Acu zīlītes sašaurinājās, rokas nolaidās cieši gar sāniem. Skatieni attālinājās. Domas virpuļoja sevī. Uzmanība netika novērsta, sapņi netika sapņoti. 

Pirksti meistarīgi radīja jaunas tehnoloģijas, ķermeņi apņēmīgi mudžināja augšā jaunu komplicētu infrastruktūru. Lieki jautājumi tika aizmirsti. Pār lūpām nāca tikai laipni vārdi. Ikdiena noritēja gludi. Nekādi kofeīna pārslogoti prāti, nekādas atkarības, konflikti. Nekādas spēlēšanas uz jūtām, jo to vairs vienkārši nebija. Sirdspuksti atsitās otrajās debesīs un atgriezās kā prasta mehāniska tikšķēšana. Bija cilvēks un tēmas kuras apspriest bija aizliegts. Palicis tik vēl neliels skaits prātu kuros vēl mitinājās dzīvība, bet tos par cilvēkiem neuzskatīja. Tā bija Koma.

​


 

 

 

 

  Soļi tik dzidri atbalsojās pret kailajām betona sienām. Bija sadzirdams katrs smilšu graudiņš krakšķam zem zoles… Nākamais solis piezemējās uz koši zaļa sūnu paklāja, tas daļēji klāja arī telpas sienas un pat griestus. Tālāk uz priekšu, sienā bija izdrupis iespaidīgs caurums, turējās tik kails armatūru siets. Uz biezās drāts sabozies nolaidās melns putns un sāka ar knābi neapmierināti kārtot samirkušos spārnus. 

  "Putns."

  Deils atcerējās putnus. Kā tie mūžīgi lidinājās tikai vienā vietā, virs viņa neizbēgamā cietuma Saturnijā. Atmiņas uzdzina šermuļus. Vai tie beidzot bija aptvēruši pasaules plašumu un izlauzušies no ikdienas rutīnas, ja reiz tikuši tik tālu? Nevēloties aizbiedēt sen neredzēto radījumu, Deils klusām apsēdās uz nosūnojušās betona grīdas un ar rokām pievilka ceļus pie krūtīm. Pie tumšā apvāršņa kavējās bāla gaisma, smidzināja lietus. Pēc pāris dienām Akari iestāsies nakts fāze. Ilgi gaidītā tumsa. Laiks kad Deils jutās viss labāk.  Puisis brīdi palika kluss vērodams putna siluetu, līdz tas dusmīgi ieķērcās un metās lidojumā, atpakaļ brīvības skavās. 

  Arī Deils saprata ka laiks doties atpakaļ uz nometni. Šī bija pirmā diena, kad viņš bija patstāvīgi devies izpētīt pamestos kvartālus. Katra sabrukusī ēka šķita tik interesanta. Katrs nobružātais grafiti stāstīja stāstu. Aizmirstā pilsētas daļa likās dzīva ar tās sūnām, un vēsturi, un tās cilvēkiem, kuru starpā tagad dzīvoja arī Deils. Tonakt, kad viņš tikko izbēdzis no Saturnijas bāzes, nožēlojams sabruka uguns priekšā, aizmirstie viņu uzņēma nejautājot, kas viņš ir, vai no kurienes nācis. Tie dziedināja un izglāba viņa dzīvību. Tāds bija jauns sākums. Arī Deils nu bija daļa no mīta. Viņš bija kļuvis par baisu parādību, par aizmirsto, kas nu apsēda drūmos, aizmirstos kvartālus, kur reti kāds uzdrīkstējās spert kāju..

​

​

  Deils atgriezās nometnē, kvartāla centrā. Bija jau vēls, droši vien visi jau gulēja, vai bija nolīduši savās migās un dalījās ar interesantiem stāstiem par dzīvi pamestajā nostūrī, kuru tie dēvēja par mājām. Deils nevarēja īsti definēt to sajūtu, bet jau no paša sākuma nojauta ka pamestie kvartāli ir kas vairāk kā parastas drupas. Enerģija bija savādāka. Cilvēki bija citi... vismaz no sākuma tā likās. Gaiss bija mīksts, un svaigs, un lietus, kas tik pat kā nekad nemitējās, jutās tik dzīvs uz ādas. Klusums nebiedēja kā agrāk. Šis kontrasts lika viņam ievērot lietas kurām agrāk nebija pievērsis uzmanību, tās mudināja uz jaunām pārdomām. 

  Galvenajā krustojumā, kur gandrīz vienmēr kāds uzturējās, neviena nebija. Laukuma vidū kā parasti dega silts ugunskurs, kas maģiski vilināja tuvāk. Krustceles ieskāva augstas ēkas, ielu malās slējās pāris miruši koki. Māju logos mirguļoja gaismas, un no dažādiem virzieniem bija sadzirdamas patīkamas melodijas, spēlētas uz pašdarinātiem mūzikas instrumentiem.

  Deils apsēdās pie uguns un drīz viņam pievienojās Freiža. Freiža bija viena no dziedniecēm, un tā pie kuras kājām Deils izrāpoja tonakt, savas izbēgšanas stundā. Ja sieviete tieši tad nebūtu nolēmusi iziet nomalē, lai pabūtu vienatnē ar savām domām, Deils visticamāk nebūtu palicis nepamanīts un gājis bojā. Tajā apkaimē reti kāds uzturējās un notikušais bija patiesi neparasta sagadīšanās. Doma puisim lika justies gan neizsakāmi pateicīgam, gan nicināt savu glābēju. Dažreiz vienkārši gribējās nebūt... 

  Freižas seju klāja vieglas krunciņas un bālas rētas. Sāpīgi cirtieni, vismaz ducis. Deils bieži prātoja, kas būtu atstājis tādas pēdas uz laipnās sejas, bet nevēloties būt uzbāzīgs paturēja jautājumus pie sevis. 

  "Kas tevi nomāc?" Freiža nevarēja nepamanīt jaunieša noskumušās acis. 

  Viņš tik pat kā nekad nesmaidīja, un reti kad runāja. Deils arī pats to bija pamanījis, tas viņu biedēja, jo viņš nekad vēl tā nebija juties. 

  Deilam nebija ko slēpt, it īpaši no Freižas. Viņš nedomājot atzinās: "Es, laikam, jūtos miris. Tikai tā to var aprakstīt."

  Sieviete mierinoši uzlūkoja puisi. "Tas ir normāli. Tu daudz kam gāji cauri... dod sev vairāk laiku," viņas balss bija silta.

  Vēl laiku? Jau bija pagājuši trīs mēneši kopš Deils ieradās pie aizmirstajiem. Patiesībā, notikušais Saturnijā bija, ne gluži aizmirsts, tomēr jau visai nenozīmīgs traips pagātnē. Palikusi bija tikai psihoze, sāpīgs zīmogs kas neļāva pavisam aizmirst gūstā pavadīto laiku. Medikamentu testēšanu, murgus, Domino un Voidmanu. Deilu bieži mocīja halucinācijas un nesakarīga paranoja.

  "Tas nav tāpēc," puisis papurināja galvu. "Tam kas bijis vairs nav nozīmes. Bet bieži... Tāda sajūta, ka nekam vispār vairs nav nekādas nozīmes. Šeit ir skaisti, bet ko tālāk?" viņš pacēla acis, tajās izmisums mijās ar bezcerību. 

  Uzpūta drēgns vējš, Freiža nodrebēja un savilka ciešāk biezo jaku kuru bija uzmetusi uz pleciem. "Tad tas ir sācies," viņas balsī bija dzirdama dzīves gudrība, "tu vienkārši esi nomaldījies. Tā notiek ar visiem. Kad dvēsele atmostas, tā atdzimst, sākās jauns dzīves cikls. Šeit visi tam ir gājuši cauri, es tajā skaitā." Uz brīdi, Freižai, pašas prātā uznira senas, drūmas atmiņas. Viņa turpināja: "Tur no kurienes tu nāc, no pilsētas, tur cilvēku prāti ir pārāk aizņemti, lai saprastu kas ar viņiem notiek. Kad tie jūtās nomākti, tie ātri rod mierinājumu ārpus sevis, un bieži tā arī neizprot savas emocijas. Aizmirstajos kvartālos no savām domām ir grūti aizbēgt… tu pašlaik pieredzi, kas patiesi netiek tavā iekšējajā paanulē."

  Deils nesaprata ko tas nozīmē. Viņš jautājoši raudzījās sievietē. 

  Freiža pasmaidīja. "To sauc par dvēseles nakti. Un kā jau dabā tas ir iekārtots, pēc tumsas aust gaisma."

  Deils jutās noguris un maz no teiktā saprata. Labāk bija iet laisties miegā. Miegs bija svēts, dažreiz jau tikko pamodies viņš nevarēja sagaidīt, kad atkal varēs iet gulēt. Tas bija laiks kad varēja aizmirst par visu, ja paveicās protams. Dažreiz murgi atņēma pēdējo mieru. Nācās nakts vidū trīs reiz mosties aukstos sviedros... 

  Viņš pateicās Freižai par sarunu un devās uz savu guļvietu. Viņš bija apmeties attālākā ēkā, prom no visiem. Tā bija trīs stāvu, ķieģeļu māja. Siltākās naktīs Deils nakšņoja uz jumta, vērojot pirmās zvaigznes mirdzam krēslainajās debesīs. Izrādās, virs pamestajiem kvartāliem tās bija labi saredzamas, šķiet otrās debesis šeit bija daudz plānākas, caurredzamākas. Šī nakts bija visai vēsa, tāpēc Deils palika vienā no otrā stāva istabām. Istabā atradās pāris mēbeles, gulta un segas, viss savākts no pārpildītajām pilsētas izgāztuvēm. Pieticīgā miga pamazām sāka izskatīties mājīgi. Deils ieslēdza pāris elektriskās sveces kuras arī bija uzgājis atkritumos. Neticami, cik skaistas mantas dažkārt cilvēki izsvieda. Atlaidies viņš pārdomāja Freižas vārdus, taču prāts atteicās sadarboties. Pārāk liels nogurums.

  Nākošajā dienā bija ieplānots gājiens uz pilsētu, šoreiz nedaudz tālāk par izgāztuvēm. Medikamentu krājumi un citas lietas, kuras bija iespējams iegūt tikai pilsētā, gāja uz beigām. Doma patīkami satrauca Deilu, tomēr arī nedaudz biedēja... bij pagājis tik ilgs laiks kopš viņš pēdējo reizi bija bijis pilsētā. Vai tas maz bija droši? Priekšā stāvēja gara diena, vajadzēja kārtīgi izgulēties.