Viss šķita mākonī tīts kā sapnī... vienīgi sāpes bija īstas. Tas bija atdzīvojies murgs. Gaiteņi, istabas, pagrabs. Samaņa te parādījās, tad atkal pazuda. Deils tikai saprata, ka viņu kaut kur ved. Pa laikam kāds sāpīgi iedunkāja sānā. Asiņu garša neizzuda tik ātri cik gribējās. Uz īsu brīdi viņš atmodās. Roka viennozīmīgi bija lauzta. Cenšoties to pakustināt, sāpes iekodās tā, ka sametās nelabi. Klupdams, viņš knapi turējās līdzās milzu vīrietim kurš viņu vazāja pa visu bāzi. Šķiet tie nevarēja izlemt ko iesākt ar nelaimīgo bēgli.

 

  Deils sēdēja nepazīstamā istabā. Viņš bija cieši iesprādzēts lielā krēslā ar muguru pret durvīm. Siksnas bija stingri savilktas ap vidukli un rokām, kājas sasietas kopā. Viņam priekšā bija neliels, melns ekrāns, tāds pats kā noliktavā, tikai krietni mazāks. Kustēties bija neiespējami. Apgaismojums bija vājš, tikai tik cik iespīdēja caur novērošanas lodziņu kurš atradās aiz muguras. Atmosfēra bija baisa. Kādu laiku valdīja klusums, krūtis sāpēja tā it kā caur tām būtu iztriekts miets. Deils centās elpot mierīgi, taču negribot viss raustījās. Asaras plūda gan no skumjām, gan dusmām, izmisuma un bailēm. Te viņš sadzirdēja soļus aiz durvīm. Lēni un  pārliecināti plēsoņas soļi. Tas varēja būt tikai Voidmans. Saņēmies Deils norija asinis. Nevienam nebūs tas prieks redzēt viņu ciešam! Ja tās ir beigas, tad vismaz kaut vēl pēdējo reizi jācenšas šiem iespļaut sejā. Galvā atbalsojās sāpīgs vilka kauciens un Deila acīs pavīdēja nikna uguns, seja atslāba.

  Aiz muguras skaļi atvērās dzelzs durvis, iedegās gaisma. Izrādās istaba bija krietni netīrāka nekā likās. Grīda un sienas bija klātas ar zaļganām flīzēm, tās bija notraipītas ar kaut ko, kas atgādināja sakaltušas asinis. Soļi tuvojās, atnācējs apstājās tieši blakus.   Deils vēlreiz norija asinis. Voidmanam rokās bija mazs koferītis. Kas tajā iekšā? Viennozīmīgi kaut kas, kas sagādās sāpes. Omārs novilka savu, pēdējā laikā iemīļoto, ādas imitācijas žaketi, un atlocīja melnā krekla piedurknes.

  "Es domāju, mēs viens otru pazīstam gana labi. Tu zini ko es grasos darīt, vai ne tā?"

  "Pie vienas vietas. Dari ko gribi," Deils atcirta.

  "Negaidīju tādu atbildi," Voidmans pieliecās tuvāk un nopētīja upura seju. "Labs ir. Ķersimies pie lietas."

  Viņš nolika koferi uz maza metāliska galdiņa un atvēra. Iekšā bija vairākas šļirces.      Voidmans pameta ašu skatienu uz Deilu, cerot atkal redzēt izmisumu sava upura sejā, taču tas neparādījās.

  "Man šeit ir pāris jauni netestēti preparāti. Parasti, es nekad kaut ko tādu uz tevi neizmēģinātu, taču tu pats burtiski uzprasījies," Voidmans attaisnojās. "Man nav izvēles."

  Deils atteicās runāt. Viss jau bija pateikts. Viss jau bija skaidrs.

  "Labi, nerunā ja nevēlies. Es tev pastāstīšu kam šīs ir paredzētas," boss eleganti kā reklāmā ar roku rādīja uz šļircēm. "Pirmā paaugstina sāpju līmeni ķermenī... To arī tagad izmēģināsim."

  Deils nepretojās, nebija jēgas. Voidmans saudzīgi iedūra adatu puisim kaklā.

  "Būs nedaudz jāpagaida kamēr iedarbosies," viņš noslaucīja dūriena vietu ar vatīti, nolika šprici un turpināja: "Otrā šļirce būs trips… kaifs? Vai kā, jūs jauniesi, to dēvejat. Atceries... to narkotiku? Kā to sauca? Liekas, rubīns?"

  Deils atcerējās to reizi kad izmēģināja jauno narkotiku. Viena no šausmīgākajām pieredzēm viņa mūžā, bet kāds tam sakars ar šo situāciju? Deils jau zināja, ka nebūs viegli. Spīdzināšanu gan bija iedomājies daudz savādāk.

  "Būs murgi," puisis saprata un iekšēji nodrebēja.

  Voidmans priecīgi atsāka: "Iedomājies, gors bija tikai prototips! Šī manta ir nedaudz spēcīgāka. Speciāli paredzēta, murgu izraisīšanai. Noderīga lieta, ja vēlies likt kādam izklausīties jukušam!"

  Dusmas svilināja asinis. Deils vēlējās kliegt.

  "Nākošajā, " Voidmans pavirzīja roku, norādot uz pēdējo šļirci, "ir izeja. Es cerēju, ka līdz tam nenonāks. Man tas galīgi nesagādās prieku, Deil."

  Deils blenza taisni melnajā ekrānā kas atradās viņam priekšā. Tajā pamanījis savu atspulgu viņš satrūkās. Asinis. Seja sasista. Vai tas maz bija viņš?

  Voidmans saprata uz ko Deils skatās un priecīgi ierūcās.

  "Jā. Tas, starp citu, esi tu," viņš uzsita tam pa plecu.

 

  Pēc īsa klusuma brīža noraustījās gaisma, likās ka palika vēl klusāks. Kā tas moments pirms vētras, kad apklust visa pasaule... Voidmans paskatījās pulkstenī.

  "Skat!" Viņš iesaucās. "Laiks."

  Injicētais preperāts bija sācis darboties. Voidmans vienu reizi apgāja apkārt krēslam, tad nostājās pretim upurim un spēcīgi iedunkāja vēderā. Viss palika balts, samaņa pazuda. Deilam likās, ka viņš atmuguriski iekrīt okeānā dzelmē. Bilde pazuda. Te viņš iznira atpakaļ pretīgajā zaļganajā telpā. Ķermenis noklājās aukstiem sviedriem, lūpas nedaudz trīcēja. Sāpes tiešām bija spēcīgākas kā jebkad. Mazākie trokšņi sāpīgi griezās ausīs. Pēc otrā zvēliena kuņģī, pat gaiss likās kā smilšpapīrs pret ādu. Bilde acu priekšā sāka izplūst. Vairs tikai varēja saredzēt kādu melnu stāvu slīdam apkārt, runājam Voidmana balsī. Vel viens sāpju vilnis, šoreiz rokā.

  "Izdzimtenis!" Deils centās kliegt taču nesanāca. Žoklis sakodies krampī no sāpēm.

  Voidmans tam bija izmežģījis pirkstu. Tad vēl vienu... un vēl vienu.... līdz visi pieci pirksti bija laukā no vietas. Sekoja vēl pāris zvēlieni no vienas un otras puses.         

  Neizturējis Deils laida pār lūpu. Melnais pleķis apstājās un vairs nenāca klāt. Kā no liela attāluma viņš sadzirdēja Voidmana balsi. Uz sāpju fona tā likās tik maiga un patīkama... nomierinoša. Viņš sajuta vēl vienu dūrienu kaklā. Migla sāka lēnām savilkties, redze atgriezās un Deils atguvās. Viss joprojām sāpēja, taču salīdzinoši nebija tik traki. Skaņas kļuva maigas, gaiss svaigs. Pagājia kāds brīdis, līdz Deils atguva pilnu saprašanu.

 

  "Esi sveicināts atpakaļ!" Voidmans sēdēja blakām uz neliela ķeblīša ar grāmatu klēpī. Viņš to nolika malā un iesaucas: "Re! Arī antidote strādā!"

  "Nenormālais! Nosprāgsti!" Deils šļupstēja.

  Viens zobs bija izsists. Pamanījis savu roku viņš aizrijās ar asinīm, un sāka klepot. Pirksti bija pilnībā greizi. Voidmans bija tos izrāvis no vietas... par ko... par ko viņam tas? Tikmēr, nolaupītājs piecēlās kājās un sāka iet uz durvju pusi.

  "Paņemsim pauzi, Deil," Omārs saskābis skatījās telefonā. "Man ir darīšanas. Negribās visu arī sasteigt. Turpināsim nedaudz vēlāk."

 

  Voidmans pameta telpu. Gan jau aizsteidzās spīdzināt kādu citu… Aiz viņa ienāca divi ārsti un atsprādzēja Deilu. Tie sāka izmeklēšanu. Uz blakus galdiņa tagad stāvēja kaudze ar savādiem instrumentiem, un šļircēm. Adata šeit, tur, un viņš vairs nejusta savu ķermeni. Atslābis Deils vēroja, kā ārsti ieliek vietā visus pirkstus. Pēc tam viņam ieģipsēja lauzto roku un sašuva brūces uz sejas. Saprotams... gan jau grib, lai ilgāk dzīvs paliek, lai varētu maksimāli mocīt. Nenormālie.  

  Pabeiguši ņemties ap puisi ārsti izgāja laukā. Paliekot vienam, acis sāka šaudīties apkārt, meklējot kādu izejas plānu. Viņam blakām joprojām stāvēja visi ārstu instrumenti. Jēga no tiem nekāda, ķermenis joprojām bija zem anestēzijas. Ass skalpelis aicinoši spīdēja uz metāliskā galdiņa. Tas bija tieši tas, kas vajadzīgs. Pavisam tuvu, tomēr tik tālu. Kaut viņš spētu to aizsniegt un vismaz iegrūst sānā kādam no saviem pāri darītājiem, pirms tie viņu nobeidz...

  Cik vien tas bija iespējams, Deils centās atmodināt locekļus no anestēzijas. Acīs liesmoja izsalkums, mute sausa, prasījās atriebība. Laiks mina uz papēžiem, kad roka lēnām sāka atmosties no miega. 

...

  "Sanāca!" 

  Puiša trīcoša roka sagrāba skalpeli, Deila seja sašķobījās smaidā, tomēr uzvaras moments bija īss. Durvis aiz muguras atsprāga, aši soļi piesteidzās un visu izjauca.

  "Ko man ar tevi iesākt, Deil? Tu vienkārši, turpini mani sarūgtināt arvien vairāk," Voidmans aizkaitināts nometa skalpeli uz zemes, gandrīz ietriecot to Deilam kājā. Viņš nopūtās. "Nāksies ar tevi tikt galā ātrāk."

  Viņš pagriezās un vēlreiz atvēra mazo koferīti. Iekšā bija palikušas divas šļirces.

  "Tagad... sekos murgi, un tad jau viss būs cauri," Deils atvieglots nodomāja.

  Anestēzija jau bija pavisam izgājusi, sāpes grauza visās malās. Voidmans no jauna piesprādzēja Deilu pie krēsla, uz sažņaudza siksnas tik cieši ka kļuva grūti elpot.

  Voidmans atkal apmierināti ierūcās pamanījis sāpes upura sejā. "Tas viss ir zinātnes labā, Deil. Pasmaidi!"

  Omārs pievilka vēl pēdējo siksnu, tad paņēma otro šļirci un veikli iespricēja tajā pašā vietā uz kakla. "Deil, kāpēc tu nevari būt vairāk kā tavs draugs? Arnolds ir viens no maniem labākajiem partneriem. Tu arī varēji būt viens no mums, bet tu izvēlējies šo?" Voidmans pārmeta, ar rokām norādot uz skumjo istabu.

  Deils neklausījās, viss, kas nāca no Voidmana mutes bija atkritumi. Tas vīrs ir jucis, Deils vairs nešaubījās. Vairs negāja runa par labo un ļauno, par to kas ir pareizi un nepareizi. Deils ienīda visu un visus, kā vēl nekad. Viss vairāk viņš ienīda sevi par to, ka neapstājās, kad vēl bija iespēja.

  Voidmans pievilka klāt ķeblīti, apsēdās tieši pretī un ieurbās puisim acīs ar hipnotizējošu skatienu. Deils centās iespļaut tam sejā, bet siekalu nebija.

  Voidmans lēni pašūpoja galvu un mudināja: "Padodies. Tu tikai sevi apkauno, Deil."

  Narkotika, liekas, sāka iedarboties. Spīdzinātāja balss sāka izklausīties metāliska, krāsas izkūpēt no objektu kontūrām kā dūmi. Siksnas spieda uz vārgo ķermeni, pēkšņi puisim šķita, ka liela roka ir to sagrābusi un nelaiž vaļā. Vārgi spirinoties Deils izgrūda sāpīgu vaidu. Voidmana acis bija kļuvušas dzeltenas, un zīlītes iegarenas kā ķirzakai.

  "Izskatās ka darbojās... Pastāsti ko redzi Deil? Pastāsti..." ķirzaka šņāca.

  Te Voidmanam aiz muguras parādījās ēna. Tā sāka draudīgi pietuvoties, līdz saplūda ar vajātāju vienā būtnē.

  "Kas notiek?" Deils vārgi jautāja.

  Voidmana tēls uz brīdi izzuda un tad atkal parādījās kā bilde vecā televizorā.

  "Pastāsti..." Voidmans gaidīja atbildi.

  "Nē," Deils atteicās sadarboties.

  Pēkšņi istaba bija pilna ar cilvēkiem. Daļa stāvēja apkārt, daļa karājās no griestiem. Tie bija cilvēki bez sejām, daži pat nebija cilvēki, tikai savādi ķermeņa daļu salikumi.

  "Es neesmu ne pie kā vainīgs... pieteik..." puisis šņaukājās.

  Deils nevēlējās runāt, arī vairs nespēja. Pārbijies viņš gribēja bēgt, bet milzu roka viņu turēja. Viņš vēlējās kliegt, bet nebija spēka. Viņš vēlējās neredzēt, bet kad aizvēra acis, bezsejainās galvas neizzuda.

  "Pašlaik tu pieredzi psihotisku epizodi. Deil," Voidmans skaidroja. "Nebaidies, tas ir tikai sapnis. Tava paša iztēle. Iedomājies, ko drausmīgu, un tas būs klāt."

  Deils elpoja smagi. Istaba sāka satumst. Pēc Voidmana teiktā viņš nespēja sevi atturēt, viņam ienāca prātā viss šausmīgākās lietas. Ūdens. Plaušas piepildījās ar šķidrumu. Klaustrofobijā. Sienas sāka sakļauties. Un te viss krita... bezsvara stāvoklī, sagriezās galva. Telpa it kā uzpeldēja gaisā, tad smagi triecās pret zemi.

Deils satrūkās izdzirdējis griezīgu klaigāšanu, tad atskārta ka tie ir paša kliedzieni. Asaras bira mutē.

  "Pietiek, pietiek! Lūdzu!" viņš lūdzās.

  "Nē, Deil. Baidos, ka vēl pus stundiņu būs jāpaciešas kamēr iziet zāles," Ķirzaka pienāca tuvāk un parādīja zobus. "Kaut man būtu uz pusi tik interesanti kā tev... Atstāšu tevi pagaidām vienu. Nepazūdi nekur."

  Radījums pazuda aiz muguras. Durvis aizcirtās.      

 

  Halucinācijas pamazām mitējās. Atlikušo laiku Deils pavadīja istabā ar savādu kalsnu radījumu, kas sēdēja tieši pretī un raudzījās puisī ar nedabiski milzīgām acīm. Tas kaitinoši atdarināja viņa kustības, un atkārtoja visu ko teica. Tikai beigās sazāļotais prāts saprata, ka priekšā sēdošais radījums ir viņš pats. Ekrāns tagad bija ieslēgts un rādīja Deila seju. Šoreiz tas nebija miglains atspulgs. Tas bija attēls. Deils saredzēja katru poru uz savas sejas...

  "Kaut tas viss ātrāk beigtos."

  Kā jau likās simtiem reižu tas bija noticis, Voidmans atkal ienāca istabā. Jau metās nelabi no viņa soļu skaņas. Tie nolādētie lēnie soļi. Tā pašpārliecinātība.

 

  Koferītis noklikšķēja. Deils vairs neskatījās, ko Voidmans dara, tā pat bija saprotams. Viņš pētīja savu seju ekrānā. Attēls nedaudz raustījās, bālā sasistā seja te parādījās, te izplūda ķeburos.

  "Tas tiešām viss... mans draugs," Voidmans stāvēja blakām ar pēdējo šļirci rokās un arī lūkojās ekrānā. "Bija jautri. Tu savā ziņā esi pirmais, kas izrādījis tādu pretestību. Parasti, visi salūzt jau pirmajā nedēļā. Tikai ne tu. Tāpēc saproti... tu man esi neparocīgs, pat, varētu teikt, drauds. Es nevarētu tevi atstāt dzīvu pat ja vēlētos. Saproti?" viņš ievilka skumju elpu, tad lēnām izpūta gaisu. " Man arī ir pienākumi pret organizāciju. Sasodīts, es pat neesmu galvenais šeit... vari iedomāties?"

  Deils pamanīja šaubas Voidmana sejā, taču tas bija tikai īss moments, moments kurā briesmonis izskatījās cilvēcīgs. Voidmans nav galvenais? Laikam jau Deils nekad neuzzinās visas atbildes... vai varētu būt kāds vēl šausmīgāks par šo jukušo, morālo graustu?

  "Gudri cilvēki ir tāds retums mūsdienās, vai saproti?" Voidmans domīgi nopētīja šļirci savās rokās. "Labs ir, Deil. Šī ir trešā šļirce. Paredzēta īslaicīgas nāves izraisīšanai... taču, ja laicīgi neievada antidoti, nāve ir permanenta. Kā redzi, antidotes man nav."

  Deils pamāja ar galvu. Lūpu kaktiņi bija nedaudz iepacelti, tas nebija smaids, drīzāk mierpilna izteiksme. Omārs noprata, ka Deilam tāds iznākums tīri labi iet pie sirds.

  "Es jau zināju, ka tev patiks. To vien gaidīji... Velns," Voidmans atdzina sakāvi.

  "Lai nu kā tur nebūtu," Deils runāja vārgi, viņu varēja knapi sadzirdēt, "jums tā pat nekas neizdosies. Jūs esiet pārāk lepni."

  "Ak tā?" Voidmans aizdomājās, likās, teiktais viņu aizvainoja. "Ņemšu vērā." Viņš pielika šļirci pie kakla nedaudz vilcinājās, tad pabrīdināja: "Šoreiz sāpēs."

  Adata sāpīgi iedūrās kaklā. Karstums pārņēma ķermeni.

  "No sākuma iestāsies paralīze," Voidmans komentēja.

  Deils sāka rīstīties. Plaušas kā pilnas ar vati. Inde iedarbojās ātri. Ne roku ne kāju pirksti vairs nekustējās. Sirds krūtīs sāka ārdīties.

  Voidmans ieskatījās pulkstenī, tad nesteidzoties, pa vienai, atraisīja sprādzes. Kad pēdējā siksna atlaidās Deila paralizētais ķermenis nokrita uz zemes.

  "Nu re," Voidmans lēnām nolocīja piedurknes, "vēl nedaudz. Domāju pēdējos momentus vēlēsies pavadīt relatīvi brīvs."

  Deils sajuta auksto flīžu grīdu saldējam seju, tad ieraudzīja savu atspulgu Voidmana labi spodrinātajās kurpēs. Tad tādi būs viņa pēdējie momenti pasaulē..? Voidmans pietupās un pārbaudīja kritušā pulsu, šķiet kaut kas viņu neapmierināja. Pēc Omāra sejas, Deils noprata, ka process nenorit tā kā vajadzētu, tomēr viņš piecēlās un turpināja tasīties projām.

​

  Deils norija sāpīgu kamolu kaklā. Kādā momentā likās ka Voidmana rokaspulksteņa tikšķēšana skan pa visu telpu. Pēdējās sekundses... Tomēr, laiks ritēja, bet nekas nenotika, līdz Deilu pārsteidza kas negaidīts.  Kas tad tas..? Viņš pamanīja sajūtas atgriežamies ķermenī. Voidmanam nemanot, Deils pakustināja roku pirkstus. Inde nebija iedarbojusies? Vai tiešām ir iespēja izdzīvot? Aši, bija jāizdomā tālāks plāns, tur un tajā pat brīdī. Laika bija maz, Voidmans varēja pasaukt kādu palīgā kuru katru brīdi. Bija jārīkojas kamēr viņi bija divatā. Deils gulēja izliekoties paralizēts, uz deviņdesmit procentiem pārliecināts, ka spēj piecelties un aizstāvēties.

  Voidmans tikmēr bija apģērbies un salicis tukšās šļirces atpakaļ koferītī. Deils ieraudzīja kaut ko spīdīgu perifērā redzē. Tas bija skalpelis kuru Omārs pirmīt nosvieda zemē. Sasodītais skalpelis. Adrenalīns plosījās ķermenī, puisis knapi spēja palikt nekustīgs. Gribējās celties un cīnīties, skriet, kliegt. Tālāk Deils rīkojās impulsīvi un bez plāna, bet ko vēl varēja iesākt? Puisis saķēra skalpeli un no visa spēka trieca to Voidmanam kājā, un uzreiz no brūces izšļācās asiņu strūkla. Asmenss trāpīja tieši artērijā. Voidmans daudz nesaprata, viņš šokā apstulba, tad apreibis gāzās gar zemi. Kritušais ātri centās sagrābt Deilu aiz rīkles, taču bija par vēlu, skalpelis vēlreiz iedūrās krūtīs, plaušas jau pildījās ar asinīm. Voidmans centās izraut nazi no krūtīm, bet nespēja. Ar pēdējo spēku viņš satvēra Deila naida pilno seju, un zvērīgi ierūcās, tad roka padevās un nokrita uz zemes. Viņš bija zaudējis, tomēr lūpas vēl pēdējo reizi savilkās smaidā.

Voidmana acis kļuva pavisam tumšas, un skatiens it kā brīdināja: "Mēs vēl tiksimies."

Un tas bija viss. Koši sarkanas asinis lēnām noklāja zaļgano flīžu grīdu.

 

  Smagi sēcot, asiņu notraipīts Deils piecēlās kājās. Sirds neganti dauzījās krūtīs. Vai viņš tikko bija nogalinājis cilvēku? Nē, tas nebija cilvēks. Lai arī kā tur būtu, viss vēl nebija beidzies, atslābt vēl bija krietni par agru. Deils nospļāvās, cenšoties atbrīvoties no asiņu garšas mutē. 

  "Ko tagad?" viņš prātoja.

  Aiz durvīm, iespējams jau gaidīja armija balto halātu un miesas sargu kuri gatavi Deilu saraut lupatās. Puisis piesardzīgi pašļūca uz izejas pusi neizlaižot Voidmanu no acīm. Līķa mirušais skatiens tam sekoja. Vienalga kurā virzienā Deils kustējās, izskatījās, ka acis skatās tieši virsū.

  Pieliekot ausi pie durvīm neko sadzirdēt nevarēja. Bez jebkāda plāna, vai nojausmas, kas viņu sagaida tālāk, puisis devās laukā. Sāpes bija pārgājušas. Patiesībā, Deils neatminējās pēdējo reizi, kad būtu juties tik labi. Kā tas bija iespējams? Vai kaut kas tika sajaukts? Vai kāds samainīja šļirces? Nē. Nebija laika par to domāt, nebija laika... Bija jākustās, jākoncentrējās.

  Puisis bezizejas dzīts, atvēra smagās durvis. Gaitenis bija tukšs un pelēks, spuldzes nedega. Caur netīrajiem gaiteņa logiem bija redzams ka ir krietni satumsis. Krēslas vairs nebija, biezi negaisa mākoņi klāja debesis. Nonācis līdz koridora galam, Deils sažmiedza trīcošās rokas kulakos un devās laukā pa galvenajām ēkas durvīm.

  "Es dzīvošu..."  viņš čukstus atkārtoja, atkal un atkal.

  Ēka, kurā Deils bija ieslodzīts, atradās bāzes pašā nomalē, kur reti kāds rādījās bez iemesla. Izejot ārā, par lielu pārsteigumu puisim priekšā stāvēja Voidmana mašīna. Tā vienkārši tur bija... Ķermenis no no pārsteiguma sastinga. Deils bija vadījis automašīnu tikai pāris reizes savā dzīvē, un ne visai veiksmīgi, tomēr šķērsot klajumu būtu tīrais nieks. Vairs nevilcinoties, viņš iekāpa mašīnā un iedarbināja motoru, tas klusi ierūcās un smagais auto sāka traukties uz priekšu, jau pāris sekundes vēlāk to aprija tumsa.

​

  Putnu vairs nebija. Par zvaigznēm aiz tumšās debesu segas arī bija aizmirsts. Tālumā, uz priekšu, mirgoja zibens, ducināja pērkons. Ceļa pēdējā posmā, Mašīna savādi skanot samazināja ātrumu, līdz apstājās pavisam. Deils no auto lietām maz ko saprata. Viņš tikai zināja, ka ir netālu no pilsētas, tāpēc pārāk nepārdzīvoja, kad transports nolūza pilnībā.

  Bēglis izklupa laukā un aizcirta mašīnas durvis. Bija vēss, vējš pluinīja matus. Viņš atskatījās, jau simto reizi pārliecinoties, ka neviens neseko. Likās tālumā gaudoja vilks, vai varbūt tas bija tikai vējš..? Sirds iesāpējās atminoties Domino bojāeju, un viņš sajuta naidu mutuļojam krūtīs. Tad puisis apjucis paskatījās pilsētas virzienā... un riebums pārņēmās lielumā divkārši. Deils vairs nevēlējās nevienam neko pierādīt. Doma par pelēkajām masām uzdzina vientuļu bezcerīguma sajūtu.

  Ko tālāk? Viņš sāka klibot uz Akari pusi, kaut arī negribēja nevienu redzēt, tomēr bija jakustās. Drīz sāka līņāt. Kaitinošā pakšķēšana ātri pārvērtās vētrā. Lai arī kas bija tajā beidzamajā šļircē, kuru Voidmans ielaida Dielam kaklā, tā iedarbība sāka iziet. Enerģijas vairs nebija. Kājas knapi jaudāja paiet. Lietus nepatīkami tecēja acīs, un vējš piesaldēja salijušo ādu. Vismaz asinis noskalojās no sejas un rokām. Deils piestāja atvilkt elpu un izberzēt ūdeni no acīm. Apkārt maz ko varēja sasktīt, tomēr caur lietus gāzēm viņš ievēroja kaut ko tālumā. Tur mirgoja orandžīga gaismiņa.

  "Jāiet tur," puisis cerīgi nodomāja.

  Gaisma nozīmēja siltumu. Šinī izmisuma stāvoklī, nekurienes malā, Deils bija priecīgs ieraudzīt jebkādas dzīvības pazīmes. Drēbes bija izmirkušas līdz ādai, pirksti jau sakrokojušies no mitruma. Tuvojoties, intereses objekts kļuva saskatāmāks. Tā bija neliela nojume, vientuļš šķūnis no trīs sienām, iekšā raustījās siltas uguns liesmas. Aptvēris uz ko skatās, puisis sāka klibot ātrāk. 

 

  Deils jutās sasalis brīdī, kad sasniedza pajumti. Pie ugunskura sēdēja kāda veca sieviete, sēri raugoties oranžajā gaismā. Puisis nojauta, ka viņa varētu būt viena no aizmirsto cilts. Līdz šim viņš bija domājis ka aizmirstie ir tikai pasaka, bet viņš vairs nešaubījās. Visas pasakas izradījās patiesas. Spēku izsīkumā viņš paklupa un nokrita pamatīgi nobrāžot plaukstas. Atlikušos metrus līdz gaismai viņš rāpoja, pēdas jutās atmirušas no aukstuma, spēka piecelties vienkārši vairs nebija. Ticis zem pajumtes, viņš beidzot sabruka bezsamaņā uguns priekšā.

​

​

​

​

  Lietus mitējās. Deils vēl ilgi dzirdēja pērkonu maigi ducinām aiz loga. Bija tumšs. Pa laikam kāds ienāca siltaja istabā viņu apraudzīt un apkopt. Viņš zināja ka ir drošībā. Viņam bija izdevies aizbēgt.

 

  "Beidzot, brīvība," Deils domāja. 

 

  Tikai... tā atkal bija Koma.