Deila acis bija miegainas un sārtas. Melns džemperis, pāri galvai kapuce. Saplēsti tumši pelēki džinsi, nonēsāti sporta apavi. Somā pirmās nepieciešamības lietas. Viņš bija neatpazīstams un gatavs ceļam.

 

  Torīt Deils bija nācis pie atklāsmes, ka tas vairs nebija izturams. Tie svešie cilvēki. Dzīve ēnās. Bailes. Noteikumi. Deils nepavadīja daudz laika prātojam vai tiešām vēlās pamest baru, jo zināja ka paliekot aizmirstajos kvartālos, agrāk vai vēlāk, tā pat mirtu no slimības vai morāla pagrimuma. Arī Saturnijas cilvēku mašīnas pēdējā laikā braukāja aizdomīgi tuvu... kas zina, vai vienošanās starp tuksneša bāzi un aizmirstajiem netiks nekaunīgi lauzta no psihopātu puses. Risks palikšanā bija daudz drausmāks nekā bēgšanā. Deilam nebija plāna. Viņam nekad nebija plāna. Tā bija daļa no viņa bezrūpīgās puses, tomēr tagad tas vairāk bija izmisums.

  Pirms nozušanas, Deils atstāja atvadu vēstules tikai diviem cilvēkiem. Pārējie tam bija vienaldzīgi, tā pat kā viņš viņiem. Daudzi jauniņajam neuzticējās, domāja ka viņš ir potenciāls spiegs, vai kā tā... muļķības. No sākuma puisis neļāvās aizvainojumam, taču pēc viena vakara, kad stikla acs Lars tam piedraudēja sasist seju, jo uzskatīja, ka jaunatnācējs uzvedās pārāk klusi un aizdomīgi, Deils padevās dusmām.

  Pēc pirmā iespaida aizmirstie šķita gudrības un cēluma pilni. Izrādījās tādi ir tika bara vecākie. Pārējie bija vien tādi paši kā pelēkā masa, no kuras tie bija izstumti. Aizvainoti tie sačupojās un radīja paši savus noteikumus, pēc kuriem tad arī paši izstūma citus. Sekotāji...

  Atstājis zīmītes, Deils vēl reizi visu pārdomāja. Visa šī slapstīšanās uzdzina atmiņas. Tā pati tramīgā sajūta, bailes no nezināmā, satraukums. Tas viss vienreiz jau ir pieredzēts. Cik ilgi viņš jau šādi bēguļo? Cik ilgs laiks bija pagājis, kopš viņš nolēma slepeni doties uz Kseroksu, atbilžu meklējumos? Muļķis. Deils kārtējo reizi nosodīja savas pagātnes izvēles. Šoreiz vismaz nebija ko zaudēt. Bija jātiek prom.  

 

  Par cik punktu čipa vairs nebija, Deils vairs nevarēja cerēt uz parastu dzīvi pilsētā. Pirkt, īrēt, pelnīt, nekas no tā vairs viņam nepienācās. Pat ja sistēma vēl joprojām būtu vietā, lietotāju uzreiz atrastu pie pirmās transakcijas veikšanas. Deils zināja, ka nebūs viegli, bet uzskatīja, ka tā pat labāk. Pelēkā masa, aizmirstie, pirmā rase. Viss izraisīja tādu riebumu. Šīs mazās, nenozīmīgās cilvēku grupiņas, kurās parazitēja bailes un kāre pēc varas, nomāca sirdi. Galvenais bija nekļūt kā viņiem. Labāk nepiederēt nevienam, nekā dzīvot bailēs vai lepnumā.

 

  "Vienalga, dzīvošu no ēdiena atliekām atkritumos, zagšu, ielauzīšos... nevajag nevienu, lai izdzīvotu. Un ja mani nogalinās... lai tā būtu. Sen jau bija laiks," Deils domāja ejot cauri izgāztuvēm.

  Puisis apstājās. Vēl viens kvartāls un tur jau tālāk spīdēja galvenā iela pa kuru slīdēja cilvēku silueti. Vispirms bija jāatrod slēpnis, tad varēja domāt ko iesākt tālāk. Izejot gaismā Deils sajutās dzīvs. Viņš gāja lēnām, zem kapuces raugoties pēc kādas neapdzīvotas ēkas, kurā varētu ierīkot apmetni. Klaiņodams viņš izstaigāja krietni daudz nomaļas ieliņas. Iespējas kur apmesties bija daudz, tomēr apkārt vazājās pārāk daudz cilvēki. Aculiecinieki bija lieki. Vēlāk saguris Deils apsēdās uz soliņa parkā. Mākslīgi koki, paklājs zāles vietā...

  "Ja vien, viņi zinātu," Deils kavējās atmiņās par īstu dabu. Par vēju kas šalc īstu koku lapās un vēsu vakara rasu uz basām pēdām.

  Tikmēr pie blakus soliņa, nedaudz tālāk, ķīvējās divi iereibuši vīrieši. Tie auroja kā nenormāli, sagrābuši viens otru aiz krāga. Ko tie klaigāja nebija saprotams. Gan jau kārtējais strīds par sievieti, vai sporta komandu, varbūt aizskartu cieņu? Kaut gan, ko šie vepri varētu zināt par cieņu? Nepagāja ilgs laiks līdz piesteidzās sargs un izšķīra konfliktu. Sargam planšete rokā, pārkāpuma kods, soda kvīts. Problēma risināta. Vīrieši izklīst.

  Deils novērsās brīdī, kad sargs pameta indīgu skatienu viņa virzienā. Suns pārliecināti piesoļoja un uzrunāja puisi: "Ko te sēžam tik vēlā stundā?"    

  Deils lēnām pacēla galvu, cenšoties neatsegt pieri, kuras vidū bija nesadzijusi rēta. Dzīvot Komā bez punktu čipa bija smagi sodāms noziegums. Sargs nekādā gadījumā nedrīkstēja to pamanīt.

  Ko viņš vispār piekasās? Kopš kura laika sēdēt parkā uz soliņa ir aizliegts? Puisis domāja.

"Labvakar. Atpūšos pēc darba, neredziet?" Deils runāja pārliecināti un svarīgi.

  "Tik vēlu?" sargam kaut kas puisī nepatika, tā vien gribējās piesieties.

  "Strādā nakts maiņas, par minimālo punktu likmi un tāda ir pateicība? Ja vēlaties varu doties prom, tomēr domāju ka jums nav tiesību padzīt cilvēku no parka. Varbūt man būtu jāsazinās ar jūsu iecirkņa vadītāju?"

  Sargs aizdomīgi nopētīja Deila noplukušās drēbes, kas tik pat labi varēja būt darba drēbes. Viņš pagāja nedaudz sānis un vēlreiz stingri nopētīja aizdomās turamo no turienes. Deila seja palika nepielūdzama, tomēr sirds dauzījās straujāk, rokas kabatās bija sažņaugtas dūrēs un svīda.

Beidzot sargs nomierinājās. "Skaidrs. Atvainojos par aizdomām. Pēdējā laikā pilsētā uzdarbojās vandāļi. Vai ziniet kaut ko par to?"

  Nemiera cēlāji? Interesanti gan. Deils nezināja ko atbildēt. Vai tas, ka nav pienācīgi informēts par notiekošo pilsētā nebūs aizdomīgi? Vai tieši pretēji?

  "Man nav laika tādām lietām," Deils izvēlējās vidus ceļu. Viņš runāja vienaldzīgi: "Ziniet? Darbs, mājas, sieva, bērni." Tipiskais dzīves modelis. To izdzirdot sargs nedaudz atmaiga.

  "Ak, saprotu,” vīrietis formā līdzjūtīgi uzlūkoja puisi. "Jā, vairs jau nepietiek ar mēneša iztikas punktiem, ja vēlies labi dzīvot. Man tikko arī piedzima otrais zēns, gribās lai abiem ir viss nepieciešamais labākajai dzīvei. Jāņem virsstundas uz virsstundām."

  Nostrādāja! Sargs nu bija viņa pusē. Tomēr Deils bija ieintriģēts, un vēlējās vairāk uzzināt par situāciju ielās. Ko jautāt? Nosodoši raugoties, pilsētas ēku tumšajos siluetos, puisis jautāja: "Vai man būtu par ko jāuztraucas. Domāju sakarā ar tiem vandāļiem?"

  Sargs salika rokas uz gurniem un šaubīgi nopūtās. "Pēdējā laikā esam noķēruši daudzus protestantus. Šķiet tie vēlās gāzt vecākos. Nepatīk jaunie noteikumi un visi tie pārējie pasākumi. Domāju viņi nav pārāk bīstami, tomēr uzmanīties vajadzētu."

  Deils patīkami satraucās. Kas šie par cilvēkiem? Viņi bija jāatrod. No sākuma, kaut kā bija jābeidz saruna, kura likās jau vilkās veselu mūžību. Deils nolēma atdarināt apzinīgu pilsoni, kas ar fanātismu atbalstīs visas sistēmas nejēdzības, cerot ka tāds tēls patiks sargam.

  "Ko lai saka? Ne visi var pavilkt godīgu dzīvi. Sliņķi!"

  "Jā gan," sargs dedzīgi piekrita, "atvainojos par aizdomām. Jābūt piesardzīgiem, saprotiet. Jauku vakaru!" viņš atvadījās un devās prom.

  Deils uzelpoja ar jaunu plānu padomā.

 

 

  Tātad. Iespējams pilsētā, kaut kur slēpās līdzīgi domājošie? Diez cik daudz tie zināja? Deils lēnām gāja garām kādai rūpnīcai. Gaiss oda pēc deguma. Sienas viscaur noklātas dažādos grafiti. No augšas spīdēja balta laternu gaisma un pie katras otrās mājas sēdēja kāds grausts. Pilsētas galvenajās ielās tos vairs bieži neredzēja. Tad šeit tie slēpās? Grausti pārsvarā bija klaidoņi, varbūt tie ko bija redzējuši? Tikai atrast kādu kas vēl pie pilna prāta... Te viens vicinājās ar rokām atgaiņājot kaut ko neredzamu, cits drebēja narkotiku abstinencē. Vel viens bija mēms, cits kurls. Kas noticis ar šiem cilvēkiem? Noskatīties bija grūti. Pilsētā taču bija iespējas, bet tie izvēlējās būt par graustiem? Deils nesaprata... vai viņš arī kādreiz attapsies sēžot uz šīs ieliņas kopā ar tiem? Nedaudz tālāk sarāvies aukstumā sēdēja kāds vīrietis, pēc skata sakarīgs. Deils ar cerību devās pie viņa.

  "Es dzirdēju ka pilsētā rīkojās kāda organizācija vai nemiera cēlāji, vai esi ko redzējis?"

  Vīrietis sākumā nekustējās tad lēnām pacēlis roku, ar pirkstu rādīja tālāk uz priekšu.

  "Ielas galā," viņš norūca un atkal sarāvās kamolā.

 

  Deils piesardzīgi devās tālāk pa ielu, līdz nonāca līdz kādai  pamestai bibliotēkai. Grāmatas jau sen vairs neprintēja, tās eksistēja tikai digitālā formātā, tāpēc arī bibliotēkas vairs nebija vajadzīgas.

  "Tad ko iesākt tālāk? Vienkārši doties iekšā?"

  Puisis nedroši pieklauvēja pie galvenajām durvīm. Tās bija lielas koka durvis ar grebumiem, virs kurām karājās uzraksts: zināšanas ir spēks. Uz klauvēšanu neviens neatbildēja, durvis protams bija slēgtas. Negribīgi, tomēr ziņkārīgi Deils devās apkārt ēkai kur arī atrada to ko bija meklējis. Aiz mājas bija mazs pagalms, kuru ieskāva augstas mūra sienas. Pagalma vidū bija uzstādīta, no bleķa mucas darināta krāsns, pie tās, noplukušos dārza zvīlējamajos krēslos, saliekušies sēdēja divi vīrieši. Vai tie būtu viņi? Deils nedroši iekrekšķējās, nevēloties tos nobiedēt.

  "Es meklēju cilvēkus... kas..." Deils nemaz nezināja kā uzsākt sarunu. "Es meklēju cilvēkus, kas ir nomodā," viņš knapi izgrūda.

  "Būsi atnācis uz pareizo vietu!" jaunākais no abiem svešiniekiem uzsauca. "Nāc šurpu, piesēdi."

  Sasodīts, jā! Uzvara. Deils iepriecināts devās pie uguns, un sāka sildīt rokas.

  "No kurienes nāc?" vecākais no svešiniekiem jautāja.

  "Mani sauc, Deils," viņš stādījās priekšā, "nāku no aizmirstajiem, un pirms tam no..." Deils apklusa, vai vispār šiem varēja uzticēties? "Es burtiski tikko atgriezos pilsētā, un uzzināju par jums."

  "Mani sauc Marks," vecākais vīrietis stādījās priekšā, "tas ir Tomas."

  Blakus sēdošais puisis pasmaidīja. No malas nekad nepateiktu, ka tas ir opozīcijas cēlājs. Zilas acis, blondi mati, kalsnas miesas būves. Marks gan izskatījās nopietnāks. Dorši vien, ja pieceltos kājās, būtu gandrīz divus metrus garš. Spēcīga miesas būve, skarbs skatiens, tomēr balsī varēja saklausīt gādīgu siltumu. Tumšie mati bija sapīti bizē, uz zoda nedaudz nosirmojusī bārda.

  "Mēs esam organizācija, kas palīdz cilvēkiem atjēgties no patreizējā prāta stāvokļa," Marks skaidroja. "Mēs nedaram nevienam pāri. Mūsu misija ir gāzt varu pār cilvēkiem un atgriezt neatkarību šo indivīdu dzīvēs..."

  Marks apklusa pamanījis rētu uz Deila sejas, puisis tikko bija novilcis kapuci.

  "Sasodīts! Tev ir izņemts čips?" Tomas iesaucās un piegāja tuvāk, nopētīt jaunatnācēja pieri.

  "Aizmirstie tos ņem laukā," Deils paskaidroja.

  "Rēta svaiga. Kāpēc ņēmi laukā čipu, ja taisījies pamest aizmirstos?"

  "Garš stāsts. Mani iespējam meklē un… pat nezinu kā īsāk pastāstīt visu."

  

 

  Turpmākajā stundā Deils izstāstīja savu piedzīvojumu no paša sākuma, sākot ar pacientu vēsturēm, Saturniju un beidzot ar Voidmanu un aiziešanu no pamestajiem kvartāliem. Puisi izbrīnīja tas, ka stāsts galīgi abus klausītājus nepārsteidza. Vēlāk Marks atklāja, ka agrāk pats ir bijis pirmās rases loceklis, un strādājis pie nemirstības ampulas izveides.

  "Es nevarēju tajā vairs noskatīties," viņš stāstīja, "sapratu ka tas ko darām ir nepareizi. Lai arī kādi cilvēki šajā pasaulē nebūtu, kādas man bija tiesības ņemt varu pār to dzīvēm? Kontrolēt? Nogalināt tos?" Marks nokāra galvu. "Es nebiju dievs, kā biju iedomājies. Tikai zobrats mašīnā, tikai rīks, tāds pat kā viņi visi. Pat tas kurš ir pašā kalna virsotnē, ir tikai vergs kādam augstākam nelietim..."

  Viņam ir pilnīga taisnība… teiktais uzreiz aizsniedza Deilu. "Kas notika tālāk?" jauniņais jautāja pēc iestājušās klusuma.

  Marks rūgti atminējās pagātnes notikumus: "Savas domas apspriedu ar citiem organizācijas locekļiem. Bet es biju bezspēcīgs viņu priekšā, kad ierosināju varbūtību atbrīvot cilvēkus. Es tiku izsmiets. Drīz pēc tam es pametu pirmo rasi, viņi mani pat nemēģināja noturēt, tikai uzjautrinajās."

  "Kā?" Deils netīšām iesaucās.    

  Marks turpināja: "Es centos cilvēkiem stāstīt par to kas notiek, gan pa labam, gan sliktam, bet viņi neklausās. Tie tikai smejas. Tie smej, jo viņu prāti ir tik pazuduši, ka atsakās pat apsvērt jaunu informāciju. Kopš pirmās dienas mani centieni ir tikai viens liels uzjautrinošs šovs, gan pirmajai, gan otrajai rasei. Tomēr tas nenozīmē, ka es pārstāšu brīdināt cilvēkus. Ir kas vēlās klausīties, un ar tiem es strādāju. Atmošanās notiek. Process ir mokoši lēns, tomēr tas ir pareizs."

  Deils kaut kur to jau bija dzirdējis. Vai ko līdzīgu bija teicis Eiriks, kad to pirmo reizi satika vilcienā, varbūt Domino kafejnīcā? Šos cilvēkus vienoja apziņa ka jārīkojas pareizi, pat ja rezultāti ir pavisam niecīgi. Gan Marks, Eiriks un Domino, visi šie cilvēki izstaroja ko savādu, tiem bija kaut kas kopīgs. Tie likās tik brīvi?

  Deils nepazina šo jauno pagrīdes organizāciju, bet no visām grupām kurās viņš bija pabijis, Deils jutās viss iederīgākais. Šie cilvēki bija nomodā, viņi nemeloja, un neslapstījās, bet strādāja pēc vienota plāna. Kaut arī izredžu triumfēt tik pat kā nebija, tie stāvēja cēli, viņi zināja kas viņi ir, un pat nāves briesmās sevi nenodotu. Deils saprata ka ir mājās. Viss kas bija noticis, viņu veda uz turieni.

 

 

  Turpmākā nedēļa paskrēja vēja spārniem. Pa to laiku Deils iepazina arī pērējos nomodā esošos. To nebija daudz, nepilns ducis. Katra stāsts bija unikāls, aizraujošs. Deils vēl nekad nebija saticis tik interesantus cilvēkus. Tagad arī viņa stāsts dzīvoja starp tiem. Tomēr laime nekur nekavējas ilgi.

  Tajā pēdējā vakarā, visi savācās kopā, lai apspriestu veidu kā aizsniegt vairāk cilvēkus. Kamēr visi apspriedās Deils piegāja pie Marka kurš sēdēja nostāk no grupas, nozudis sevī.

  "Kaut es būtu jūs atradis ātrāk," Deils teica apsēdies blakām.

  "Viss notiek savā laikā, puis."

  "Tiešām, kā tas nākas, ka nekad nebiju par jums neko dzirdējis? Domāju pazinu ielas diezgan labi."

  Marks apsēdās taisnāk krēslā. "Mēs no sākuma darbojāmies daudz lielākā slepenībā, tikai internetā. Tomēr pēc pēdējā laika izmaiņām, sapratām ka tam nav laika. Un mēs pasākām iziet ielās."

  Deils sarosījās. "Tad kas tagad notiek?"

  "Vecākie sāk pieņemt likumus bez atļaujas no cilvēkiem. Tas sākās ar pāris nenozīmīgiem grozījumiem. Pašlaik tie plāno atcelt brīvos mēneša punktus, kas pienākas ik vienam pamatvajadzību segšanai." Marks ar tumšo skatienu ieurbās Deila acīs un pareģoja: "Drīz sāksies nežēlīga izdzīvošana... Vairums masas šo lēmumu atbalsta, jo uzskata ka tā cilvēki pārstās slinkot. Tam pa virsu, sakarā ar nemirstības ampulām tie ir izgudrojuši miesas nodokli. Daļu punktus, kurus cilvēki nopelnīs ar godīgu darbu, vienkārši atskaitīs, lai ieguldītu kādā jaunā sabiedrības bankā... jebkuri pakalpojumi būs pieejami tikai apmaiņā pret punktiem. Nekas, nekas vairs mums nepienāksies. Praktiski, šis ir pilnīgas brīvās verdzības aizsākums."

  Kā tā var būt? Deils nesaprata. "Kā? Viņi padarīs cilvēkus par nabagiem?"

  "Tieši tā, Deil. Tagad cilvēks kas nāks pasaulē, šeit nāks nevis dzīvot, bet vergot punktus. Viņš neizvēlēsies strādāt, jo vēlās būt organisma daļa, bet to darīs lai izdzīvotu. Izdzīvos stiprākais. Cilvēki sāks ienīst viens otru. Kaut arī tas jau notiek. Vēža šūnā ir jau iedzīvojusies cilvēku prātos, no šejienes tā tikai augs. Un tur neko nevar darīt... jo cilvēki vairs nekļūst dusmīgi. Dusmas tiek nosodītas. Šī apātiskā, pelēkā masa vienkārši eksistē, un ir gatava darīt visu ko tai liks."

  "Emocijas," Deilam it kā kaut kas uzsita pa galvu..

  Pirmo reizi viņš izprata emociju jēgu, un kāpēc pirmā rase tik cītīgi cenšas no tām tikt vaļā.  Galvenokārt tie vēlējās iznīcināt opozīciju… ja cilvēki nejūt, tie vienkārši kļūst par paklausīgiem zombijiem.

  Prāts noskaidrojās.

  "Apātija padara masu padevīgu, un to var veidot pēc patikas," Marks paskaidroja. "Tāpēc tika izgudrota nemirstības ampula. Mēs varam novērot ka tā patiešām pagarina dzīvi, atgriež janību, taču tai piemīt kas vēl... cilvēki pēc to lietošanas kļūst savādāki... tukši. Jaunā punktu sistēma lieliski motivēs tos kustēties uz priekšu un strādāt. Taču tas būs tīri izdzīvošanas instinkts kas vadīs šo masu. Ne dvēsele. Ne dzīve."

  "Tos vajag modināt. Kā tiem likt ticēt?" Deils izgrūda.

  "Nevajag lai tic. Mums vajag lai viņi zin. Lai viņi vēlās zināt. Tagad kad ampula ir jau apritē, es nezinu kā cilvēkus pamodināt, Deil. Miegs ir pārāk ciešs. Tas ir iespējams, bet mums ir maz laika. Protams, nekas nav beidzies, kamēr nav beidzies pa visam."

  Pozitīva nots.

  "Skaidrs."

  Abi sēdēja ar nokārtu galvu. Kā viss aizgāja pa pieskari tik ātri? Tik negaidīti. Vai vispār vēl ir jēga? Vai šīs ir beigas? Tās bija pēdējās domas kuras Deils atminējās pirms notika tas...

 

  Galvenās durvis atsprāga un pa tām ienesās bars ar bruņotiem sargiem. Tie prasmīgi, vienu pēc otra sagūstīja grupas locekļus. Cīņa bija... tomēr viņus pārsteidza nesagatavotus, un ātri visi bija sašņorēti samesti, kādā lielā mašīnā. Deils lielām acīm raudzījās Markā kurš sēdēja tam pretī. Vīrietim acīs dega necilvēcīgs naids, šķita ka tas tūlīt eksplodēs. Tas nebija akls zvēriskums, bet kaut kas ne no šīs zemes. Tomēr Marka ķermenis sēdēja mierīgi. Viens sargs iekāpa piekabē kopā ar sagūstītajiem, tam rokās bija milzīgs ierocis. Deils nekad ko tādu nebija redzējis. Ieroči Komā nebija nepieciešami... pret ko viņi karoja? Paši pret saviem cilvēkiem?

 

Durvis aizvērās un iestājās tumsa.