Pulkstens septiņos vilciens piestāja Kseroksas stacijā. Paredzēti vairāku dienu braucieniem, Komas vilcieni bija būvēti atbilstoši. Vismaz divreiz lielāki izmērā tie vairāk atgādināja viesnīcas uz sliedēm. Vienā no vagoniem pat bija ierīkota tāda kā balles zāle, paredzēta saviesīgiem pasākumiem ceļojumu laikā.

  Draugi iekāpa pašā pēdējā vilciena vagonā, kurš bija pārsteidzoši tukš. Tūlīt aiz viņiem iekāpa vēl kāds džentelmenis. Likās, ka tas abus puišus nemaz nepamana, tomēr eleganti nolīda apsēsties pēc iespējas tālāk, pašā vagona priekšgalā.

  Arnolds saīdzis nometa savu bagāžu uz zemes, un iekrita ērtajā vilciena sēdeklī.

  "Mājas, sūda mājas. Nevaru vien sagaidīt..." viņš smagi nopūtās un turpināja izrotāt rītu ar savu 'optimistisko' enerģiju.  

  Patiesībā, vientulība bija tīri patīkama. Pēc vesela mēneša pavadīta pārbāztos transportos, klubos, viesnīcās un pat tualetēs, miers šķita svēts.

  Deils sēdēja pretim Arnoldam, starp viņiem izvilkts bija mazs ceļojumu galdiņš uz kura bija novietots Deila pierakstu žurnāls. Viņš brīdi akli blenzdams vienā punktā uz kaut ko koncentrējās, tad kaitinoši klikšķinot pildspalvu sakustējās un grasījās rakstīt, taču pārdomāja, un pievērsās Arnoldam, kurš tobrīd lūkojās savā atspulgā, kas atspīdēja tumšajā logā.

  Deils pārtrauca klusumu. "Klau, kur tu vakar biji pazudis? Atceros, vienā momentā, pienāci un klaigāji kaut ko, bet mūzika bija pārāk skaļa... tā arī neko nesapratu."

Arnolds, nedaudz samulsis, jautāja: "Ko? Es visu dienu biju tur pat pie bāra. Un, starp citu, tu arī tur biji. Neatceries?"

  "Jā? Tu esi pārliecināts? Man likās ka biju pavisam citā..." Deils apmulsa, un pārvērtēja to cik lielā reibumā bija bijis. "Laikam kaut kā palaidu tevi garām..."  

  "Neizskatījās ka tu mani meklētu. Ja zinātu, būtu pienācis," Arnolds izberzēja miegainās acis, tad turpināja: "Kas tie bija par dīvaiņiem ar kuriem tu vakar biji kopā? Super dīvaini."

  "Es, laikam, ne visai atminos par ko tu runā," Deils pārvilka kapuci pāri acīm, un sāka attaisnoties: "Nav jau nekāds brīnums. Viss vēl griežas... vakardiena vispār sapinusies vienā lielā kamolā. Tas viss dēļ tā jaunā rubīna. Vakar saņēmos nedaudz pamēģināt."

  Arnolds skeptiski saviebās: "Rubīns? Kas?"

  "Nopietni nezini? Tā jaunā narkotika no Saturnijas?" Deils norāva kapuci un pārsteigts lūkojās draugā.

  "Saturnija taču ir tuksnesis, kāds tur sakars vispār ar jeb ko?"

  Izdzirdot ko tādu Deils bija galīgi satriekts: "Kā? Tu nezini leģendu? Kādā pēcpusē tu esi dzīvojis, ka neesi neko par to dzirdējis?"

  Arnolds norūca: "Nu, varbūt tad apgaismosi mani?"

  "Sasodīts, viennozīmīgi!" Deils priecīgs sasita plaukstas. "Šausmu stāstu laiks!”

 

​

​

  Sveiki, vēlreiz! Šeit Gotfrīds. Pirms Deils iegrimst spocīgajā leģendā, pastāstīšu jums šo to par rubīnu un Saturniju.

  Sāksim ar to, ka rubīns par kuru runāja Deils ir jauna narkotiska viela, kas tikai nesen parādījusies Komas apritē. Tā vismaz tauta runā. Cilvēki strīdas par šo tēmu. Ir kas uzsver, ka tas ir kas jauns un nebijis, citi izvirza placebo teoriju. Skeptiķi apgalvo, ka rubīns ir visparastākā psihadeliskā narkotika, un Dīleri vienkārši izdomājuši aizraujošu nosaukumu, lai tiktu vaļā no iekrājušās mantas. Ko var zināt... pats ar tādiem priekiem neaizraujos. Lai vai kā, noslēpumainais narkotikas vārds patiešām piesaistīja eksperimentētājus no visas Komas. Jauns un svaigs, tikai pāris mēnešu laikā rubīns ieņēma pirmo vietu realitātēs iznīcinošo vielu sarakstā. Īsumā: stāsta, ka tas ir nācis no Sasturnijas. Neviens nezin, kad īsti tas parādījies, un kas to atnesis, gan daži dīleri ir atdzinušies, ka satikuši kādu vīru melnā, kurš iznācis no tuksneša un nodevis tiem paciņu ar spēcīgo mantu. 

  Labi, bet, kas tad ir Saturnija, un kāda tai nozīme?

  Saturnija ir viss, kas neietilpst apdzīvotajās teritorijās. Tā ir visa neatklātā, neauglīgā, tumšā, dedzinošā un biedējošā teritorija, par kuras eksistenci neviens galīgi negrib ne dzirdēt, ne domāt. Pēc likuma, civil iedzīvotājiem ieeja Saturnijā ir stingri liegta. Patiesībā, neviens arī uz turieni nekad nav rāvies... Vismaz, neviens kurš pie pilna prāta. Jebkurš zin, tas kurš iziet tuksnesī, liek uz spēles paša dzīvību. Mirušajā plašumā nav pieejama ne barība, ne ūdens, pat ne patversmes no nežēlīgās saules radiācijas vai nakts sala, par cik Saturnijā nav otrās debess. Neskaitot elli un slimību, Saturnijā nav ko meklēt.

  Diemžēl, neskatoties uz aizliegumu, daudzi tomēr ir izgājuši tuksnesī, un tā arī nekad nav atgriezušies. Pēc pirmās reizes, kad Saturnijā bez pēdām pazuda kāda meitene, Vecākie deva norādes, lai apdzīvotās vietas tiktu apjoztas ar dzeloņdrāts žogiem. Drīz vien, neskatoties uz norobežojumu, tuksnesī atkal izgāja un neatgriezās jauns upuris. Šoreiz papildus tika izkārtas dažādas brīdinājuma zīmes. Dažas no tām īsi un kodolīgi ziņoja: Tu neatgriezīsies. 

  Kādu vīrieti reiz noķēra sargi brīdī, kad tas lavījies tuksnesī, taču, bija jau par vēlu. Pārgalvis jau bija atklājis sevi atklātām debesīm, tiešie saules stari bija izraisījuši kādu smagu alerģisku reakciju vīrietī. Runā, ka viņš nomira tai pat vakarā un vairs netika redzēts. Kopš tā laika Saturniju sāka apsargāt. Taču, pat kontrol punkti, un dežūrsargi neatturēja cilvēkus no iziešanas Saturnijā. Varētu padomāt, ka tuksnesim piemita kāds spēks, kas tam ļāva cilvēkus ievilināt savā nāvējošajā apskāvienā. Tik savādi, tiešām, visi kas riskēja iziet tuksnesī, vairs netika redzēti, pat mirstīgās atliekas netika atrastas... un ticiet man, bija daudzi. Koma ir salīdzinoši mierīga pasaule, tajā nepastāv slepkavības, vai organizēta noziedzība, utt. Cilvēku izzušana bija, kas neierasts un ātri tika ievērots.

  Teikšu tā, tur kur ir nezināmais, tur ir bailes. Kur ir bailes, ir iztēle, kas uzbur viss drausmākos scenārijus. Un tā sākās baumas. Cilvēki ziņoja, ka ir dzirdējuši kliedzienus, un dīvainas skaņas nākam no tuksneša dziļumiem. Vai arī, ka viņi ir redzējuši pazudušos atgriežamies, tad atkal pazūdam. Baumas, baumas un vēlreiz baumas.

  Atgriežoties pie leģendas, protams, ja tās nav vecu veceņu tenkas, leģenda pierāda slepenas laboratorijas esamību kaut kur Saturnijas plašumos. Un tas jau ir cits stāsts. Tagad pievērsīsimies Deilam ar leģendu.

​

​

​​

  "Tātad," Deils atkal uzvilka kapuci, salicis elkoņus uz ceļiem, viņš nedaudz zemākā balsī iesāka: "Bija piķa melna nakts Kseroksā, kad vienā no nomaļajām lauku mājām strīdējās kāds tēvs ar dēlu. Dēls bija stāstījis tēvam par savu draugu, Devinu, kurš trīs mēnešus iepriekš bija izgājis Saturnijā un nepārnācis mājās. Viņš zvērēja, ka esot redzējis to pašu draugu uz ielas, pāris dienas atpakaļ. Devins esot izskatījies vairāk pēc skeleta nekā cilvēka. Viņa drēbes bija saplosītas un netīras. Dēls esot uzsaucis draugam, cenšoties pievērst viņa uzmanību, bet Devins steigā turpinājis kustēties tālāk neatskatoties. Pēc īsas pakaļdzīšanās viņš pazaudēja draugu pie kāda parka.

  Tēvs nevēlējās tādas runas ne dzirdēt, ne ticēt tām, un noliedza visu ko dēls viņam stāstīja. Vecais lēnām uzvilkās, viņa seja jau bija kļuvusi sarkana no dusmām.

  Dēls skaļi apsūdzēja sistēmu: "Viņi kaut ko slēpj, tu to zini, vienkārši negribi atdzīt! Vecākie un zinātnieki, viņi strādā kopā, un viņiem ir noslēpumi! Tajā tuksnesī kaut kas ir, pazušanas savādāk nevar izskaidrot."

  Vecais vīrs pēkšņi aizsvilās un sāka klaigāt pretī: "Vai tu esi galīgi prātu zaudējis, zēn? Kā tu vispār vari pat iedomāties, ka vecākajiem un zinātnei ir kāds sakars ar tavu huligānu bandas biedru? Saturnija ir nekas vairāk, kā parasta izgāztuve! Jā, tā ir ļoti bīstama, it īpaši tādiem sīkaļām kā jūs! Tieši tāpēc ir stingrs likums, kurš aizliedz iziet tuksnesī! Jēziņ, cik vēl brīdinājuma zīmes un sētas vajadzēs celt, līdz jūs, idioti, to sapratīsiet? Es nespēju noticēt, ka tu labāk izdomā kaut kādus sazvērestības stāstus, nekā atdzīsti, ka tā bija Devina paša vaina! Es nesaprotu... es... es tev pierādīšu!"

  Tas droši vien bija alkohols, kas runāja vecā Artūra vietā. Viņš jau stundām ilgi bija sūcis brendiju pa taisno no pudeles. Katrā ziņā, lietas kļuva  nopietnas. Saruna bija beigusies. Kā īsts varonis Artūrs piecēlās un metās laukā pa durvīm. Lietus mētelis plīvoja vēsajā nakts vējā, viņš nozuda tumsā." Deils pieklusa un pakasīja pakausi. "Es gan īsti nezinu, kā viņš izskrienot Saturnijā bez nekā grasījās kaut ko pierādīt. Bet tā ir tikai pasaka... kas to lai zin, vai tā maz notika."

  Arnolds ievēroja, ka stāsta laikā, aiz intereses bija ieliecies uz stāstītāja pusi. Viņš iztaisnoja muguru un vienaldzīgi jautāja: "Tad kas notika tālāk?"

   Deils savukārt bija apmierināts, ka bija noķēris drauga uzmanību. Parasti Arnolds bija drausmīgs klausītājs, un vienmēr atrada dažādas lietas pie kurām piekasīties. Deils turpināja stāstu.

   "Visi zināja, un bija dzirdējuši draudīgo brīdinājumu: no Saturnijas neviens neatgriežas. Tomēr vecais Artūrs bija pārliecināts par sevi un grasījās visiem pierādīt, ka Saturnija ir nekas vairāk, kā liels nekas. Maz gan viņš nojauta... Kā plānots, viņš tiešām bija ceļā uz slavu. Artūram bija lemts kļūt par pirmo vīru kuram izdevies atgriezties no tuksneša, tikai nedaudz savādākā veidā nekā bija iecerēts. Lūk, kas notika.

  Vairāk kā nedēļu, neviens ne redzēja, ne dzirdēja no Artūra. Sargi nepadevās un turpināja meklēt pazudušo. Tikmēr vecā Artūra ģimene jau bija atmetuši cerību vēl kādreiz viņu ieraudzīt. Viņi zināja... no turienes neviens nekad neatgriežas. Drīz arī sargi nāca klajumā ar ziņojumu, ka ir atraduši Artūra mirstīgās atliekas netālu no debess malas. Attiecīgās iestādes paskaidroja, ka līķis ģimenei atgriezts netiks, sakarā ar nezinamu slimību iespējamību ķermenī, un tas jau ir terminēts. No vecā vīra bija palikuši pelni vien.

  Tonakt, Komas iedzīvotāji sēroja par vēl vienu dvēseli kura tik muļķīgi bija padarījusi sev galu. Tikmēr... Vecais Artūrs augšāmcēlies atgriezās Kseroksā... Skats tam bija baiss. Nevarēja pateikt vai tas tiešām bija dzīvs, vai no mirušajiem cēlies. Artūra ķermeņa kreisā puse bija noklātā ar apdegumiem. Āda atkarājās no kaulainā ķermeņa. Iegājis Saturnijā viņš bija visai veselīgs, bet tagad, tikai pēc pāris nedēļām, izskatījās tā, it kā būtu turēts badā mēnešiem. Pats savādākais šajā šermuļus uzdzenošajā notikumā bija tas, ka Artūra labā kāja, no ceļa līdz pēdai bija aizvietota ar savādu metāla protēzi. Viņa noplukušās skrandas bija tumšas no sakaltušajām asinīm, kas klāja gandrīz visu.

  Aculiecinieki pārbijās ne pa jokam. Šokā tie blenza uz drausmo radījumu. Daudzi atpazina Artūru, vismaz to kas no viņa bija palicis pāri. Daži pat mēģināja runāt ar briesmoni, bet tas bija bezjēdzīgi. Artūrs tikai turpināja šļūkt caur tumšajām šķērsieliņām, neatskatoties, neatbildot, tikai murminot atkal un atkal vienu un to pašu.

Neuzticieties viņiem, nesakiet viņiem. Prom. Jātiek prom...

  Drīz Artūrs sasniedza savas mājas slieksni, taču viņš tālāk arī netika. No nakts tumsa ar dobju rūkoņu izdrāzās melna mašīna. Tā strauji nobremzēja un no tās izsteidzās vairāki sargi. Tie saķēra Artūru un ievilka mašīnā. Kad darbs bija izdarīts, viņi aiztraucās atpakaļ naktī un atkal iestājās klusums, tā it kā nekas nebūtu noticis.

  Tomēr acu liecinieku bija diezgan. Un, kā izrādās, arī Artūra sieva notikušo arī bija redzējusi. Viņa visā bija noraudzījusies caur logu, sastingusi, nespēdama izdvest ne skaņu. Kad viņa saņēmās un beidzot izskrēja laukā, bija jau par vēlu, mašīna bija prom. Taču viņa zināja, noplukušais radījums aiz loga bija viņas vīrs, Artūrs, kuru tikai nesen pavēstīja par mirušu.

  Neilgi pēc tam ieradās bariņš sargu un izprašņāja lieciniekus par redzēto. Kādu laiku tie staigāja apkārt ar savādām ierīcēm, skenējot apkārtni un dokumentējot rādījumus. Pēc pārbaudes, sargi visus nomierināja pavēstot, ka nav iemesla uztraukumam. Viņi paskaidroja, ka pirms nedēļas no psihiatrijas centra bija izbēdzis kāds vīrietis, pie tam vēl nozadzis lielu daudzumu smagu medikamentu. Halucināciju vadīts slimnieks esot klaiņojis Saturnijas pierobežu un pašlaik vīrietis ir nogādāts atpakaļ slimnīcā un sagatavots dekontaminācijai. Skaisti meli.

  Un tā viss norima... Cilvēki atgriezās mājās un drīz jau aizmirsa savādo atgadījumu. Izņemot dažus no viņiem, it īpaši Artūra sievu, kura zināja, ka bija redzējusi savu vīru, un pat atpazinusi viņa balsi. Bet kādi pierādījumi bija šiem cilvēkiem? Nekādi. Tikai gaistoša atmiņa. Artūra balss... viņa vārdi: Neuzticieties viņiem, nesakiet viņiem. Prom. Jātiek prom..."

  Deils iztaisnojās un piebilda: "Kopš tā laika, cilvēki izdomā visādas baumas, par pazemes laboratorijām, klonēšanu, nolaupīšanu, eksperimentāciju uz cilvēkiem... un lielisku narkotiku gatavošanu. No turienes nāk rubīns."

  Arnolds klusām nomurmināja: "Interesants stāsts. Nezinu, nebiju dzirdējis. Vispār, es daudz ko esmu palaidis pēdējā laikā garām. Darba daudz..." Arnolds pakasīja galvu. "Nu, un kā tev vispār tā manta? Kādas bija izjūtas?"  

  "Nekad," Deils purināja galvu, "nekad vairs to nemēģināšu. Arī cietiem neieteikšu. Jo... veci, tu negribi ar to jokot. Tas bija kā zemūdens lidojums visumā. Tas paralizēja un atmodināja vienlaicīgi. Galīgi pazaudēju seju vakar."

  "Ko tad vēl tu gaidīji?" Arnolds ļauni iesmējās. "Tu vienkārši sāc palikt par vecu šādām izklaidēm. Viss cauri Deil. Tu vairs neturi līdz jaunajiem. Tagad, kad tu oficiāli esi kļuvis par vecu kraķi, un vairs neesi noderīgs šai sabiedrībai, tu varētu izdarīt ko lietderīgu, kā piemēram, atnest mums ko ēdamu no bufetes!"

  Deils uzjautrināts piecēlās un sāka kustēties uz izejas pusi.

  Viņš ākstoties uzsauca: "Neaizmirsti, mēs novecojam kopā. Vai tas nav brīnišķīgi?" Te pēkšņi viņš salecās un strauji atskatījās. "Velns, es kaut ko aizmirsu... vakar boss, Voidmans, zvanīja... viņš par kaut ko gribēja runāt," Deils centās neatcerēties vakardienas sarunu ar priekšnieku. "Neatminos par ko. Katrā ziņā es teicu ka tu viņam atzvanīsi. UN to jau vajadzēja izdarīt vakar. Atzvani viņam, OK?"

  "Lieliski," Arnolds nošņāca un sāka meklēt telefonu.

  Kamēr Arnolds pie sevīm lādējās, Deils vainīgi aizlavījās uz bufeti.