Dzeltenīga ielu gaisma, izlaužoties cauri smalkajiem vitrāžās logiem, izkrāšņoja skumjo viesnīcas istabu, kas agrāk bija kalpojusi kā baznīcas telpa, dažādās krāsās. Valdīja klusums, tik dzirdams bija lēns lietus sitamies pret palodzi, līdz strauji atsprāga durvis. Kāds siluets iestreipuļoja istabā, aizcirta durvis un knapi turoties kājās aizkūlās līdz gultai. Tur nokritis cilvēks nekavējoties aizmiga.

 

  Šis svešinieks ir puisis vārdā Arnolds. Loģisks, un vēss jaunietis. Nedaudz pārgudrs, nedaudz stūrgalvīgs.

  Viņš nekustīgs nogulēja tieši stundu, līdz skaļi un griezīgi sāka ķērkt modinātājs.

  "Pulkstenis ir seši no rīta," no ierīces atskanēja elektroniska balss.

  Vēl neapjēgdams kas notiek, puisis sāka taustīties pēc izslēgšanas pogas. Jo ilgāk viņš to meklēja, jo skaļāka kļuva ķērkšana. Nespējot izturēt vairs ne sekundi trokšņa, viņš nikni nogrūda ierīci no naktsgaldiņa un tā apklusa. Arnolds skaļi nopūtās, gan no atvieglojuma, gan no ellīgajam galvas sāpēm.

  "Sasodīts..." viņš nomurmināja un apvēlās uz muguras. Paģiras pieņēmās spēkā no tā vien.  

  Arnolds palika slinki guļam, cenzdamies saprast kur pie velna atrodas, un kā tur nonācis. Drīz prātā atbalsojās glāžu šķindoņa, mūzika, meiteņu balsis un murgainas sarunas. Skaidrs. Viņš atkal bija iedzēris nedaudz par daudz. Ko nu tur vairs darīt... Bija laiks celties un taisīties uz mājām.

Pārāk strauji un nepārdomāti paģiru nomāktais pielēca kājās. Sienas kļuva attālas un grīda sagrīļojās. Viņš teju vai paklupa uz līdzenas vietas, bet paspēja atbalstīties pret sienu. Brīdi pastāvējis un atguvies puisis sāka kustēties uz durvju pusi. Šķērsojot istabu, perifērajā redzē pavīdēja spogulis. Šķiet gaišie mati bija izspūruši trakāk kā jebkad, un mugurā joprojām aizvakardienas džinsi un T krekls, ādas tonis neveselīgi bāls. Tāds ir uzdzīves gara tēls.

  Izgājis tumšajā gaitenī viņš centās atcerēties kurā istabā apmeties viņa draugs Deils. Arnoldu iztraucēja viens no viesnīcas darbiniekiem. Tas bija īsa auguma vīrelis, koši dzeltenā uniformā ar neveselīgi pelēcīgu seju.

  "Labrīt, kungs! Dodiet mums zināt, ja ko vēlaties!" tas līksmi salutēja un aši aizsteidzās projām.

  Viss šķita nedaudz kā sapnī. Gaitenis bija pārāk tumšs un noplucis. Bija grūti saprast, kā tāda vieta vispār piesaista klientus? Abi ar draugu bija izvēlējušies pašu lētāko viesnīcu visā pilsētā ar nodomu ieekonomēt, protams. Ūķis jau bija pamatīgs... bet guļvietai derēja. Atvaļinājums nāca tikai reizi gadā, bija jāķer un jāizbauda katrs moments. Izgulēsimies kad būsim miruši! Deils bija teicis, cenzdamies pārliecināt Arnoldu apmesties necilajā graustā.

 

 

 

  Aizšļūcis līdz drauga istabas durvīm, Arnolds klusām pieklauvēja un aizmakušā balsī iepīkstējās: "Deil... tu tur esi?"

  Atbildes nebija.

  Viņš vēlreiz klauvēja, jau stiprāk. "Ir seši. Teici, lai modinu."

Nesagaidījis atbildi, viņš bez panākumiem paraustīja durvju rokturi. Durvis bija slēgtas. Viņš taču bija stingri piekodinājis draugam, lai tās atstāj vaļā, gadījumā ja tas nedzirdēs modinātāju. Arnolds nopūtās un devās atpakaļ uz savu istabu pēc mūķīzera.

 

​

 

.  .  .

 

​

 

  Tā sanāca, ka Arnoldam bija nepieciešamais instruments durvju uzlaušanai. Patiesībā, viņš to bija ņēmis līdzi ar nolūku, tieši šādam gadījumam. Redziet, pagājušā gada atvaļinājumā, Deils pamanījās ieslēgties savā hoteļa istabā. Atslēgu viņš bija nozaudējis, un slēdzenes mehānisms bija nobloķējies. Kādu laiku Deils klauvējās pie durvīm, un sauca palīgā, bet tā nu sanāca, ka tieši todien tuvumā nebija nevienas dzīvas dvēseles. Arī telefons bija nosprādzis. Garlaicībā klaiņodams pa istabu viņš uzgāja mini bāru. Nolēmis pakavēt laiku ar degvīnu, beigu beigās, Deils piedzērās un iegrima dziļā miegā. Tikmēr, Arnolds bija pamanījis drauga prombūtni. Viņš klauvēja pie tā istabas durvīm, bet neviens neatbildēja. Neiedomājies pajautāt personālam rezerves atslēgu, Arnolds devās Deilu meklēt svešās pilsētas ielās. Pa to laiku, pazudušo uzgāja istabene. Deils to pārbiedēja teju līdz nāvei, izspūris izlienot no pagultes.

 

  Kopumā, Deils bija pazudis 18 stundas.

 

​

 

.  .  .

 

​

 

​

 

  Ar pāris veiklām kustībām durvis tika uzlauztas. Arnolds ielavījās istabā, viņš ļauni cerēja nobiedēt draugu, taču ieslēdzis gaismu pats pārbijās.

Deils bija nedaudz ekstrēms gulētājs, viņa kājas un rokas miegā allaž sapiņķerējas viss nedabiskākajos veidos. Arī šoreiz viņš izskatījās pēc kāda šausmu filmas personāža, kam nepieciešams eksorcisms. 

  Gaismas pamodināts, Deils vārgi sakustējās. Saņurcīts, neko nenojauzdams viņš centās atskatīties, lai saprastu kas ienācis istabā, tomēr, pat nepaguva ne aci pamirkšķināt, kad no nekurienes viņam sejā ietriecās spilvens. Sitienam sekoja viena no Arnolda uzmundrinošajām rīta runām.

  "Labrīt! Ir vēl viens rīts mūsu mazajā post apokaliptiskajā pasaulē! Pulkstenis ir desmit minūtes pāri sešiem! Tieši  īstais laiks, lai vilktu savu slinko pēcpusi laukā no gultas! Savādāk mēs nokavēsim vilciena reisu!"

  "Vācies." Deils norūca un palīda atpakaļ zem segas, laukā palika tikai pusgarie, tumši brūnie mati, kas bija savēlušies ligzdā.

  "Celies! Vilciens drīz atiet, negribu atkal stundām nīkt stacijā gaidot nākamo reisu," Arnolds vēlreiz iesvieda draugam ar spilvenu un enerģiski turpināja: "Kustini savu pēcpusi! Atvaļinājums beidzies, es uz sava rēķina šeit nedomāju palikt ne minūti ilgāk."

  "Nekas. Es palikšu šeit," Deils murmināja caur segām, "ej bez manis. Es tagad esmu viens no viņiem."

​​

​

​

 

 

.  .  .

​

​

  Nāksies pārtraukt stāstu. Vēlos pastāstīt vairāk par pilsētu kurā atrodamies.

 

   Tumši laiki gulstas uz civilizācijas pleciem. Daba ir mirusi, ne dzīvnieku, ne lapotņu, ne ikdienas saullēktu. Divdesmit četru stundu ciklu ir nomainījušas ilgas fāzes, kuru laikā pasaule joprojām mēro ceļu apkārt saulei. Nakts fāze ir drūma un vēsa, kamēr dienas fāze mēdz pārvērsties dedzinošā svelmē. Saprotams, ar tehnoloģiju palīdzību, cilvēks nepadodas, un joprojām atrod veidus, kā pielāgoties, un turpināt attīstību uz zemes. Pašā sākumā, pēc katastrofas, pilnvērtīga dzīve uz zemes bija maz kur iespējama. Cilvēki ilgi klaiņoja līdz atrada reģionus kuros bija iespējams apmesties. Resursi bija ierobežoti, taču pāris vietās dzīvība vēl nebija pa galam, un šajās vietās arī izveidojās divas pilsētas, šodien pazīstamas kā: Kseroksa un Akari. Tiesa gan tetritorijas atrodas pus pasaules attālumā viena no otras. Tie kas bijuši drosmīgi, un ar pacietību apdāvināti, zin, ka no vienas pilsētas uz otru, ceļā aiziet vismaz divas, trīs dienas.

  Tātad, Kseroksa ir pazīstama vairāk ar uzdzīvi un izklaidēm, it īpaši nakts fāžu laikā cilvēki ļauj vaļu grēcīgai dzīvei. Tūristi siro pa Kseroksas ielām darot nejēdzības nakts aizsegā. Paši Kseroksieši - vietējie - ir vairāk ievērīgi ar savu savādo izskatu. Viņu acis ir platas un tumšas, āda bāla, dažiem teju kā krīts. Arī pēc uzvedības tie savādi. Patiesi kseroksieši dienas gaismu nevar paciest. Viņi ir gatavi uz visu, lai izvairītos no tās, tāpēc  katru reizi kad aust jauna dienas fāze kā nolādēti tie pārvācās no vienas pasaules malas uz otru. Nakts ir to vienīgās mājas, un tai tie seko.

 

  Deils bija dzimis un lielāko tiesu dzīves pavadījis Akari pilsētā, taču viņš vairāk uzskatīja sevi par nakts bērnu. Viņš bieži sapņoja par pārvākšanos, par piedzīvojumiem un jaunu sākumu Kseroksā. Kļūt par vienu no viņiem... taču viņa dzīve Akari bija pārāk laba, lai to vienkārši pamestu. Deilam nepietika drosmes doties nezināmajā.

 

​

 

.  .  .

​

 

  "Tu mantas nekravāsi?" Arnolds jautāja nostājies istabas durvīs. Viņam uz pleca bija liela sporta soma. Tikmēr Deils kaut ko cītīgi meklēja.

  "Nē..." viņš īgni novilka, un turpināja taustīties pa istabu. "Man mājās ir vēl..."

  "Tev mājās ir kas?" Arnolds nesaprata.

  "Mantas. Man mājās ir vēl mantas. Es nepaspēšu savākt tagad neko," Deils paskaidroja.  "Tikai gribu atrast saules brilles."

  Arnolds tikai spēja nejauki piebilst: "Jā... ja es izskatītos kā tu, man arī vajadzētu saules brilles."

  Aiz loga valdīja piķa melna nakts fāze, tikai ielu gaismas žilbināja acis. Deils patiešām izskatījās saburzīts un īgns, pilnīgs pretstats viņa ierastajam enerģiskumam. Drūmais rīts iedvesa vēlmi noslēpties no garāmgājēju acīm zem tumšām briļļu lēcām. Atradis meklēto segu kaudzē, viņš paķēra mugursomu un iemeta tajā pāris krāmus.

 

​

 

  Viņi izgāja no tumšās viesnīcas vēsajās Kseroksas ielās. Mašīnu rūkoņa un reklāmu ekrāni skaļi vāvuļoja fonā.  Mitrajā asfaltā atspoguļojās neona izkārtnes, un hipnotiskie veikalu skatlogi žilbināja acis. Ietvju malās sarindojušies tupēja ubagi un citi grausti. Kamēr Arnolds apstājās un iemeta aci kartē, Deils atskatījās uz drūmo ūķi kurā viņi bija dzīvojuši. Salti ēka lūkojās atpakaļ viņā. Tā varēja būt viena no neomulīgākajām viesnīcām Komā. Tālāk acu skatiens garlaikoti aizklīda līdz kādai jaunai meitenei, kura sēdēja ubagu vidū. Gan seja, gan baltie, atpakaļ atglaustie mati, bija notraipīti ar dubļiem, kas šļakstījās mašīnām traucoties garām. Deils aizdomājās kāds varētu būt viņas stāsts, viņa tomēr bija tik jauna... Nākamajā mirklī viņš jau attapās ejot tai garām, redzot kā Arnolds nevērīgi no ceļa nosper tukšu alus pudeli, un tā atsitās pret meitenes kājām. Ne Arnolds, ne meitene pat nepaskatījās viens uz otru. Deils nosodoši paglūnēja uz draugu, apstājās un atvainojās meitenei, taču tā iegrimusi pati savā pasaulē atvainošanos nemaz nedzirdēja.