Vai viņš atkal sapņoja? Deils atmodās kādā savādā vietā. Sirds

dauzījās kā nenormāla, un gaisā valdīja kāda pretīga atmosfēra.

Bez šaubām bija jānotiek kam šausmīgam. Viņš tramīgi lūkojās

apkārt, pūloties aptvert kur īsti atrodās. Pelēkās sienas likās

redzētas. Priekšā stiepās bezgalīgs koridors, ar neskaitāmiem

kabinetiem.

  "Mosties," puisis purināja galvu, bet atjēgties nesanāca.  

Padevies, viņš nedroši devās uz priekšu. Likās aiz katrām no savādajām durvīm koridorī slēpjas kas briesmīgs. Kaut kas, kas klusām uzglūn un nogaida. Šausminoša parādība, vai varbūt slepkava? Bailes pārvērtās pilnīgā izbīlī, kad Deils sadzirdēja soļus, tuvojamies no nenosakāma virziena, likās ka skaņa ir ieperējusies paša prātā.

  Sapņotājs drudžaini sāka steigties uz priekšu.  "Jāslēpjas! Tikai kur?"

Gaitenis tukšs, visas durvis ko parausta slēgtas. Vienīgais ko varēja darīt bija kulties uz priekšu. Te koridors sāka lūzt asos pagriezienos, kas ar laiku kļuva biežāki, Deils jutās kā žurka labirintā. Jo ātrāk viņš kustējās, jo tuvāk nāca soļi un, tad viss... Pakaļdzīšanās aprāvās. Aiz pēdējā pagrieziena sagaidīja strupceļš. Viņš sāpīgi ietriecās lielā spogulī, kas nemanot ieskāva sevī. Sienu vairs nebija, tikai neskaitāmi sevis atspulgi un melna nekuriene aiz muguras. Deils redzēja sevi baltās, noplukušās drēbēs. Tumsā, aiz viņa, izcēlās kāda melna figūra. Tas draudīgi tuvojās, tikmēr Deils grozījās kā spēja. Vienalga kurā virzienā viņš griezās, atdūrās spogulī. Soļu skaņa jau bez maz vai plēsa pušu bungādiņas. Nezinot ko vēl iesākt, puisis aizvēra acis, nokrita ceļos un lūdzās kaut pamostos.

  "Tas ir tikai murgs," Deils sev atgādināja, tomēr māca šaubas. Priekšnojauta ka notiks kas drausmīgs, sāpīgs, reāls. Tikmēr melnais pleķis bija tam jau aiz muguras... pēdējais ko Deils dzirdēja bija elpas vilciens, it kā kāds grasītos kaut ko teikt, tur arī viss aprāvās. Viņš pamodās.

  Tumsa, klusums, aiz loga svilpoja vējš.

 

  Krāsns jau kādu laiku bija izdegusi, gaiss bija mitrs un vēss. Tātad jau bija rīts. Sajutis pamatīgu pampumu uz sejas, Deils ierūcās. Acs ellīgi sāpēja. Ko teikt pārējiem? Vai drīkstēja stāstīt ka saticis Marvinu?

  Deils saģērbās un devās uz galveno laukumu. Tikai pa ceļam puisis atminējās ka todien, viņš nebija nozīmēts uz nevienu darbu. Ne saimniecībā, ne celtniecībā, ievākšanā… nekur.

  "Brīvdiena?" viņš nodomāja.

  Bēdīgs puisis saprata ka pat īsti nezin ko iesākt ar brīvo laiku. Viņš apstājās tukšuma un vienaldzības pārņemnts. Kāda savāda bezjēdzīguma atklāsme. Iela likās bezjēdzīga, un cilvēki bezjēdzīgi... un pat Marvins. Kāpēc vispār vajadzēja ar viņu auklēties? Ja jau tik ļoti gribēja, varēja iet pazust tuksnesī... kāda starpība? Tukšuma sajūta kļuva tik spēcīga, ka Deils pat uzdeva sev kādu briesmīgu jautājumu: "Kāda jēga dzīvot?" Ar šo domu kājas kļuva smagas, un pārgāja visa vēlme kustēties. Viņš nogāja no galvenā ceļa un nolēma doties pabūt kaut kur vienatnē. Ēst tā pat negribējās. Deils devās uz kādu ēku kuru bija atklājis pirms pāris dienām. Tā bija salīdzinoši labi saglabājusies augstceltne, ar ērtu piekļuvi jumtam. Skats no turienes bija skaists, bet tas bija tad, kad vēl bija gaišs. Tobrīd, argrā nakts fāzē gan jau tur valdīja piķa melnums.

​

 Deils izgāja uz jumta, un atklāja ka viņa vieta jau ir ieņemta. Tālāk pie jumta malas dega uguns, un pie tās sēdēja Hugo, Freižas vīrs. Neko nedomādams Deils devās uz priekšu un apsēdās pie uguns. Tik tālu nācis, viņš taču neies prom? Sejā maigi pūta silts vējš. Virs galvas pāris zvaigznes, apkārt tumsa. Kaut kur zemākos stāvos ķērca kāds putns.

  "Būsi atklājis manu personīgo slēptuvi?" Hugo smaidot jautāja.

  Deils negribīgi atbildēja: "Patiesībā domāju, ka šī būs mana slēptuve. Laikam, tomēr aizņemta."

  "Gan jau kaut kā sadalīsim,” vecākais smējās. "Izkasties pagalam skumjš. Stāsti kas uz sirds?"

  Deils Hugo nemaz nepazina, zināja tikai tik, ka viņš dzīvojis ar Freižu. Pāris reizes bija viņā klausījies sanāksmēs, bet tas arī viss.

  "Šeit nāku jau sen," Hugo iesāka, sapratis ka Deils nevēlās dalīties savā stāstā. Viņš runāja lēnīgi un mierpilni: "Jau kopš atklāju savus talantus... Mans darbs prasa vientulību."

  "Darbs?" Deils pārjautāja.

  "Tu šeit ieradies nesen, pareizi. Vēl visus nepazīsti." Hugo izņēma smalki sarullētu tabakas lapu un aizsmēķēja. "Freiža, mana sieva, kas nupat aizgāja tai saulē, bija dziedniece. Es arī esmu dziednieks, tikai nedaudz savādākā vaidā, saproti."

  Sekoja pauze, kamēr vīrs ievilka dūmu.

  Deils neko par dziedniekiem nezināja. Patiesībā viņš bija izrādījis ļoti mazu interesi par apkārtējiem jau kopš paša sākuma. Visa tā depresija un murgi galvā... sarunām nebija laika. Vismaz blakus Hugo atrasties nešķita kā apgrūtinājums. Deilam uzreiz likās ka viņš patiešām varētu stundām ilgi runāt ar viņu par jebko.

  "Kā tas ir, savādāks dziednieks?" Deils nejautāja vien aiz pieklājības, bet patiešām jutās ieinteresēts.

  "Freiža un citi dziednieki šeit, ārstēšanai izmanto enerģiju. Savukārt, es, lai palīdzētu cilvēkiem, sazinos ar citu pasauli. Tādu kuru neviens cits neredz. Tur es gūstu zināšanas, kuras atnesu atpakaļ uz šo pasauli, un izmantoju, lai dziedinātu cilvēkus gan ķermenī, gan dvēselē."

  Teiktais noķēra puiša uzmanību. Pasaule kuru neviens neredz...

  "Citu pasauli?" Deils pārjautāja.

  "Jā, citu. Tādu redz tikai šamaņi. Zini, tagad gan retais kurš tic, bet mēs, cilvēki, šeit neesam vieni. Ar mums kopā eksistē būtnes, mūsu acis tās vienkārši neredz. Tās eksistē citās frekvencēs, cilvēka prāts vienkārši nespēj tās atkodēt, tāpēc acis tās neredz. Taču daži īpatņi piedzimst ar dāvanu, viņi redz šīs būtnes. Bieži ar tām var sazināties ar tabakas un citu augu palīdzību... kaut kā tā," Hugo neizplūda tālākās detaļās. Viņš uzdeva jautājumu: "Vai tu tam tici, Deil?"

  Puisis paraustīja plecus. "Es nezinu kam ticēt. Jums nešķiet ka tās būtnes varētu būt tikai halucinācijas?"

  Vecā vīra seja saglabājās laipna. "Halucinācijas? Nezinu, gan. Kamēr tās palīdz dziedēt, lai tā būtu," Hugo apdomājās. "Tu laikam esi pirmais kurš man ko tādu pajautā."

  Ja jau tēma bija tā iegriezusies. Deils nedroši mēģināja dalīties savā noslēpumā: "Es dažreiz... arī redzu. Bet tie ir tikai murgi. Tie nevienam nepalīdz."

  Ieinteresēts puisī, vīrs sāka skaidrot: "Šīs būtnes nav tādas kādi esam mēs. Tās var būt biedējošas, vai neglītas, dažreiz pat ļaunas. Tas kurš nezin, patiešām spētu padomāt ka redz murgus. Ko redzi tu?"

  "Es redzu. Es redzu, rēgus. Cilvēkus, ēnas. Dažreiz dzirdu soļus. Katru reizi, kad tas notiek, pārņem tāds aukstums, un bailes. Tas nav normāli..." Deils neveikli beigās piebilda pats sevi izdzirdējis. Tas nevarēja būt normāli.

  "Mēs paši spriežam, kas ir normāli un nenormāli. Tas viss ir tavā galvā."

  "Kur tad vēl?"

  "Nākošo reizi, pamēģini saprast, ko šie murgi cenšas tev pateikt. Vēro un ieklausies."

  "Nezinu, gan."

  "Tu vienkārši joprojām strādā pēc pilsētas programmas," Hugo skaidroja. "Tev bail būt savādākam, kaut arī jau sen ir laiks atmosties. Tā vietā, tu noslēdzies sevī un centies ignorēt to kas tevi nomāc, tavas emocijas. Tev bail pazaudēt ierasto pamatu zem kājām. Tomēr, tāds ir dvēseles ceļš. Kļūt savādākam, pat atstumtam ir neizbēgami. Sāpes un zaudējums ir neizbēgami. Galvenais neaizmirst, ka diskomforts ir tas kas dod izaugsmi. Kā savādāk mēs kļūsim stiprāki, ja ne caur grūtībām? Ja dzīve būtu viens gluds, saulains ceļš, ja nebūtu ko iemācīties tā būtu pavisam garlaicīga."

  Varbūt Hugo bija taisnība. Deils pārdomāja vecākā sacīto, kaut arī ne visai izprata. Tas viss atgādināja to ko vēl nesen viņam bija teikusi Freiža. Te pēkšņi domas sāka velties viena pēc otras. Ko nozīmē atmosties? Atrast sevi? Deils nezināja kas viņš ir, ko viņš dara un kāpēc vispār eksistē. Viņš visu laiku jutās vientuļi, kaut arī dzīvoja sirsnīgu cilvēku vidū, un nekas netrūka. Kaut kas viņu nomāca. Bet kas?

  Abi klusu sēdēja pie sprakšķošā ugunskura.

  Tad kaut ko cītīgi pārdomājis, Deils ierunājās: "Netaisnība."

  Hugo ieinteresēts palūrēja uz Deilu.

  Puisis turpināja: "Mēs ne ar ko neatšķiramies no rēgiem kuri ir iesprūduši tuksnesī. Mēs slēpjamies ēnās, un dēļ tā arī mirstam. Šī ir brīvība? Cilvēki pilsētās nemaz nezin, ka ekosistēma atkopjas, viņi ir piesieti akmens cietumam, pārtiek no sintētikas, prāti piegružojās ar viltus informāciju. Tā ir degradācija. Tos kam mazāk paveicies dzīvē, vispār grasās iznīdēt kā parazītus... tā ir brīvība? Un visu diktē tie nenormālie, piramīdas augšgalā," Deils ar galvu pamāja uz tuksneša pusi, "viņiem vienīgajiem pieder brīvība, kaut arī viņi to ir pelnījuši viss mazāk. Kā jūs, aizmirstie, šeit vispār varat nosēdēt neko nedarot? Zinot, ko viņi tuksnesī dara ar cilvēkiem? Kā jūs naktīs guļat? Mēs neesam kā rēgi... varbūt, mēs varam ko iesākt?"

  Hugo piekrita: "Taisnība, Deil. Vienkārši, cilvēkiem ir bail. Bail no atmošanās un bail no nāves. Tas arī viss."

  "Bet mēs esam vairākumā. Ir jācīnās!"

  "Viņi cīnīsies, Deil, kad pienāks īstais laiks. Sākumā, katram jāglābj pašam sevi."

  "Bet kāpēc?"

  "Sapratīsi."

 

  Pie tā arī saruna apstājās. Kādu laiku Deils pakavējās Hugo kompānijā, tad neatvadījies atstāja to vienatnē. Vīrs bija iegrimis dziļā miegā, liekās to sauca par meditāciju. Varbūt tieši tobrīd viņš bija citā pasaulē un sarunājās ar kādu rēgu...

  Iztukšots Deils devās brokastīs. Ēdnīcā viss noritēja kā paprasti. Cilvēku nebija daudz, lielākā daļa jau bija pabrokastojuši. Uzlicis putna porciju ēdiena viņš, kā parasti, apsēdās tur kur bija tukšāks. Telpas orandžīgais uguns liesmu apgaismojums vismaz radīja omulīgu sajūtu. Galdi gan bija atstāti neierasti netīri, ēdienu atlieku pleķi sabojātu apetīti, ja tāda būtu. Ēst negribējās.      Putra ar dārzeņiem jau bija apriebusies. Kā viņam pietrūka ķīmiskā pilsētas barība. Saldumi... un kafija! Ko gan viņš neatdotu par karstu kafiju ar putukrējumu. Tās vietā bija zālīšu tēja bez cukura.

  Deils nervozi nopūtās pamanījis ka pie viņa steidzās Luis. Nemaz negribējās runāt, tomēr tur viņš bija.

  "Kas tev noticis?" Luis jautāja ieraudzījis puiša sapampušo aci.

  Deils pirmajā momentā nesaprata par ko iet runa, tad atminējās sāpes pie kurām jau bija pieradis. Patiešām, jau bija aizmirsis ka Marvins tam pagajušonakt uzsitis zilu aci. "Pakritu tumsā uz kāpnēm. Atsitu seju pret kaut ko, tā arī nezinu pret ko... nebija kabatas luktura," viņš attaisnojās.

  "Tā kā pirmo dienu šeit! Taču zini ka nakts fāzē bez gaismas nekur."

  Luis noticēja. Vismaz viens akmens nost no sirds.

  "Klau, ko tu darīsi ar to?" vecākais ar pirkstu rādīja uz Deila seju.

  "Pampums drīz pāries. Ko tur vēl darīt?"

  "Nē, es domāju to. Tavs punktu čips. Aizmirstie tādu nenēsā. Gadījumā arī ja tevi noķer, jebkurš uzreiz zinās visu par tevi. Kas esi, kur esi bijis… tu saproti ko domāju?"

  Pareizi. Deils bija ievērojis ka visiem aizmirstajiem punktu čipa vietā ir rētas…

  "Tad kas jādara?" Deils jautāja, jau zinot atbildi. Ne visai vēlējās to dzirdēt. Gan jau nāksies griezt laukā, puisis saprata. Lieliski, ne tikai zila acs, bet vēl caurums pierē.

 

  Pēc brokastīm Luis aizveda Deilu pie kādas jaunas sievietes kurai bija ķirurga iemaņas. Viņa reiz dzīvoja un mācījās pilsētā. Meitene vienkārši vēlējās palīdzēt cilvēkiem, glābt dzīvības, taču tā pat kā Deilam, viņai nācās saskarties ar Saturnijas aģentiem. Viņa atteicās sadarboties ar pirmo rasi, un par to viņai liedza iespēju strādāt savā profesijā. Sagrauta viņa nejaušu atgadījumu rezultātā attapās starp aizmirstajiem, un kopš tā laika palīdzēja tiem kā spēja. Nebija gan dzīve par kuru viņa bija sapņojusi, bet tas bija pietiekami laimei.

  Deils apsēdās uz kušetes, pieticīgajā kabinetā. Stūrī dega mazs prožektors, vērsts pret zemi. Pie pretējās sienas karājās spogulis. Deils sen nebija skatījies spogulī, arī īsti neinteresējās par savu izskatu. Varbūt vajadzēja? Mati atauguši pāri pleciem, bārda arī nedaudz par daudz. Vai tas maz bija viņš? Savas acis gan viņš atpazina. Tik pat izmisušas kā parasti. Viņš vairs neatcerējās kā bija izskatījies pirms nokļuva Saturnijā. Likās ka visu viņa pagātni dzīvojis kāds svešs cilvēks, kuru viņš atminās, bet tas nebija viņš. 

​

  Lilita bija īsa auguma, tumšmataina meitene, ar lielām sērām acīm. Pat kad viņa smaidīja, izskatījās noraizējusies. Tomēr tā tikai izskatījās, viņas balss bija maiga, laipnības un prieka pilna. Viņa sasveicinājās, nopētīja puiša sapampušo aci un devās pie zāļu skapīša, pēc nepieciešamajiem medikamentiem.      

  "Vajadzēs arī izņemt punktu čipu," Deils neveikli piebilda, stingri nolēmis no tā tikt vaļā.

  Nost ar pilsētu, nost ar punktiem, un nost ar cilvēkiem kas tam visam tic.

  "Es varu palikt skatīties?" Luis neuzkrītoši ieminējās.

  Lilita savādi paskatījās uz jauno vīrieti un pamāja ar galvu.

  Luis vienkārši bija ziņkārīgs, tikmēr Deils nopriecājās, viņš nevēlējās palikt ar ārsti divatā, zinot ka pādējā laikā jūtās neveikli paliekot ar nepazīstamiem cilvēkiem vienatnē.

  Tikmēr Lilita bija uzmetusi mugurā baltu halātu. Deils to ieraugot nodrebēja. Riebīgais paltraks. Vilks, gan jau labprāt to saplēstu lupatās. Domino... negribot Deils atcerējās arī par meiteni. Viņš iedomājās ka viņai varētu patikt stāsts par suni kuru nodēvējis viņas vārdā, bet šāda rīcība bija izslēgta. Tā jau komunicēt ar cilvēkiem pilsētā bija aizliegts, kur nu vēl stāstīt par Saturniju... jau atkal brīvība nejutās kā brīvība.

  "Mazliet sāpēs," Lilita brīdināja jau pieliekusies ar skalpeli pie Deils sejas.

  Prožektors tagad bija pavērst pret Deilu, un nepatīkami spīdēja acīs. Viņu apžilbināja gaismas stars, kas atspīdēja no ķirurģijas instrumenta asmeņa. Kamēr skatiens bija apžilbis, prātā pavīdēja Voidmana seja. Tas nelietis joprojām viņu vajāja. Pie viss sīkākās atmiņas, vai asociācijas, tas ielauzās prātā un negribēja doties prom.

  "Viss labi?" Lilita jautāja..

  "Jā. Esmu gatavs," puisis ievilka elpu un aizvēra acis.

  Lilita veikli izdarīja griezienu un ar pinceti izņēma čipu. Tas ar klikšķi iekrita metāliskā trauciņā. Deils tikai sajuta siltu asins pili lēnām slīdam pāri sejai. Lilita aši aizšuva brūci, kas bija jau sāpīgāk.

  "Viss. Jauns un vesels!" meitene samidīdama paziņoja pabeigusi operāciju..

  Deils nopētīja asiņaino čipu trauciņā. Ne visai pievilcīgs skats. Viņš pateicās par palīdzību un abi ar Luisu, kuram šķiet bija palicis nelabi no asinīm, devās laukā.

  "Pats gribēji skatīties," Deils uzjautrinājās, kamēr Luis apreibis stutējās pret sienu.

Kurš gan būtu domājis ka šim visurgājējam metās švaka dūša no pāris asins pilēm.