Kur es esmu? Deils domāja atvēris acis.

  Telpa līdzinājās cietuma kamerai, logu nebija, tikai vienas

smaga paskata durvis. Netīri zaļganās istabas vidū šķībi stāvēja

divi nodriskāti, rozā dīvāni. Tumšās ķieģeļu sienas izskatījās

ledainass, apkārt smakoja pēc pelējuma.

  "Vai šis būtu cietums?" Deils nočukstēja zem lūpam un piecēlās

no zemes, kur bija pamodies. Viņš juta uz vaiga salipušus smilšu

graudiņus. Vaibsti saviebās nopētot drūmo ainu. Apgaismojums bija vājš un dzeltenīgs. Uz viena no dīvāniem sēdēja kāds sakņupis vīrietis. Dūres sažņaugtas, taču ķermenis nekustējās. Tā sejā varēja lasīt ka galvā norisinās cīņa starp neprātu un aukstu savaldību. Aiz viņa, pie sienas, kur bija uzstādīta maza izlietne, cits gara auguma skals drudžaini berza sienu ar sūkli. Kāda velna pēc, nebija saprotams. Rokas tam trīcēja un bija koši sarkanas, iespējams saēstas ar ķīmiju? Tips izskatījās nestabils, intuīcija momentāli kliedza tam labāk netuvoties. Vēl pāris apātiski purni sēdēja pa kameras perimetru, atstutējušies pret netīrajām ķieģeļu sienām. Viņu starpā izcēlās pazīstam seja. Tas bija Marks! Deils spēra soli uz priekšu, tad pēkšņi salēcās. Kā elektrība izskrēja cauri ķermenim, kad aiz kameras smagajām durvīm atskanēja ilgs nomocīts kliedziens. Tas iesākās strauji un turpinājās visai ilgi līdz izdzisa kā svece. Atkal iestājās klusums. Deilam acis ieplētās šausmās, tikmēr kameras biedru sejas palika vienaldzīgas. Šķiet tas bija pieradums. Puisis piesteidzās Markam, kurš iesnaudies sēdēja uz grīdas.

  "Kas notek, kas šī ir par vietu?" Deils izprašņāja, purinot Marku aiz pleciem.

  Vīrietis atvēra acis un apātiski atbildēja: "Psihene."

  "Kādā sakarā?"

  "Es nezinu, Deil."  

 

  Tobrīd noklikšķēja un ar griezīgu čīkstoņu atvērās durvis. Ienāca divi vīrieši. Viens no tiem divi metri būda ar skūtu galvu. Deils varēja zvērēt, ka to saticis jau iepriekš, bet precīzi neatminējās kur. Otrs bija īsa auguma, ūsains vecis baltā halātā. Tas sasodītais baltais halāts! Atnācējiem līdzi bija mazi metāla ratiņi, nokrauti ar mazām plastmasas glāzītēm.

  Ārsts zem ūsām kaut ko nomurmināja tad uzrunāja Marku: "Numur deviņdesmit trīs, nāciet saņemt savu devu."

  Marks no sākuma sēdēja nekustīgi, tad pacēla galvu un ar riebumu pasmaidīja. "Vari nobučot manu pakaļu."

  Baltais halāts nezaudēja vēsumu un tikai vienmuļi nomurmināja zem ūsām: "Tā nepienākas, sēr. Ja neklausīsiet, mums nāksies jūs piespiest ar varu. Sadarbosimies, lūdzu." 

  Marks piecēlās kājās, un stalti piegāja pie vīreļa, noliecās tam pie sejas un ledainā balsī paskaidroja: "Nē, es neko šodien nesaņemšu. Šis ir mans ķermenis, tas pieder man, es izlemju ko es tajā likšu, un tās viennozīmīgi nebūs jūsu pretīgās ripas. Piedur man pirkstu un es tevi nositīšu."

  Pašnāvnieks... Deils nodomāja. Pats pāris reizes tuksnesī bija pārbaudījis uz savas ādas, kas notiek kad atsakies no sazāļošanas. Nekas labs nevarēja sekot.  

  "Armand," ārsts iepīkstējās, pavēlot sanitāram reaģēt.

  Būda sagrāba nemiernieku, un likās ka tas arī būs viss, taču Marks vēl paspēja tam iezvelt dunku kuņģī. Kamēr sanitārs sačokurojies atlēca sāpēs, radās iespēja saķert mazāko vīreli aiz matiem un no sirds triekt sienā. Sekoja mazs uzvaras moments, vismaz ūsainais saņēma to ko bija pelnījis. Smagā cīņā Marku savaldīja vēl četri būdas, kas iesteidzās kamerā, un drīz jau kritušo, sasietu kreklā ar garām piedurknēm, aizveda prom nezinamajā. Durvis aizcirtās. Deils attapās no tikko redzētā kā no nakts murga. Tā nevarēja būt realitāte, bet uz sienas, vietā kur ārsta seja bija atsitusies pret akmeni, kā pierādījums palicis bija liels asiņu pleķis. Pie tumši sarkanā nospieduma ātri piesteidzās tas pats savādais tips kuru Deils bija ievērojis agrāk un ar izmisumu sejā metās tīrīt asinis no sienas.

  Deilam iestājās šoks. "Viss no sākuma..." puisis sacīja sev. Viņš sabruka blakus sakņupušajam vīrietim uz dīvāna, kurš joprojām nebija izkustējies no vietas.

 

 

  "Atpakaļ gūstā... Žurka sprostā. Par ko?"

  Deils prātoja visu nakti. Kāpēc un kā? Bet tā arī neko neizdomāja. Varbūt tikai nāca pie secinājuma, ka atrodas ellē. Elle pēc pašu izvēles. Kā savādāk varēja izskaidrot to, kā viens cilvēks varēja nodarīt ko tādu otram? Dzīve bija skaista, bet Deils zināja, ka parastiem mirstīgajiem tā vienkārši nebija pieejama. Ne tad, ne tur. Tam arī vairs nebija nozīmes. Deils padevās. Ap rīta pusi, pēc negulētas nakts, viņš nolēma nogalināt sevi... Tā likās vienīgā sakarīgā izeja. Deils jau reiz bija dzīvojis kā eksperimentējamais un nebija gatavs tam iet cauri vēlreiz.

  "Izlemts," Puisis ievilka dziļu elpu kā pirms lēciena aukstā ūdenī.

 

  Astoņos nozvanīja zvans un kameras durvis atvērās. Ejā purnu pabāza kāds apaļīgs sargs un nobrēcās: "Brokastis!"

  Pacienti paklausīgi, līnijā devās uz ēdnīcu. Deils tikmēr raudzījās apkārt un prātoja kā pastrādāt ieplānoto. Acis šaudījās visos virzienos, bet nebija kur pakavēt skatienu. Viss bija pašnāvnieku drošs: truls, mīksts un logi arī ar restēm. Pat pie galda viņš sapīka, ieraudzījis gumijas traukus un plastmasas galda piederumus. Protams. Deils gan jau nebija ne pirmais, ne pēdējais gadījums, kam ienācis prātā izbeigt savas ciešanas šajā sprostā.  

  "Ko tagad?"

  Cilvēku burzmā viņš atcerējās par Marku. Diez kas ar to noticis? Viņš cerīgi noskenēja telpu ar skatienu, tomēr to neatrada. Tikai pie blakus galda pazibēja pazīstamas acis. Vai tas bija Luis? Ka tas te gadījies?

  Tātad, viss cauri, Deils saprata atpazinis draugu.

  Tieši kā viņš to bija paredzējis. Puisis nebija pārsteigts, kad pie galdiem atpazina vel pāris aizmirstos.

  Vienošanās? Smiekli nāk. Aizmirstie nekad nelauztu norunas noteikumus un neriskētu ar savu dzīvību... gan jau tos vienkārši savāca nesagatavotus, tā pat kā mūs. Izdzimteņi.

  Apetītes vispār nebija, Deils pat nepieskārās ēdienam. Tās pašas samazgas ko baroja Saturnijā. Viņš zināja ka nelaiž neko garām.

  Pēc brokastīm visi devās atpakaļ uz kamerām. Brīdi, kad pacienti drūzmējās pie ēdnīcas izejas, Deils attapās stāvam blakus Luisam. Viņi tikai drūmi saskatījās, neminot ne vārda. Laikam jau, visi zināja ka, agrāk vai vēlāk, viss beigsies tieši tā. Bija kā bija, un vairs padarīt neko nevarēja.

​

  Pēc pāris stundām, kuras Deils pavadīja truli blenžot griestos, pienāca viņa kārta saņemt zāļu devu. Tas pats ūsainais ārsts, šoreiz ar citu būdu iestūma kamerā medikamentu ratiņus. Puisis pats labprātīgi piecēlās, vēl pirms sadzirdēja savu kārtas numuru. Deilam prātā bija aptuvens rīcības plāns. Viņš nezināja kas notika ar Marku, taču saprata, ka nekārtību cēlāji tiek sodīti. Viss ticamāk fiziski. Tad jau… lai sit nost. Tas bija vienīgais veids kā Deils spēja iedomāties izeju no šī murga. Puisis pacietīgi sagaidīja kamēr sanitārs tam pasniedz glāzīti ar zālēm, tad truli tās izsita vīrietim no rokām. Tabletes izbira pa zemi.

  "Ar šādu attieksmi jūs neko nepanāksiet. Lūdzu, pārtrauciet, savādāk nāksies nožēlot," ārsts, ar sasisto seju, brīdināja. "Jūs taču nevēlaties, lai viss beidzās tā pat kā numuram deviņdesmit trīs."

  Deils neko neatbildēja un atkal izsita nākamo zāļu glāzīti no sanitāra rokām, tad nikni iespļāva tam sejā. Puisis zināja ka sekos sāpes, taču uz brīdi pat jutās uzjautrināts ieraugot sanitāra pārsteigto seju.

  Deils iekšēji vārījās: Viss norit pārāk mierīgi, šādi nāvējošu sutu nopelnīt būs neiespējami. Viņš ievilka dziļu elpu, un spontāni sagrābis zāļu ratiņus, no visa spēka svieda tos gaisā. Glāzītes ar krāsainajām tabletēm lidoja uz visām pusēm, brīdi kameru rotāja haotiskā varavīksne. Skaļi no kameras stūriem atskanēja ovācijas. Tagad gan, sanitāra pacietības mērs bija pilns. Būda klupa virsū puisim, bet adrenalīna pilns Deils bija pārāk veikls un paspruka tam garām. Izbēdzis gaitenī viņš samulsa, jo nebija gaidījis ka tiks tik tālu. Viņš metās skriet pa gaiteni, kurš bija pārsteidzoši tukšs. Bēglis dzirdēja kā viņam pakaļ dzenās daudzi smagi soļi, tas lika kustēties vēl ātrāk.

  Attapies situācijas realitātē, Deils nožēloja savu plānu. "Idiots. Ko vēl stulbāku nevarēji izdomāt?!" viņš elsodams, domās sev nikni pārmeta.

  Metoties garām kamerām, puisis ievēroja ka dažas no tam bija atvērtas, Likās ka tajās pavīd bāli cilvēki. Vai tie bija rēgi? Tādi paši sakņupuši pleķi kā visi pārējie ieslodzītie. Tobrīd Deils saprata, ka redz rēgus tieši vietās kur notiek kas drausmīgs. Gan Tuksnesī, gan pazemes bāzē, un arī tagad šeit. Vai varētu būt ka tie vienkārši ir tādi paši cilvēki kā viņš? To sāpju nospiedums realitātē? Vai tie centās brīdināt? Vai vienkārši stāstīja savu stāstu vientulības dēļ? Domas aprāvās brīdī, kad Deils ieskrēja strupceļā. Tas atgādināja sapni kuru bija redzējis pirms kāda laika. Tā pat kā sapnī, gaiteņa galā bija spogulis, Deils redzēja sevi baltās drēbēs, aiz muguras tuvojās sargi. Tas bija pēdējais ko viņš redzēja pirms kāds smagi iebelza pa galvu un samaņa zuda.

 

 

  Viņš atmodās sveiks un vesels jaunā, sniegbaltā kamerā. Nekas nesāpēja, patiesībā viņš jutās lieliski izgulējies. Vai liktenis par viņu ņirgājās? Deils cerēja ka viņu nositīs, vai vismaz nogādās vietā kur tikt pie kāda asa priekšmeta, taču tā vietā viņš jutās lieliski, un atradās kamerā ar mīkstām sienām... viņš sabruka.

  Jādomā kaut kas cits. Deils sēdēja mierīgi kādu stundu, līdz vairs nespēja to izturēt. Prāts aizgāja pa pieskari pavisam brīdī, kad viņš stūrī pamanīja novērošanas kameru. Objektīvs glūnēja tiesi dvēselē. Un tā, Deils no parasta cilvēka patiešām sāka pārvērsties zvērā, kurš jāizolē vientuļnieka kamerā. Viņš pielēca kājās un sāka soļot no viena stūra uz otru, tad atkrita pret sienu, noslīdēja uz zemes un sāka dauzīt pakausi pret mīksto sienu. Gribējās raudāt, bet nesanāca. Tad sekoja dusmas, viņš saķēra matus un skaļi kliedza. Tas bija sirdi plosošs kauciens, kas izvērtās rēcienā. 

  "Numur deviņi, lūdzu, nomierinieties," no kameras atskanēja čerkstoša balss.

  Deils sastinga. Viņš blenza ierīcē tad piecēlās un piegāja tai tuvāk. "Nomierināties?" viņš klusi iesāka, tad balss kļuva skaļāka. "Jūs vēlaties lai nomierinos? Jūs izdzimteņi. Kaut jūs nosprāgtu! Nē, jūs nosprāgsiet. Ak vai, pirmā rase?! Lieli vīri…" viņš ņirgājās. "Jums liekās ka esiet tik sasodīti gudri, bet esiet tikai sīki, iedomīgi, pašpārliecināti zīdaiņi. Jūsu plāns izgāzīsies!" Deils vairs nevaldīja pār sevi. Viss naids vēlās pār lūpām. "Jūs esiet bars gļēvuļu, kas nespēj dzīvot vienlīdzīgi ar pārējiem! Jums bail no pienākumiem, jums bail būt atbildīgiem! Jums vajag vergus, jo esat vāji! Jūs sevi ienīstat un žēlojat, tāpēc mocat cilvēkus un liekat tiem ciest, tieši tā kā ciešat jūs! Nožēlojami... Es nebaidos no jums... un neklausīšu nevienam vārdam. Atšujies!"

  Sekoja klusums. Deils zvērīgi elsoja, rīkle sāpēja, šķiet viņš nekad mūžā nebija tā rēcis kā tikko. Tad viņš mierīgi apsēdās, kameras vidū. Vai tie otrā galā vispār dzirdējuši viņa runu? Nebija svarīgi. Tobrīd Deils saprata, ka nav vergs, un tā bija labākā sajūta pasaulē. Kaut arī viņš bija gūstā, pēkšņi viņš jutās patiešām brīvs. Kādas neredzamas važas nokrita no sirds.

  Te skaļrunī čerkstoša balss izrunāja viņa vārdu. Tik auksti, draudīgi un tai pat laikā gādīgi. Deils pazina šo balsi. Patiesībā viņš bija gaidījis, kad beidzot atkal to dzirdēs. Cik baisi tā skanēja... tik pat labi, tā varēja būt pati nāve, kas viņu sauc.

  Deila seja savilkās smaidā kurā mijās neskaitāmas emocijas. Balss vairs neko neteica. Kamerā ienāca kāds glauni ģērbies vīrietis un aicināja Deilu sev līdzi, ne kā vergu, vai jukušo, šoreiz tas bija cieņas pilns aicinājums. Puisis paklausīgi sekoja, vairs nebija ko zaudēt. Viņš juta ka trakākajam jau tā pat ir izgājis cauri. 

  Deils apstulba, kad viņu izveda laukā un acis ieraudzīja ēku kurā bija turēts. Tā bija milzu, pelēka māja bez logiem. Teritorija bija apjozta ar augstu sētu, rūpīgi noklātu ar dzeloņdrātīm. Pagalmu izgaismoja spēcīgi prožektori, kas bija uzstādīti apkārt perimetram. Skats bija baiss.

  "Kas par vietu. Ne psihene bet cietums..." puisis domāja, apstājies pārsteigumā.

​

  Deilu iesprādzēja viss parastākās mašīnas aizmugurējajā sēdeklī. Ceļš ilga apmēram stundu. Aiz tonētajiem mašīnas stikliem neviens neredzēja Deilu. Neviens pat nenojauta par viņa eksistenci, un lietām kam tas gājis cauri. Pie gājēju pārejas ļaudis slīdēja garām mašīnai pavisam tuvu, taču nezināja ka tajā sēž pirmās rases gūsteknis. Sasodīts, Tie pat nezināja kas tā pirmā rase ir. Deils aizdomājās, cik bieži pats pagājis garām kam tādam? Slepkavai, melim, pasaules līmeņa noslēpumam... Cilvēka prāts spēj būt viss labākais aizsegs. Visas melības un neglītums, lielāko ties, norit atklātā laukā, bet cilvēki nepamana. Dažreiz tā ir izvēle jo tiem bail zināt, citreiz tā ir vienkārši izklaidība. Tajā brīdī Deils saprata, ka tas kas kontrolē prātu, kontrolē realitāti. Tas kurš kontrolē informāciju, kontrolē prātu. Ne važas, ne dzīves stāvoklis vai kāds jucis diktators nebija faktori kas brīvus cilvēkus taisīja par vergiem, bet tikai un vienīgi to pašu prāti padarīja tos par tādiem.

  Mašīna apstājās pie kādas svaigi renovētas augstceltnes. Lūkojoties no apakšas, nakts tumsā, pēdējos ēkas stāvus bija pat grūti saskatīt, tik pat kā visi logi bija tumši. Likās celtniecība pilsētā noritēja arvien straujāk ar katru dienu. Ēkas cēlās augstākas, spodrākas. Ceļi auga plašāki... vai cilvēki tiešām bija sākuši pārvērsties par mašīnām? Viss noritēja tik strauji, vai tie vispār vēl gulēja?  

  Nedaudz apreibis no notiekošā, Deils sekoja svešiniekam, kurš tā arī nebija bildis ne vārda. Bija grūti vīrieti izprast. Vai tas klusēja aiz paklausības, pagrimuma vai augstprātības? Ēkas vestibils bija tukš, nevienas dzīvas dvēseles, tikai greznums pieklusinātā apgaismojumā. Viņi iekāpa liftā ar riebīgu apgaismojumu un spoguļa sienām. Ieraugot neskaitāmos sevis atspulgus sienās, Deils vēlreiz atminējās sapni... vairs nebija šaubu, par to kas sekos tālāk. Viņi laiku, kas ilga mūžību, nekustīgi stāvēja spoguļotajā bleķa kastē. Cik augsta bija šī ēka? Beidzot lifta durvis atvērās, un tur jau viņus sagaidīja pazīstama seja. Baltie zobi atņirgti, ugunīgs skatiens, melnais uzvalks perfekti gluds, kurpes rūpīgi spodrinātas, melni ādas cimdi.

 

  "Sveiks, draugs..." Voidmans sasveicinājās ar ļaunu triumfa izteiksmi sejā.

  Parastā situācijā, Deils redzētajam neticētu, tomēr pārāk daudz zīmes bija brīdinājušas par šo tikšanos. Arī toreiz Saturnijā, Voidmana mirušo acu skatiens jau bija brīdinājis, ka viss vēl nav beidzies. Šis vīrs bija nelietis, bet nekad nemeloja. Varbūt tikai veikli locīja valodu, taču nekad nemeloja. Te viņš bija. Dzīvs un neskarts.

  Deils neizteiksmīgi raudzījās Voidmana acīs, tad devās tam pretī. Arī šeit apgaismojums bija pieklusināts. Interjers bija pavisam jauns un moderns, viss burtiski spīdēja un laistījās. Skats no panorāmas loga bija neticams, pilsēta aiz stikla mirdzēja kā vēl nekad... 

  Puisis pārliecināti tuvojās savam ienaidniekam. "Es nemaz nešaubījos," viņš atzinās.

  "Žēl. Gribējās tevi pārsteigt. Nu, nekas," Voidmans apbēdināti sarauca seju. "Zini. Apziņa, vai dvēsele... ir lieliska lieta... Pieņemu, ka dzīvojot pie aizmirstajiem šo to iemācījies par to?"

  Deils tikai paraustīja plecus.

  "Tā ir kaut kas neredzams, to nevar iznīcināt jo tā nav fiziska," Voidmans skaidroja. "Tā ir informācija. Vai saproti?"

  Deils prātoja, vai viņš runāja par garu pasauli?

  Voidmans turpināja: "Tomēr informāciju var manipulēt ar tehnoloģiju palīdzību. Pāris vienādojumi, šeit un tur, un tu esi atdzimis!" Boss graciozi izplēta rokas norādot uz sevi. 

  Cik ikdienišķi viņš to pasniedza, tā it kā nemirstība būtu pašsaprotama. Tātad, Deila priekšā stāvēja mašīna ar Voidmana apziņu? Dvēseli?

  "Ķermeni var klonēt, Deil," Voidmans paskaidroja kā domas nolasījis," un apziņu var transportēt."

  Deils jau bija redzējis putnus un citus dzīvniekus kad dzīvoja Saturnijas bāzē. Jau tad viņš saprata ka pirmā rase spēj no mirušajiem piecelt jeb ko, un jeb kuru.

  "Tikai žēl," Omārs vilcinājās, "ka šī iespēja nepienākas visiem. Piemēram… nodevējiem. Tādiem ka Eiriks."

  Eiriks? Deils atminējās vīrieti. Vienīgais draugs Saturnijā. Kāpēc Voidmans to piemin, un kāpēc sauc par nodevēju?

  Omārs salika rokas kabatās, pagriezās pret logu un aplūkoja pilsētu. "Vienu brīdi, tev ir uzticīga labā roka, nākamajā..." viņš domīgi piemiedza acis, "nākamajā brīdī… šī roka samaina šļirces… un iedur tev dunci mugurā."

  Tas arī visu izskaidroja. Tātad, tas bija Eiriks? Deils jau nojauta, tovakar kad Voidmans grasījās nogalināt Deilu, kāds bija samainījis šļirci ar indi pret kaut ko citu… Tā nebija nejaušība, vai veksme kas izglāba Deilu toreiz. Tas bija Eiriks. Eiriks bija riskējis ar savu dzīvību lai palīdzētu Deilam. Kāpēc? To vairs neuzzināt. Puisi pārņēma skumjas kad tas saprata, ka viņš vēl tikko bija plānojis sevi nogalināt, kamēr Eiriks bija atdevis savu dzīvību, lai ļautu Deilam dzīvot.  

  "Skaidrs," Deils nodūra skatienu. Grīda bija tik rūpīgi nopulēta ka tajā varēja saskatīt abu atspulgus. "Kāpēc es esmu šeit?" viņš klusām jautāja.

  Voidmans nopūtās. "Lai arī kā man gribētos parunāt par vecajiem labajiem laikiem, tu šeit neesi pēc manas pavēles. Mēs saskrējāmies nejaušības dēļ." Balsī skanēja rūgtums. Deils jau reiz ko tādu bija saklausījis no Omāra puses. Puisis jautājoši pacēla acis kamēr Omārs brīdi domīgi uzlūkoja to. "Tu gribēji atbildes Deil. Tu tās saņemsi."

  Vai tiešām Deils satiks to kas stāv aiz šī visa? Pēc Omāra uzvedības varēja noprast, ka tas runā par kādu kurš ir augstākstāvošs par viņu pašu. Svarīgajā sejā pavīdēja verga neapmierinātība. Tāda izteiksme kuru var saskatīt katrā otrajā autobusa pasažiera sejā, agrā pirmdienas rītā.

  "Atbildes? No kā? Kas viņš ir?" puisis izprašņāja.

  "Nevis viņš, bet viņi," Omārs izlaboja. "Tevi drīz pieņems. Gatavojies šausmīgākajam, vai labākajam kas ar tevi jeb kad noticis. Prāts netiekas ar kuru katru jukušo, kaut ko viņi tevī ir saskatījuši. Nav jau brīnums, tu esi arī neapšaubāmi mans favorīts. Pie manis tev vienmēr būs rezervēta darba vieta. Tikai atver acis, Deil. Viss nav zaudēts."

  "Viss nav zaudēts? Kā tu vari tā teikt? Viss ir zaudēts," Deils iešķieba galvu. "Brīvības nav. Arī tu pats. Tu reiz gribēji atgriezties pie aizmirstajiem, bet tevi nepieņēma atpakaļ. Tāpēc rūgtumā izvēlējies šo dzīvi, kurā dari pāri cietiem. Domā ka esi varens, bet zinu ka esi iekšējs grausts. Un tādi mēs visi esam. Gan pelēkā masa, gan aizmirstie, gan pirmā rase. Viss balstās uz sevis žēlošanu. Man jau metās nelabi no jums visiem!" Deils saviebās un brīdi apdomājās. "Tur laukā, pilsētā, es satiku cilvēkus, kuri bija izlauzušies no šī stāvokļa. Viņi dzīvoja nabadzībā, bet bija patiesi brīvi. Bez bailēm. Pateicoties viņiem arī es sapratu, cik brīnišķīga dzīve un cilvēki var būt. Situācija, tāda kāda tā ir tagad, nav pat tuvu tai patiesībai. Visa jūsu sistēma ir balstīta uz bailēm, ta ir kropla un nespēs ilgi uzturēt ne jūsu vergus, ne jūs pašus. Arī tu, Omār, dari to ko dari, jo baidies no kāda pašā virsotnē. No prāta... un es domāju, lai arī kas viņi ir... darot to ko viņi dara, arī tie ir nekas vairāk kā bariņš gļēvuļu. Tas ir viss kas ir. Gļēvums un varas ilūzija, tā paverdzina. Mēs visi šeit esam vienādi - vergi. Galvenokārt morāli."

  Voidmana sejā vairs nebija triumfa, arī ierastā laipnības izteiksme, kādu viņš nēsāja tēla uzturēšanai, bija izzudusi. Bija tikai sāpju un naida izteiksme. Deils tā arī neuzzināja ko Voidmans par to domāja. Uzreiz pēc runas, puisi aicināja doties tālāk. Omārs palika sastindzis raugoties laukā pa logu, pilsētas mirgojošajās gaismās. Nebija saprotams, vai teiktais bija viņu aizsniedzis, vai vīrietis vienkārši bija riebuma pārņemts. Saruna bija beigusies.