var būt aizraujoša... bet es domāju to mēs paši izvēlamies, vai dzīvi ir vērts dzīvot, vai nē." Viņš pieklusa un vēl apdomāja šo to, bet atbildi neturpināja. "Kā jūs pats domājiet?"

  Svešinieks brīdi klusēja piemeklējot vārdus. "Tādā gadījumā, es laikam izdaru ne tās izvēles."

  "Kā tā?"

  "Kur vien griežos... redzu iznīcību, degradāciju. Kad vien mēģinu ko mainīt, saņemu spļāvienu sejā. Šķiet ar laiku sanāk... sarūgt," viņš paraustīja plecus it kā tas būtu pašsaprotami.

  Puisis iebilda: "Kāpēc kaut kas jāmaina? Galvenais lai pašam viss būtu kārtībā."

  "Daļēja taisnība. Taču, kāds dīvains spēks liek stāties pretī netaisnībai," vīrietis pasmaidīja, "pat tad, kad izredzes uzvarēt ir niecīgas."

  "Es laikam nesaprotu ko ar to domājiet. Kas ir netaisnība?"

  "Tas nekas," vīrietis vēlreiz piekārtoja kaklasaiti un piecēlās. "Labprāt vēl papļāpātu, bet pats uz Kseroksu nedodos," viņš paskatījās laukā pa logu, " šeit būs mana pietura."

  "Skaidrs. Tad jau, lai veicās. Ceru, ka dosiet dzīvei iespēju!" Deils paspieda vīrieša roku.

  "Padomāšu par to. Bija patīkami parunāt..." svešinieks sāka lēnām doties projām, "iešu pirms cilvēki aizsprosto izeju."

  "Prieks bija runāt, ser!" Deils saprata, ka nezin, kā uzrunāt svešo, bet tam vairs nebija nozīmes, tas jau bija otrā vagona galā.

  Te arī vilciens lēnām sāka stāties. Šī bija pēdējā pieturā, pirms izbraukšanas tuksnesī,  pēdējā iespēja griezties atpakaļ un vienkārši visu aizmirst. Deils nepārdomāja. Pēc sarunas ar svešinieku viņš vēl vairāk juta, ka ar visu kopējo ainu kaut kas nav kārtībā. Punkti nesavilkās, tikai vairojās.

​

​

.  .  .

 

 

  Voidmans soļoja pa stikloto gaiteni pārlūkojot pilsētu no augšas. Viņš nopētīja katru gājēju uz ielas, klusībā salīdzinot tos ar sīkiem kukaiņiem kurus spētu nospiest ar vienu veiklu kustību, ja vēlētos. Viņa skatiens apstājās pie diviem vīriešiem, kuriem bija izveidojušās manāmas domstarpības. Pat no piecpadsmitā stāva, varēja saklausīt katru vārdu. Drīz konflikts izvērtās kautiņā. Pāris garāmgājēji apstājās un sāka vērot notiekošo, līdz beidzot piebrauca apsardzes mašīna un cilvēki izklīda. Tad Voidmana skatiens izklaidīgi pievērsās kādai grūtniecei, kura tobrīd nekautrējoties soļoja pa ielu smēķējot cigareti. Novilkusi smēķi tā nosvieda to zemē un pārdroši iegāja kādā alkohola veikalā.

  "Cik nesmuki," viņš sarūgtināts komentēja.

  Kabatā iepīkstējās telefons. Apskatījis ziņu viņš nopūtās un devās uz savu kabinetu. Soļi atbalsojās tukšajās telpās. Voidmana kabinets bija iekārtots minimālisma stilā, no mēbelēm bija  tikai plats rakstām galds, dokumentu plaukts un pāris krēsli. Vertikālās žalūzijas gandrīz vienmēr bija aizvilktas. Telpa bija tumša un vēsa.

  Voidmans apsēdās pie galda un no atvilktnes izņēma planšeti. Kādu laiku viņš to bikstīja, tad neizteiksmīgi vēroja attēlus kustamies ekrānā.

  "Būšu tevi par zemu novērtējis," uzacis atzinīgi pacēlās. "Nu labi. Derēs."   

Voidmans ielika planšeti melnā portfelī un devās uz liftu. Pie recepcijas atradis guļošu Marvinu, viņš to pamodināja, un laipni sūtīja mājās, piekodinot, ja gadījumā satiek Arnoldu vai Deilu, nodod tiem lai sazinās ar viņu.

  Voidmans devās tālāk uz savu personīgo auto. Mašīnas nebija retums Komā, bet arī ne visiem tās bija pieejamas. Viss maksāja punktus, kuri Omāram nekad netrūka. Loģiski, viss vairāk piederēja tiem kuri viss vairāk strādāja un uzvedās izcili. Melnais auto, kas nedaudz atgādināja kara mašīnu, lēnām slīdēja pa pilsētas ielām. Ar laiku tas sāka veikli iegriezties ar vien vairāk sānieliņās līdz auto nemanīts nozuda neapdzīvotajos kvartālos, kur parastie cilvēki savu kāju nespēra. Šeit ceļi bija saplaisājuši, ēkas pa pusei sabrukušas, liela daļa pilsētas pārklājusies ar sūnām un citiem sīkiem augiem, kas vēl spēja eksistēt skarbajos apstākļos. Šur tur no ēnām iznira pa kādam noplukušam cilvēkam. Visi kā viens sēri un nosodoši noskatījās kā mašīna slīd pa noplukušajām ieliņām. Vietējie labi pazina šoferi un tas pazina viņus, taču, jau vairākus gadus nebija pārmijuši ne vārda.     

  Voidmans pārzināja neapdzīvotos kvartālus kā savus piecus pirkstus. Kā nekā, tā bija vieta kur viņš bija audzis un dzīvojis. Voidmans patiešām reiz bija viens no aizmirstajiem, tā nebija pasaka. Šie cilvēki bija kļuvuši teju vai par mītu. It īpaši pēdējo gadu laikā, aizmirstie bija tik demonizēti un aprunāti, ka daudzi tos uzskatīja par necilvēcīgiem mežoņiem, neviens nevēlējās attapties aizmirstajos kvartālos. Voidmans gan zinaja ka baidīties nav no kā. Arī viņš reiz bija viens no šiem aizmirstajiem cilvēkiem, taču kad viņš jaunībā nolēma tos pamest un atgriezties pilsētā, viņa rīcība tika uzskatīta par augstāko nodevību. Omārs pāris reizes vēl bija atgriezies apciemot savu audžu ģimeni, taču, viņš bija mainījies un kļuvis nevēlams... Kopš tā laika, tie viens otram eksistēja tikai kā rēgi.

  Viņš uz brīdi piestāja un nolūkojās kādā rudmatē, kas tobrīd pastaigājās kādā augstu ēku ielenktā klajumā. Pamanījusi automašīnu meitene sastinga, tad atpazinusi vīrieti pie stūres, pasmaidīja un pamāja. Voidmana zobi sakodās, asinis sāka vārīties dusmās, rokas sažņaudza stūri ciešāk un viņš brauca tālāk.

  Drīz mašīna, sakuļot aiz sevīm kuplu putekļu mākoni, iznesās tuksnesī. Tā traucās uz priekšu arvien ātrāk, līdz nozuda aiz apvāršņa.   

 

 .  .  .

 

 

  Kseroksā nekas daudz nebija mainījies. Žilbinošā nakts dzīve joprojām elpoja ar pilnu krūti. Netālu haotiski pīkstēja spēļu automāti. Svešinieki steidzās garām; azartiskas, nomāktas, apreibušas un ķīmiski laimīgas sejas zibēja visās malās. Mitrajā, vēsajā gaisā virmoja deguma smaka. Deils stāvēja pie kāda pamesta kioska, kurā tobrīd bariņš graustu bija iekūruši ugunskuru. Puisis pārlasīja norādes, Klīnikai vajadzēja būt netālu. Līdz šim viss bija ritējis vieglāk nekā bija iecerēts. Sabozies viņš turpināja ceļu cauri Kseroksas noplukušākajam rajonam. Pašdarinātā karte turpināja viņu vest aizvien dziļāk nepazīstamajās ielās. Jau sācis šaubīties, ka ir uz pareizā ceļa, viņš tieši izgāja pretim kādam akmens monolītam, kā norādīts ceļvedī.

  "Ķēmi." Viņš nodomāja aplūkojis ar grafiti noķēpāto mākslas darbu.

  Piemineklis bija skaists. Skāde, ka tas bija tā izkropļots. Akmens sieviete stalti stāvēja pie sagruvušas kolonnas, raugoties grāmatā. Blakus, vēsi uzglūnēja eņģelis kurš to bija sagrābis aiz rokas. Šķiet tas steidzināja sievieti, tomēr viņas seja bija nosvērta un apņēmīga. Deils nebija no mākslas pazinējiem, vai pat cienītājiem, taču statuja viņu uzrunāja.

  Tālāk sekoja vēl pāris pagriezieni, un  šaubīgas ieliņas. Nedaudz saguris Deils sasniedza gala mērķi.

  "Šeit?!" viņš pārsteigts iesaucās.

  Tā īsti neizskatījās pēc klīnikas. Ēka bija prasta daudzstāvu māja. Pirmā stāva logi bija apjozti ar restēm. Tomēr logos dega gaismas, un pa laikam pavīdēja arī kāds cilvēka siluets. Ar cerību, ka ir pareizajā vietā, viņš devās iekšā.

 

  Telpas bija sakoptas un tīras, no iekšpuses patiesi vairāk izskatījās pēc medicīnas iestādes. Taču Deils tā pat lauzīja galvu, kāpēc tā atrodas tik nolaistā kvartālā, tik necilā ēkā? Pēc idejas, klīnikā strādāja viens no labākajiem psihiatriem visā Komā. Maz ticams, ka tāds piepelnījās strādājot pagrīdes slimnīcās.

  Jau tuvojās nakts, vestibilā valdīja klusums. Deils devās uz recepciju. Pie galda, zem zilgana apgaismojuma, sēdēja apaļīgs, vienaldzīga paskata vīrelis. Viņš lasīja kādu tehnoloģiju žurnālu uz kura vāka reklamējās nemirstības ampulas.

  "Labdien," Deils sasveicinājās, nedaudz izslējies, lai izskatītos formālāk.

  "Sveiks," administrators apātiski pievērsās atnācējam.

  "Mani interesē šis ārsts..." viņš pasniedza vīrietim lapiņu ar vārdu, "vai šobrīd ir pieejams?"

  Vīrietis neatbildēja, tikai domīgi raudzījās zīmītē ar vārdu.

  Deils samulsa, taču nepadevās. Viņš strauji piebilda: "Esmu žurnālists. Mani neinteresē apskate."

  Beidzot vīrietis vienaldzīgi izgrūda: "Dodieties uz trešo stāvu, otrais kabinets pa labi." Viņa skatiens ieurbās atpakaļ žurnālā.

​

  Deils nedaudz sāka nervozēt. Viņš pat īsti nebija sagatavojis jautājumus. Atklāti sakot, līdz šim brīdim nebija pat ticējis, ka klīnika patiešām eksistē. Ka pats ārsts būs uz vietas, ka viņš tai pat laikā un vietā varēs to satikt. Kāpēc administrators tik savādi izturējās? Vai viņš patiešām viņu nosūtīja uz pareizo kabinetu? Ja nu... Deils atgaiņāja domas. Nesakarīga paranoja bieži jauca viņa prātu un viņš bija iemācījies to kontrolēt. Triks bija pievērsties katrai sīkākajai niansei apkārt, tādā veidā uzmanība atgriezās patreizējajā momentā, un uzmācīgas domas tika aizmirstas. Viņš ievēroja kā grīdas ir nesen mazgātas un smaržo pēc sterilizējoša līdzekļa. Kā krāsa vietām lobījās nost no gaiši pelēcīgajām sienām. Kā dūca gaismas spuldzes, un kā kāpņu telpā atbalsojās dažādi trokšņi.

  Trešais stāvs izskatījās svaigi izremontēts. Apgaismojums bija spilgtāks, sienas baltākas. Daudz kabineti, daudz durvis, dažas pat apjoztas ar metāla stiprinajumiem. Gaiss bija vēss, gaitenī svilpoja caurvējš, tuvumā nevienas dzīvas dvēseles.

  Atradis vajadzīgo telpu viņš nolēma nevilcināties, un uzreiz pieklauvēja un pavēra durvis.

  Ārsts, nepacēlis acis no datora monitora, uzrunāja: "Nāciet. Man vēl ir laiks vienam. Sēdieties, stāstiet, kas noticis?"

  Deils patīkami pārsteigts iegāja kabinetā un apsēdās: "Jūs esiet psihiatrs Ouvens Feons, vai ne?"

  "Jā, protams. Kādā jautājumā esiet ieradies?"

  "Es... esmu žurnālists un strādāju ar... " Deils centās improvizēt.

  "Ak, žurnālists? Interesanti. Sen neesmu ar tādiem runājis," ārsta seja kļuva skeptiska, viņš pacēla acis un lūpas savilkās uzjautrinātā smīnā. "Lūdzu, tad jau sāksim?"

  Balss uz sekundi sāka trīcēt, taču Deils saglabāja mieru: "Tātad.... Manā rīcībā, ir nonākusi informācija, ka jūs esiet savulaik strādājis ar Saturnijas pacientiem. Tas ir… cilvēkiem kuri izgājuši tuksnesī, un patiešām atgriezušies. Cik visiem zināms, tas nav iespējams."

  Ārsts izklaidīgi sarosījās: "Iespējams, jā... sakiet, kam tieši domāta šī intervija?"

  "Patiesībā..." Deils vilcinājās, "tas ir vairāk privāts projekts."

  Viņš baidījās, ka Ouvens varētu atteikties runāt, ja ticēs, ka informācija tiks nodota tālāk mēdijiem. Galu galā... ja visa šī padarīšana ir patiesa, tā ir arī slepena! Vai šis cilvēks tik tiešām ir strādājis ar Saturnijas pacientiem? Deils nolēma būt atklāts. Savādāk nevarēja.

  "Patiesībā, es neesmu žurnālists," viņš atdzinās. "Es gan tiešām strādāju mēdiju nozarē, taču mana vizīte nav ar to saistīta, šis vairāk ir slepens projekts. Es patiešām esmu lasījis vairākus failus kuros apstiprinās, ka jūs vairākas reizes esiet strādājis ar cilvēkiem kuri dzīvi atgriezti no Saturnijas. No sakuma domāju, ka tas ir kāds joks... taču, šeit es esmu, un jūs patiešām esiet cilvēks kuru meklēju. Es vēlos zināt, kāpēc informācija, par cilvēkiem kuri ir tikuši izglābti, tiek slēpta?"

  Ar smagu nopūtu Ouvens izslēdza datoru un skumji pievērsās Deilam: "Laikam jau būsi iepinies..." Viņš brīdi kluseja tad dzelžai turpināja: "Tavs jautājums drīzāk būtu... kāpēc tik slepena informācija vispār nonāca tavās rokās? Kur tu to uzgāji?"

  Simtiem jautājumi bija mitinājušies Deila prātā, taču līdz tam aizdomāties viņš bija piemirsis. Varbūt tikai pašā sākumā, bet tad viss notika tik strauji.

  "Uzgāju darbā. Mums tika izsniegti dažādi materiāli no arhīva, lai sagatavotu informatīvu pārraidi par Saturnijas un saules bīstamību un..."

  "Kas ir tavs darba devējs?" Ārsts kļuva ziņkārīgs.

  Deils nebija pārliecināts, vai var šim uzticēties: "Kāda jums starpība?"

  "Man nekāda," Ouvens paraustīja plecus, "taču, tavā vietā es gan labāk jautājumus neuzdotu. Lai arī... viņš pakasīja bārdu, "domāju, tev jau tā pat ir par vēlu."

  "Ko jūs ar to domājiet?"

  "Informācija, kas nonākusi pie tevis ir..." viņš salika kopā roku pirkstus, "tāda ar kuru neviens, nekad nedalītos. Pat kļūdas pēc, tā nekādīgi nevarēja nonākt nepiederošās rokās. Tikai ar nolūku."

  "Ar nolūku? Kāpēc?" situācija sāka likties nereāla.

  "To gan es nezinu. Varu atbildēt uz pāris jautājumiem, ja vēlies. Ņem vērā, ka tas tikai vairāki palielina tavas izredzes iekulties pamatīgās nepatikšanās."

  "Es vēlos zināt visu!" Deils stūrgalvīgi pieprasīja.

  "Visu zināt tu neesi gatavs," Ouvens strupi noteica, "un es arī nevēlos svaidīties ar klasificētu informāciju."

  Kļuvis nedaudz bāls, Deils gandrīz čukstēja: "Tad stāstiet ko variet..."

  "Pirmo reizi, kad strādāju ar Saturnijas pacientu, es biju pārliecināts, ka cilvēku atgriešanās no tuksneša nav noslēpums. To pats uzzināju tikai nedaudz vēlāk, kad mani aizveda pie medicīnas vecākā un apgaismoja situācijā. Saproti, dzīve tuksnesī ir iespējama."

  Deils sastindzis raudzījās ārstā.

  "Dzīve aiz otrajam debesīm ir iespējama," Ouvens atkārtoja. "Vai saproti ko es saku?"

  "Tātad... kāpēc? Bet slimības un radiācija?" Deils dzirdēja, bet neticēja.

  "Drauds neeksistē. Gadījumi, ko ziņo slimnīcas ir viltoti. Mēs pat esam izmantojusi viltus pacientus," Ouvens pārkārtojās krēslā ar lepnu sejas izteiksmi.

  "Kāpēc, lai jūs to darītu?"

  "Tā Vecākie lika. Cik pats saproti, viņi ļoti nevēlās, lai cilvēki izietu tuksnesī. Tuksnesī..." ārsts uzsvēra, "kurā drauds nepastāv. Varbūt tikai tik cik nomirt no atūdeņošanās un bada. Taču, ja tagad, kāds vēlētos pastaigāties pa Saturniju, ja viņš būtu piesardzīgs, bez problēmām spētu atgriezties."

  "Bet cilvēki pazūd!" Deils atgādināja.

  "Cilvēki pazūd," ārsts apstiprināja.

  "Kur?"

  "To es tev nepateikšu," Ovens saknieba lūpas.

  Apstulbis Deils raudzījās ārstā. "Nespēju tam noticēt."

  "Tad netici. Ej un pārbaudi pats, manis pēc. Tu vēlējies atbildes, vai ne tā?"

  "Kāpēc lai vecākie nevēlētos, lai cilvēki apdzīvo tuksnesi? Kā tad ar otrajam debesīm?"

  "Noslēpumi, Deil. Noslēpumi," ārsts atkārtoja.

 

  Deils pateicās par sadarbošanos un ar to arī noslēdzās tikšanās.