Viņi lēnām tuvojās izgāztuvēm. Deils pazina tikai

Luisu, pārējos divus līdznācējus viņš redzēja pirmo

reizi. Viens bija vecāks, kalsns vīrietis ar stikla

aci. Otra, sieviete, pēc skata nedraudzīga. Viņas

rūgtā seja Deilam nedaudz atgādināja Arnoldu. Attāla

izteiksme acīs, tāda it kā viņas prāts atrastos kur

citur. Vai šis skatiens piemita visiem nodevējiem?

Vai tā spētu iegrūst dunci mugurā? Puisis krietnu

laiku nenolaida acis no sievietes, tikai lai vēlāk

pats nokaunētos par savu uzvedību. Pie vainas bija

paranoja, kas jau atkal, pēc savas patikas, raustīja

Deilu aiz aukliņām kā marioneti. 

 

  Luis, kurš bija gājis pa priekšu, apstājās,

pagriezās un paskaidroja plānu: "Ne ar vienu

nerunājam, ja nu vienīgi tas ir galīgi nepieciešams.

Iejūkam pūlī. Deil, tu paliksi sardzē kamēr saņemsim

pasūtījumus. Ziņosi gadījumā ja tuvosies sargs, no

tiem suņiem mums imunitātes nav. Ja sāks piesieties,

var sanākt slikti."

  Deils vēsi pamāja ar galvu, kaut arī dzirdētais nedaudz satrauca. Tātad, par to viņu informē tikai tagad? Par tādu leitu kā sargiem bija jau aizmirsts. Kas gan viņi vispār bija šinī murgā? 

  "Šovakar mums ir jāapmeklē trīs punkti. Ceļš vedīs tieši cauri pilsētas centram, esiet modri," Luis brīdināja. 

  Drīz viņi sasniedza izgāztuves. Deils šo vietu redzēja tika pāris reizes, taču jau likās, ka ar katru apmeklējumu, krāmu kalni pieaug lielumā. Ejot tālāk, pamazām pilsēta atdzīvojās. Parādījās ielu apgaismojumi, mirgojošas izkārtnes un verkšķošas  reklāmas. Tās pašas samtainās balsis slavēja nemirstības ampulas, jaunas darba iespējas, greznības un citus niekus kas lika aizmirst. Cilvēku skaits ielās pieauga. Deils uzmeta galvā kapuci un sabāza rokas jakas kabatās. Bija drēgns, mitrais gaiss līda zem drēbēm. Nemanot viņš vēroja garāmgājēju saltās sejas. Vai kas bija mainījies? No pirmā skata laikam, nē. 

  "Galvenais saglabāt mieru..." puisis domāja, taču neveiksmes iespējamība padarīja viņu nervozu. Deilu sāka raustīt nemiers. Domas sapinās lipīgos zirnekļu tīklos. Pār ķermeni pārskrēja skudriņas, tas varēja nozīmēt tikai vienu. 

 "Murgu lēkme. Tiešām, tagad?" viņš jautāja sev unievilka dziļu elpu sagatavojoties ļaunākajam. 

Viņi apstājās pie gājēju pārejas. Sarkanā gaisma luksoforā dega neciešami ilgi. Pāri ielai tieši pretī stāvēja divi sargi. Deilam prātā iešāvās visi iespējamie scenāriji, kā viņš varētu izdarīt ko savādu un pievērst grupai uzmanību.  

  "Tā ir psihoze, tikai psihoze..." Deils atgādināja sev. Te viņam likās, ka vienā no garām braucošajām mašīnām pavīd kāda pazīstama seja. Vai tas bija Voidmans? Acis pārsteigumā teju izsprāga. "Tikai halucinācijā... savācies, Deil," viņš atkārtoja galvā kā mantru, pūloties atgaiņāt illūzijas.

  Beidzot iedegās zaļā gaisma. Galvenais bija neuzkrītoši paiet garām sargiem un viss būtu kārtībā. Par spīti, viens no Deila izgāšanās scenārijiem tiešām piepildījās. Šķērsojot ielu viņš paklupa uz līdzenas vietas un, zaudējis līdzsvaru, netīšām uzgrūdās vienam no sargiem. Tajā brīdī viņam acu priekšā pavīdēja aina kurā tiek sagūstīts un iesviests kādā tumšā vietā. Skaņas uz brīdi izzuda, tad viņš attapās. Par laimi, sargs bija pārguris pēc garas maiņas. Tas tikai pieklusināti norūca pāris rupjības un pat nepacēlis galvu aizšļūca tālāk.

 

  "Deil, domāju ka būsi gana atbilstošs šim darbam," sacīja Luis, kad viņi bija atgājuši tālāk no ielas, "tev viss labi? Nobālējis kā līķis.."

  Deils purināja galvu. "Laikam esmu saslimis. Tas nekas."

  Luis skeptiski nopētīja Deilu, kurš izskatījās pēc devas izsalkuša narkomāna. "Nu, skaties. Sliktākajā gadījumā dodies mājās. Mēs sarausim."

  "Būs labi. Es tikšu galā." Deils atbildēja un varonīgi pagāja garām Luisam.

  Neviens no aizmirstajiem nezināja par Deila halucinācijām. Viņš no visas sirds vēlējās pastāstīt, bet nevarēja. Vai tas bija kauns, vai nevēlēšanās atzīt šo traucējumu par realitāti, kas aizšuva lūpas? Viņš nevēlējās izklausīties jucis. Neviens tā pat nevarētu viņam palīdzēt. Tāds bija Deila noslēpums. Vel viena aiza atdalīja viņu no citiem. Bieži bija jāslēpjas, jāizvairās, lai kāds viņu nenoķertu vājuma mirklī, bet šoreiz tas nebija iespējams, grupai vajadzēja turēties cieši kopā. Deils netaisījās pieļaut, ka slimība ņem virsroku pār viņa dzīvi, un viņš nolēma iekarot to. Reizi par visām reizēm, nogrūst dziļi kādā prāta stūrī un aizmirst ka tā jebkad jaukusi domas.

 

  Deils attapās stāvot sardzē pie kādas aptiekas. Luis, Alelksa un Lars pirms pāris minūtēm bija devušies iekšā pēc medikamentiem. Process bija sekojošs. Dažādās lokācijās pilsētā strādāja žurkas. Tie bija atsevišķi bara locekļi, kas uzupurējās infiltrēties pelēko masu teritorijā, lai apgādātu baru ar pirmās nepieciešamības precēm. Slepenībā dažas žurkas vienkārši vēlējās dzīvot normālu dzīvi. Ne visi paši izvēlējās būt aizmirstie. Slēpties ēnās uz aukstām betona grīdām, daudziem tas nederēja. Bara bērni paaugušies bieži dedzīgi vēlējās redzēt dzīvo pasauli: neonu, tehnoloģijas, ērtības! Daži bēga, daži palika un daži pieteicās par žurkām, iegūstot dzīves vietu gan apdzīvotajā, gan aizmirstajā pilsētas daļā. 

  Tālāk plāns ritēja visai gludi, arī rokas vairs netrīcēja, prāts nomierinājās. Deils uzelpoja un pievērsās apkārtējajai ainai. Varēja manīt ka pilsētā tiek veikti uzlabojumi, tālumā atbalsojās celtniecības mašīnu trokšņi, arī satiksme bija kļuvusi daudz dzīvāka un skaļāka.  

  "Dzīvīgs vakars," Deils izbrīnījās.  

  bet vai tiešām bija vakars? Brīvībā dienas neskaitīja, pulksteni arī pārāk neizmantoja. Dzīve vienkārši notika, bez saules cikla rīti un vakari neeksistēja.

  Savādāk, ja neskaita neierasto apkārtnes rosību, nekas īsti nebija mainījies. Tikai vairāk bālas kseroksiešu sejas ielās, sakarā ar laika fāzes mainīšanos. Ur runājot par kseroksiešiem, pēkšņi Deils salēcās. Kāds tālumā sauca viņa vārdu. Acis drudžaini sāka šaudīties apkārt meklējot balsi. Vai tā bija realitāte? Jā, patiešām. Viņam pretī steidzās skaista meitene ar platīna blondiem matiem, tie viegli plīvoja vēsajā vējā. 

  "Deil!" melnajās acīs atspīdēja ielu laternas, smaids pa visu seju.

  Deils apstulbis raudzījās meitenē. Smadzenēs sajaucās ķimikāliju kokteilis, prieks, bailes, apjukums, satraukums. Ko tagad darīt? 

  "Tu mani neatceries?" meitenes seja nedaudz sapīka, "Toreiz Kseroksā?"

  Beidzot Deils neveikli izgrūda: "Domino, tā esi tu."

  "Jā!" meitene priecīgi iesaucās. "Kā tev iet? Nekad nedomāju ka vēl kādreiz tiksimies!"

  Deils vēlreiz ieturēja neveikli garu pauzi. Viņš taču nedrīkstēja sarunāties ar pilsētniekiem. 

  Tikai tad ja galīgi nepieciešams, viņš prātā atminējās Luisa vārdus. Tobrīd bija tieši tāds gadījums.

  Puisis pasmaidīja. "Patiešām negaidīti. Ko tu šeit dari?"

  Meitene ar rokām parādīja uz savu pārāk bālo seju. Pareizi, viņa taču ir kserosiete, tātad seko naktij. 

  "Ā, pareizi, nakts fāze..." Deils pakasīja pakausi, "tad uz cik ilgu laiku esi apmetusies šeit?"

  "Līdz fāzes beigām. Tikko ierados, esmu pārgurusi," Domino žāvājās.

  "Jā, tāls ceļš. Trīs dienas nīkt vilcienā..." Deils pat nedzirdēja ko pats vāvuļo. Viņš bija negribot aizmaldījās atmiņās par pēdējo reizi, kad pats bija ceļojis pāri tuksnesim.

  Meitene jautri un negaidīti viņu pārtrauca: "Ko tu dari rītā, Deil!?" 

  "Ko tu ar to domā?" 

  "Varbūt aiziesim kaut kur? Ja jau esam satikušies, jābūt kādam iemeslam. Vienkārši tā pat tādas lietas nenotiek, zini."

  "Ko es daru rītā..." Deils vilcinājās. "Jā, ar lielāko prieku, taču man ir ļoti noslogots darbs tagad, nezinu kad būšu brīvs."

  "Darbs? Nedomāju ka strādā. Tu atkal izskaties tā it kā dzīvotu uz ielas!" viņa smējās.

  "Jā, visu laiku," viņš apliecinoši māja ar galvu, tad paskatījās uz savām skrandām, "zini, pat nav laika pārģērbties, vai iet iepirkties."

  Meitene domīgi klusēja, tad izvilka no somiņas mazu kartiņu. "Lūk mans numurs, zvani kad atbrīvojies, varēsim kaut iet iepirkties. Labi?"

  Deils apstulba. Ko tāda meitene vispār no viņa grib? Viņš paņēma vizītkarti un pasmaidīja. Kāpēc kaut kas tāds nekad nenotika kamēr viņš bija parasts puisis no Akari? Nevis slepenas organizācijas meklēts bēglis, vēl pie tam aizmirstais. 

  "Es noteikti piezvanīšu," Deils vēlējās smaidīt taču lūpu kaktiņi vairāk sašļuka nekā pacēlās. Tie bija meli. Viņš taču nevarēs viņai piezvanīt. 

  No aptiekas tieši iznāca Lars, vīrietis ar stikla aci. Viņš bargi nopētīja Deilu kopā ar Domino un pagāja nostāk.

  "Labi, tad jau tiksimies! Došos atpūsties," meitene atvadījās un devās projām. 

  Cik bezrūpīga viņa bija. Deils par ko tādu varēja tikai sapņot. Tobrīd viņš saprata, ka vairāk par visu vēlās doties prom kopā ar Domino. Kā tā sanāca, ka viņš dzīvodams brīvībā jutās vairāk noslogots nekā šī meitene? Viņa taču dzīvo melu pilsētā pār kuru valda psihopāti.

  "Ko tas skuķis gribēja?" Larsa čerkstošā balss dusmīgi skanēja ausī.

  "Tūriste. Jautāja norādes. Viss kārtībā," Deils vienaldzīgi teica un nemanot ieslidināja vizītkarti jakas kabatā. 

  Lars ierūcās un aizšļūca prom. Tūlīt arī iznāca Aleksa un Luis, un viņi devās uz nākošo lokāciju. Vēl bija jāiegriežas pārtikas veikalā un vēl kādā poliklīnikā, pēc ķirurģiskajiem instrumentiem. Misija noritēja mierīgi, bez starpgadījumiem. Pa ceļam no malām gan ziņkārīgi uzglūnēja sargi un aizdomīgi civilie, laimīgā kārtā noplukušo grupu visdrīzāk noturēja par graustiem, un atstāja mierā.