Deilu ieveda pavisam tumšā zālē. Plašajā telpā svilpoja vējš, no tumsas pa laikam iznira dobji būkšķi, šķita ka telpas platība ir milzīga. Deilam norādīja doties tālāk tumsā. Vīrietis kurš bija pavadījis Deilu pats devās laukā un aiz sevīm aizvēra durvis, iestajās piķa melnums. Puisis brīdi stāvēja nekustīgi, pavisam apjucis, līdz neomulības dzīts ievilka elpu un devās nezināmajā. Pēc pāris nedrošiem soļiem, nedaudz tālāk izgaismojās kas līdzīgs skolas solam. Prožektoru apgaismojums, kas spīdēja no augšas, apžilbināja acis. Nopratis ka sēdvieta ir paredzēta viņam, Deils devās tālāk un apsēdās.

  Cik savāda sagaidīšana. Interesanti, ko tie vēlējās? Vai viņu mocīs? Apkārt joprojām valdīja tumsa, drīz Acis sāka pierast pie melnuma, un tumsā sāka izcelties figūras. Priekšā, parādijās vairāki, kādi pieci, stāvi. Šķiet tie bija krēsli ar augstām atzveltnēm, novietoti nelielā ielokā. Sākumā Deils bija pārliecināts ka tie bija tukši, taču pēc minūtes, tajos varēja saskatīt ķermeņus. Puisis vairs nebija viens.

  "Tātad, tu esi, Deils," no tumsas iznira spēcīga balss.

  "Un jūs esiet prāts?" Deils pārliecinājās.

  "Esam..."

  Puisis, nedaudz aizkaitināts, strauji izelpoja. Stress ļāva par sevi manīt. Atrasties mazajā gaismas pleķītī, vienam pašam, tumsas priekšā bija baisi. Plaukstas sāka svīst.

  "Kāpēc es esmu šeit? Kāpēc jūs visu šo nodariet cilvēkiem?" cik vien mierīgi iespējams, Deils metās pēc atbildēm.

  No tumsas atskanēja klusi smiekli. Varēja iedomāties, ka neredzamās būtnes uzjautrināti saskatās savā starpā.

  Sekoja atbilde: "Tāpēc ka tie ļauj. Tieši tāpēc tu esi šeit, Deil."

  "Kāpēc?"

  Cita dobja balss turpināja: "Tātad, esi ieradies pēc atbildēm..?"

  Deils rūgti čerkstēja: "Es tiku sagūstīts, iemests cietumā un tad atvilkts uz šejieni. Labāk jūs paskaidrojiet man, kāpēc esmu ieradies?"

  "Mēs esam prāts. Patiešām, mēs stāvam aiz visām... kā tu to sauktu, neģēlībām... kas norisinās pasaulē."

  Vēl trešā balss skaidroja tālāk: "Šī pasaule pastāv jau ilgu laiku. Pirms Komas, šeit ir mitinājušās neskaitāmas paaudzes, notikuši daudzas katastrofas... Elpojuši cilvēki, kari, ticību sistēmas tik šausminošas, tu pat nestādies priekšā."

  "Katra no civilizācijām ņēma vienu un to pašu galu. Vai nu tā nogalināja pasauli un izmira, vai pasaule nogalināja tos."

  Būtnes runāja pēc kārtas: "Tavs jautājums nav, kas esam mēs, bet kas esi tu pats?"

  Balsis mainījās: "Cilvēka ceļš šinī dzīvē ir augt. Bet dvēseles, kas šeit ierodas, bieži vien arī šeit paliek. Tik reti kāds atmostas, tas ir tik garlaicīgi..."

  Deils pacietīgi noklausījās atbildi, taču nespēja savilkt kopā sakarības. "Es nesaprotu, kāds tam visam sakars ar mani?"

  "Kā jau minēju, mēs neko nenodarām cilvēkiem. Tikai tik cik mums atļauj. Un tu esi šeit, jo esi pamodies un mēs vairs nevaram tevi kontrolēt, Deil," balss skanēja neapmierināti.

  "Tevi, kaut kāda iemesla dēļ nav iespējams sagraut, un šeit zūd mūsu vara pār tevi."

  "Tu esi brīvs."

  "Ko tas nozīmē?" puisis apstulbis jautāja.

  "Mums vairs nav nekāda darīšana ar tevi. Ej kur gribi, dari ko vēlies."

  Izklausījās pārāk labi lai būtu patiesība. Deils šaubījās. "Jūs neuztrauc tas ka pastāstīšu visiem par to ko esmu redzējis?"

  Atkal izklausījās ka jautājums uzjautrinājis tumšos siluetus. Atbilde skanēja bezrūpīgi: "Tu pat nespēj iedomāties cik daudzi to ir centušies izdarīt... pasauli nevar glābt, Deil. Tikai tie paši sevi var glābt. Paši no sevis."

  "Pat mēs paši, atklājot sejas publikai, nepierādīsim neko... it īpaši, ne tagad. Laiks sāk ritēt straujāk. Ar katru jauno pasauli cilvēki pašiznīcinās ar vien straujāk. Tiem nevar palīdzēt."

  Tas pats stāsts. To viņš bija dzirdējis no Voidmana, un vēl pāris pirmās rases locekļiem. Cilvēki neticētu patiesībai pat ja tiem to iemestu sejā.

  "Un tas ir viss?" Deils skeptiski jautāja, rokas atplētis.  

  "Tas ir viss," viena no balsīm atbildēja. "Tu pats zini ka tā tas ir, varbūt vēl negribi to atzīt, bet tā ir. Tu vari pavadīt dzīvi cenšoties pierādīt mūsu eksistenci citiem, ja vēlies, tomēr ir par vēlu, izredzes ir mikroskopiskas."

  "Daži šo sauc par elli, Deil. Vietu kur būtnes ierodas ciest. Taču patiesībā... ciešanas izraisa cilvēki paši. Mēs nevienu nepiespiežam pakļauties, viņi paši to dara. Tu jau pats saprati, ka pār šo vietu valda varas ilūzija. Vai ne tā?"

  "Bet jūs paši! Jūs saprotiet kas notiek, kāpēc jums vajag varu? Kāpēc jums bija jāievieš šī sistēma?"

  "Tas ir tas ko mēs darām. Esam radīti kā nakts kas aprij dienu. Mēs neesam ļauni, mēs vienkārši esam radīti kā plēsoņas. Kā vilks, vai lauva, mēs dzīvojam kā esam radīti. Tas ir viss ko uzzināsi par mums."

  Deils juta ka šī atbilde vēl ilgi jauks tam prātu. To bija jāpārdomā...

  "Dodies mājās, Deil. Ej un dzīvo, kā uzskati par pareizu. Taču zini, tik līdz sāksi iesnausties, tik līdz kaut soli spersi atpakaļ komā, mūsu vara pār tevi atgriezīsies divkārši. Mēs tevi vērosim."

 

  Būtnes izgaisa. Acu priekšā atkal bija tikai tukšs melnums. Vai tikko pieredzētais vispār noticis, vai varbūt tas bijis sapnis? Atkal halucinācijā? Galva atteicās domāt, ķermenis jutās tik vārgs it kā būtu smagi strādājis nedēļu no vietas, tā it kā visa enerģija no viņa ķermeņa būtu izsūkta.

  Telpā ieslēdzās gaismas, riebīgā spuldžu džinkstoņa griezās ausīs. Puisis nespēja noticēt, ieraudzījis cik patiesībā mazs bija kabinets kurā viņš atradās. Tā bija parasta izmēra sapulču istaba ar melnām sienām. Deils neticībā piecēlās, piegāja pie vienas no sienām un pieskārās tai. Kā tas bija iespējams? Stāvi kurus viņš redzēja, likās, atradās daudz tālāk nekā telpa ļautu. Kad tie runāja, balsis atbalsojās tā it kā telpa būt milzīga! Bet šī? Kas tas bija?

  Apstulbis Deils pagriezās un izgāja atpakaļ gaitenī, cerot kādam pajautāt kas tikko noticis? Ne Voidmana, ne vīrieša, kas viņu bija atvedis, tuvumā nebija. Izsargājoties no negaidītiem uzbrukumiem, viņš bailīgi tika līdz liftam. Arī pirmā stāvā vestibils bija tukš. Nevienas dzīvas dvēseles visā ēkā.

  Puisis bailīgi izgāja trokšņainajās ielās. Ko iesākt tālāk? Cilvēkus kurus agrāk uzskatīja par ģimeni vairs redzēt negribējās. Tikmēr aizmirstie, gan Marks un pārējie bija vai nu ieslodzījumā, vai slēpās. Deils bija palicis pavisam viens.

 

 

 

 

 

 

 

 

  Paklausot būtnes tumsā, tonakt Deils atgriezās mājās. 

Viņa vecais dzīvoklis bija vaļā, nekas nebija aiztikts, tikai

uz noputējušās virtuves letes, viņš atrada kartiņu, pie kuras

bija piestiprināta zīmīte: Tavām vajadzībām. Viņš šādu kartiņu

bija redzējis jau agrāk. Šķiet pats Voidmans ar tādu parasti

norēķinājās par kafiju. Deils nekad pagātnē nebija tam pievērsis

lielu nozīmi. Sasodīts. Kurš būtu domājis ka šī mazā plastmasas

kartiņa bija atslēga kura bija tikai izredzētajiem? 

Tik tiešām. Nu viņš bija brīvs, varēja iet kur vēlās un darīt

ko tīk. Tikai, zinot to ko viņš zināja, vēlmes dzīvot kā

agrāk vairs nebija nebija.

  Kādu laiku padzīvojis un sakārtojis domas viņš pieteicās

brīvprātīgi strādāt vietējajā bērnu namā. Šie bāreņi viņam

atgādināja sevi pašu. Atstumti, negribēti un galvenokārt nomodā.

Svaigi, vēl nesamaitāti prāti, kas vēl nebija sistēmas vai

vecāku untumu sakropļoti. Deils nemācīja bērniem ka tie ir

vergi, viņš tiem nestāstīja par būtnēm kuras bija saticis, bet

viņš mācīja kā būt par cilvēkiem, būt laipniem, un neļaut

pasaules tumsai tos samaitāt, lietas kuras nekur citur nemācīja. Cik spēja, viņš tiem paskaidroja cilvēka ceļu, un mācīja par drosmi. Tas bija viss ko viņš spēja darīt. Neskatoties uz to kāda bija situācija Komā, tas deva iekšēju mieru. 

  Deils ne reizi vairs nesatika nevienu no savas pagātnes. Draugi, audžu radi, paziņas... likās tie visi noslaucīti no zemes virsmas. Tikmēr svešinieki likās tik savādi un sveši, ka jaunus draugus iegūt bija neiespējami. Pāris reizes iedomājies par aizmirstajiem kvartāliem, Deils apsvēra domu iet pārbaudīt kas no tiem palicis, bet rūgtuma pārņemts tā arī nespēja saņemties. Tā viņš dzīvoja vientulībā. Deinas, mēneši, gadi ritēja uz priekšu, tomēr nakts fāze vairs nekad nebeidzās. Gaisma vairs neuzausa. Kādā momentā mēdiji nāca klajā ar paziņojumu ka saule ir izdzisusi. Deils tam nenoticēja ne uz mirkli, tie atkal bija tikai meli. Deils zināja ka aiz tumsas kupola spīdēja saule, ritēja dienas un naktis, zaļoja daba un dzīvoja dzīvnieki. Un to viņš drīz redzēja pats ar savām acīm.

 

  Kādu dienu, nākot no darba, viņš netīšām uzskrēja Domino. Meitene nebija izmainījusies ne par matu. Varbūt tikai pāris krunciņas ap acīm nodeva to par mirstīgu. Tie neveikli uzskrēja viens otram brīdī kad abi steidzās pāri ielai pie sarkanas gaismas. Ieraudzījuši viens otru, tie sastinga ielas vidū, tikmēr satiksme atsākās. Mašīnas, abus ignorējot, traucās garām, bīstami tuvu.

 

  "Kāpēc tu tā arī nepiezvanīji?" Domino jautāja kad tie bija atgājuši tālāk no ielas trokšņa.

Viņi lēnam gāja cauri mākslīgajam parkam. Caur skaļruņiem atskaņoja putnu dziesmas ierakstu. Zaļais paklājs, kas bija domāts kā zāle, čaukstēja zem kājām.

  "Garš stāsts," Deils samulsa. Tad saprata ka ne uz ko vairāk nemaz nav spējīgs. Ko teikt meitenei? Patiesību? Ja, nu viņa aizbēg? Melot?

  "Zini. Es pazaudēju tavu numuru..." Deils vēlējās ātrāk novirzīties no tēmas. "Es nespēju noticēt ka nesatikāmies ātrāk!"

  "Tam vairs nav nozīmes. Te mēs esam," Domino bezrūpīgi piebilda.

 

  Un tā iesākās jauns stāsts. Pēc kāda laika Deils ar Domino sāka dzīvot kopā. Lai arī knapi pazina viens otru, bija tāda sajūta ka abi ir vienkārši sen neredzējušies draugi. Drīz puisis jutās gana droši, lai pastāstītu meitenei par savu pagātni. Viņš zināja ka tā nekur neaizbēgs, un pat ja aizbēgtu... būtu tā pat kā teicienā par tauriņu. Nepaturēsi to kas nav tavs.

  Viņš nosēdināja to pie kamīna, iedeva krūzi karstas kafijas un sāka stāstīt. Par Arnoldu, Voidmanu, Marvinu kuru vēl vakar bija redzējis uz ielas. Atpazinis Deilu, nabags meties skriet kā jucis. Puisis arī pastāstīja par vilksuni kuru bija nodēvējis viņas vārdā, un visām muļķībām kuras tam iemācīja. Tikai tikšanos ar mistiskajām būtnēm viņš noklusēja, pārāk traki. Varbūt Deils pats vēl īsti neticēja notikušajam. Meitene ne reizi nenovērsās, un nepārtrauca viņu, kaut arī nezināja vai ticēt, vai nē.

  Deils tomēr pamanīja šaubas Domino acīs. "Varbūt, tev pašai tas jāredz," viņš teica un paņēma to aiz rokas.

 

  Viņi gāja cauri pilsētai nerunājot. Deils pa laikam uzmeta skatienu meitenei, viņa bija mierīga. Lielās, tumšās acis uzticīgi raudzījās pretī, lūpu kaktiņi kā vienmēr pacelti, baltie mati maigi locījās vējā.

  Jo tālāk tie gāja, jo cilvēku pūlis kļuva ciešāks. Garām slīdēja sērīgas cilvēku sejas, arī nomaldījušies bāli rēgi. Sāka smidzināt lietus. Vienbrīd cilvēki izretinājās, un starp tiem pavīdēja Voidmans, savā melnajā uzvalkā. Viņš pacēla roku un ar ierasto ņirdzīgo smaidu pamāja Deilam. Puisis tam uzsmaidīja pretī un devās tālāk. Vēlāk pavīdēja arī Arnolda seja, šķiet tam acis bija kļuvušas pavisam melnas, un tumši asinsvadi notecēja pāri bālajiem vaigiem. Deils saprata, kādreizējais draugs nu ir tumsas aprīts. Vēl pāris pazīstamas sejas nikni uzglūnēja no ēnām, kamēr tie virzījās cauri pelēkajām masām. Pakāpeniski pūlis izira līdz izzuda pavisam, viņi bija sasnieguši aizmirstos kvartālus un atkal bija divatā, noplukušo ēku vidū.

  Uz kāda ēkas jumta ieķērcās putns. Tik sen nedzirdēts troksnis, Deila ķermeni pārņēma tirpas. Domino nedaudz salēcās un apstājās.

  "Tie ir putni," Deils paskaidroja. "Šeit sākās dzīvība. Otās debesis šinī apgabalā ir pavisam plānas... Koma beidzās šeit."

  Ceļš turpinājās, caur graustu džungļiem beidzot sāka izlauzties gaismas stari. Sūnas zem kājām kļuva biezākas un putnu dziesmas skanīgākas, skaļākas. Tas vairs nebija ieraksts, atskaņots čerkstošos skaļruņos. Tas vairs nebija zaļš paklājs zem kājām, tā bija īsta zāle, un paceļot skatienu, virs galvas bija īsta gaisma un debesis.

  Meitenes melnās acis aizcirtās, tās nekad nebija pazinušas saules gaismu. Plaušas nebija radušas pie svaigā gaisa.

  "Nebaidies," Deils mierināja.

  Viņa atvēra acis, un priekšā pavērās pavisam jauna pasaule. Viņi stāvēja bieza meža malā, tālāk uz priekšu, saulei spīdot caur koku lapām, viss bija iekrāsojies maigi zaļš, kā pasakā. Domino vienmēr bija nicinājusi dienas gaismu, jo tajā varēja saskatīt visu neglīto, visu no kā bēga. Taču tā bija pilsētas gaisma, šī bija pavisam savādāka. Saule patīkami sildīja seju, un padarīja visu skaistāku.

  Ceļam turpinoties zem kājām lūza sīki zariņi, pēdas patīkami iegrima svaigajā augsnē. Pametot Komu, varēja sajust kā katra mazākā šūniņa uz pasaules elpo. Ejot tālāk, koki kļuva retāki. Viņi izgāja klajumā kur pretī sagaidīja redzēti cilvēki. To starpā bija pāris sejas no aizmirsto grupas, arī draugi no vecās bibliotēkas, un pat daži baltie halāti no Saturnijas psihopātu nometnes. Tālāk pie dīķa malas sēdēja Marks un tam blakus kāds pazīstams spalvu kamols, baltais vilks. Vai tas atkal piecelts no mirušajiem? Kā vēlāk izrādījās, vilks bija paša Voidmana mīlulis, taču tas vienmēr pamanījās no saimnieka aizbēgt. Arī šī reize nebija izņēmums. Šķiet kāda daļa cilvēcības Voidmana mākslīgajā sirdī, vienmēr dzīvnieku atlaida brīvi klejot pasauli. Vilks ieraugot Deilu priekā pieplaka pie zemes, laimes apdullis tas pat nespēja mesties pie drauga un vienkārši apkrita uz muguras.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

​

 

 

Tā kopš Deils ar Domino izgāja dzīvajā pasaulē, kas agrāk bija vien mirusi zeme, tie vairs pilsētā neatgriezās. Tikmēr Komā tos pieminēja kā vienus no daudzajiem pārgalvjiem, kurus aprijis tuksnesis…

Tā arī joprojām nekas nav mainījies, cilvēki kuri uzdrīkstās pamest Komas teritoriju pazūd bez vēsts, bet ne traģisku notikumu dēļ kā agrāk. Pavisam vienkārši, neviens kas ierauga dienas gaismu, vairs nespēj atgriezties zem nakts kupola.