"Nu, tad beidzot. Nekad vairs uz šo neparakstīšos!" elsdams žēlojās kāds vīrietis, kurš vilcienā stāvēja aiz Arnolda.

  "Vai tas nebija šausmīgi..." Arnolds neizteiksmīgi piebilda.

  Činkstoņa stāvēja viņam tieši aiz muguras, tā ka Arnolds sajuta vīrieša elpu pakausī. Lēts viskijs un kafija. Viņš visiem spēkiem centās būt pieklājīgs un neuzkliegt svešiniekam, lai aizver savu muti un elpo citā virzienā. Cilvēki satraukti, kaitinoši mīņājās pa šauro eju. Pie vagona izejas bija nokritusi kāda branga sieviete, un nevarēja piecelties. Kamēr bariņš vīriešu centās to uzstutēt atpakaļ kājās, pie izejas izveidojās neveikls sastrēgums. Gaidot, kad beidzot tiks brīvībā, Arnolds vairs neizturēja ne sekundi pakausī elpotāja vaimanāšanu. Viņš pagriezās, un nikni uzglūnēja parazītam, bet tas tā pat turpināja ņurdēt vēl visu atlikušo laiku.

  Izeja beidzot atbrīvojās, un Arnolds visus grūžot malā spraucās uz priekšu. Viņš izsprāga no vagona un ievilka dziļu elpu svaiga gaisa.

  "Es jau domāju ka esi aizgājis bez manis!" Deils, kurš bija ticis laukā krietni agrāk, uzsauca no malas.

  "Korķis," Arnolds paskaidroja.

​

  Viņi lēnām sāka virzīties cauri cilvēku jezgai. Pa laikam uzmetot skatienus iekrāsotajām dienas fāzes debesīm virs galvas. Gaisma šķita tik savāda, un pacilājoša. Pēc Kseroksā pavadītā laika, tā bija patīkama pārmaiņa.

  Kā sarunāts, no paša sākuma viņi devās uz darbu satikt Voidmanu. Deils ar Arnoldu strādāja centrālajā komunikācijas mītnē, kurā atradās visas galvenās studijas un atbildīgie cilvēki. Tā bija visai augsta stikla ēka, kuras fasāde bija vienmēr noklāta ar dažādiem reklāmu banneriem. Kamēr Arnolds ar Deilu gāja uz studiju, debesīs savilkās tumši mākoņi, un sāka smidzināt lietus, ar laiku pieņemoties spēkā. Viņi netraucēti gāja cauri lietavām. Pamatīgi izmirkuši viņi iegāja ēkā, atstājot aiz sevis dubļainas pēdas uz vestibila tīrās marmora grīdas. Pie recepcijas galda viņi atrada Marvinu kurš, šķiet, dotajā brīdī izlikās par mirušu. Viņš gulēja ar seju datora klaviatūrā un nekustējās. Kaut kur tuvumā kāds bija uzlējis pārāk stipru kafiju, telpa pildījās ar debešķīgu aromātu, tikmēr lietus lāses smagi sitās pret stikla sienām, radot miegainu atmosfēru. Neskaitot Marvinu, tuvumā neviena nebija.

  Piegājis pie recepcijas, Deils paskatījās apkārt un saviebās. "Vai te kāds nomiris, vai?"

  "Tikai es!" Mavins atmodās. Atpazinis Deila balsi, viņš uzrāvās kājās un priecīgi sagaidīja kolēģus.

  Marvins bija viss jaunākais darbinieks stacijā, apmēram astoņpadsmit gadus vecs. Ne visi viņu uztvēra nopietni, pat viņam iedalītais darbs bija joks. Marvins ienīda recepcijas darbu, visa tā slinkā sēdēšana... viņš parasti nosita laiku ar zīmēšanu, kaut kas ko viņš bija apguvis pāris mēnešu laikā strādājot ēkā. Tik daudz brīvā laika viņam bija.

  "Dzīvas dvēseles! Lūdzu, sakiet, ka esiet atpakaļ no sava stulbā atvaļinājuma!" Marvins satraukts sāka ar rokām bungot pa galdu.

  "Redzi? Es teicu ka te viss bez mums aizies pa pieskari." Arnolds teica ar triumfu. "Bet, tiešām? Vai kāds ir nomiris? Kur visi ir?"

  Marvins iesmējās un pakasīja pakausi. "Jā, te atmosfēra ir diezgan mainījusies. Viss sākās apmēram četras dienas atpakaļ. Voidmans kaut kāds dīvains."

  Deils sarauca uzacis. "Dīvains? Mēs taču runājam par Omāru. Ko tieši tu domā ar dīvains?"

  "Tu zini par ko es runāju. Dīvains – dīvains," Marvins skaidroja. Viņš atkal apsēdās un ar krēslu piebrauca tuvāk galdam. "Dažas dienas atpakaļ... Vecākie bija ieradušies pie Voidmana. Viņi visi kaut ko apsprieda sapulču zālē, gandrīz trīs stundas! Nezinu par ko gāja runa, bet todien, kad Vecākie aizgāja, tas viss sākās."

  "Kas – tas? Runā taču normāli!" Arnolds nepacietīgi uzstāja.

  "Es cenšos, pagaidi!" Marvins uzšņāca. "Kad sapulce bija beigusies, viņi visi nonāca šeit lejā atvadīties. Izskatījās, ka viņi ir pazinuši viens otru jau veselu mūžību. Šie atvadījās, pēc tam Voidmans palika viens pats. Ejot man garām viņš apstājās un sāka vienkārši blenzt uz mani ar tādu dīvainu skatienu. Neesmu pārliecināts, bet man šķiet viņš gribēja, lai nevienam nestāstu par redzēto."

  Arnolds pārtrauca Marvinu: "Jā, es atceros, viņš pieminēja Vecākos. Patiesībā, tieši tāpēc mēs esam šeit. Tad, kas notika tālāk?"

  Marvins turpināja: "Nākamajā dienā, Omārs ieradās darbā pavisam jaunā paskatā. Nebojāšu pārsteigumu, paši redzēsiet, sapratīsiet. Kā arī, viņš vairs nerunā. Neesmu dzirdējis, ka viņš pat iepīkstētos. Viņš klusē, un šķiet tik ļoti svinīgs. Vai saprotiet? Dīvains – dīvains."

  Arnolds novilka jaku un vienaldzīgi izžņaudza no tās ūdeni. Zem viņa jau bija izveidojusies vesela peļķe. Viņš šaubīgi iesāka: "Nezinu gan. Tas diezgan izklausās pēc viņa. Jā, varbūt tas ir kas jauns, bet, kas to lai ziņu, kas norisinās viņa galvā. Viņš vienmēr ir bijis viena liela mistērija."

  Marvins papurināja galvu. "Jūs redzēsiet. Visi cenšas no viņa izvairīties, vēl vairāk nekā parasti. Mēs nevaram saprast, vai esam izdarījuši ko nepareizi, vai arī... viņš vienkārši jau pavisam sagājis sviestā, iespējams... kuru katru brīdi te visu uzlaidīs gaisā! Nu, tas protams ir pārspīlēti," Marvins nervozi iesmējās, tad ar pirkstu parādīja uz ieejas pusi. "Skatieties, mums arī tagad ir... jauna drošības sistēma."

  Tieši pretim ieejai pie griestiem bija ieinstalēta novērošanas kamera. Acīmredzami uzstādīta, lai dokumentētu visus, kas ierodas un pamet ēku.

  Deils nedaudz sapīka. "Kas par?" viņš paskatījās atpakaļ uz Marvinu. "Es ceru, ka šī ir vienīgā?"

  Marvins paraustīja plecus. "Es nezinu, pagaidām, jā, laikam."

  Pa to laiku Arnolds gorījās kameras priekšā, cenšoties izskatīties īpaši aizdomīgs.

  Marvins smējās: "Vari necensties, tā vēl nav ieslēgta. To uzlika tikai piecas minuūtes atpakaļ."

  Noskaņa vestibilā bija krietni uzlabojusies, ar abu kolēģu atgriešanos.

  "Tik labi ka esiet atpakaļ," Marvins priecājās, "tiešām! Savādāk, kopš jūs aizbraucāt visi te uzvedās kā sažuvušas rozīnes. Tikai blenž savos ekrānos un klīst apkārt kā pussprāguši. Bet jūs taču paliksiet? Vai ne? Bezjēdzīga bļaustīšanās, stulbi joki un konspirācijas teorijas ir atpakaļ?"

  Deils apstiprināja: "Sasodīts, tev ir pilnīga taisnība! Tikai piektdien. Būsim darbā no piektdienas."

  "Vēl trīs dienas?!" Marvins sakņupa.

  "Savācies, sīkais!" Arnolds uzmundrināja. "Labi, laiks iet. Noskaidrosim, kas te īsti notiek."

  "Jā, apskatīsim Omāra jauno stilu, vai  kas viņam tur," Deils teica aizdomīgi uzglūnot kamerai.

  Tikmēr Marvins pamanījis dubļaino grīdu, sapīcis devās pēc slotas.