"Ilgi raugoties vienā punktā acis sāk nogurt. Griezīgajā apgaismojumā viss sāk žilbt un bilde savādi kustēties. Ilgi dzīvojot klusumā, tu atklāj, ka klusumam ir slāņi... Kad pienāk laiks izslēgt gaismas, saproti ka melnajai krāsai ir simtiem dažādu nokrāsu. Dzīvojot ieslodzījumā, tu paņem kaut ko un iepazīsti to no pavisam jauna skata punkta. Tu to rotē, aptausti, sajūti tā smaržu... garšu.  Bezdarbība... garlaicība liek staigāt pa sienām, skaitīt sekundes, lūgties," Deils nolaizīja sausās, sasprēgājušās lūpas.

  "Tu neatbildēji uz jautājumu, Deil," ārsts pašūpoja galvu sniedzot Deilam mazu ūdens pudelīti. "Kā juties pēc devas palielināšanas?"

  "Es nejūtu neko," Deils izgrūda aizlauztā balsī.

  Telpā valdīja klusums, tikai dūca spuldzes.

  "Nekādu pārmaiņu?" ārsts neatlaidīgi turpināja izjautāt.

  "Vispār neko," Deils cieši ieskatījās ārsta acīs ar izsalkuša zvēra skatienu, tad atgūlās uz sāniem ar muguru pret to.

  "Deil... es taču tev toreiz teicu, ej savu ceļu. Tu neklausīji. Paskaties, kur tu tagad esi nonācis!" Ouvens Feons aizvēra savu piezīmju bloknotu un novilka apaļās brilles. "Zini, tovakar kad ieradies pie manis tajā nolukušajā Kseroksas slimnīcā, es sapratu, kas tu esi tik līdz izrunāji manu vārdu. Pastāstīšu tev mazu noslēpumu. Ouvens Feons eksistē tikai šeit Saturnijā. Pilsētā mani pazīst ar pavisam citu vārdu. Ouvenu pazīst tikai izredzētie."

  Ārsts piecēlās un sakārtoja balto halātu, viņš jau grasījās iet prom kad atklāja, ka arī Voidmans atrodas telpā.

  "Ā, jūs jau sen šeit? Nedzirdēju ka ienācāt."

  "Tikko ierados," Omārs piegāja tuvāk gultai un nopētīja gūstekni. "Kā viņam sokas?"

  "Šķiet būsim pāršāvuši pār strīpu ar dozēšanu. Jaunā deva pārslogojusi viņu," Ouvens nemierīgi uzlūkoja nomocīto ķermeni uz gultas. "Patiesībā mēs viņu zaudējam. Šādos apstākļos viņš var arī neizdzīvot. Nav izvēles, mums nāksies nodrošināt cilvēcīgākus apstākļus."

  Pēkšņi pie durvīm atskanēja kašņāšanās. Voidmans negribīgi devās atvērt durvis. Pie pirmās izdevības, pa durvīm iespraucās zobains purns. Domino enerģiski ieskrēja palātā, uzlēca uz gultas, un saritinājās blakus Deilam.

  "Sasodītais dzīvnieks," ārsts atgāja tālāk no gultas, "neatkāpjas ne soli no puiša. Varbūt..."

  "Suns paliek," Voidmans mierīgi iebilda, nopratis, kas Ouvenam padomā.

  Ieinteresēts notiekošajā Deils apvēlās uz otriem sāniem ar seju pret Omāru..

  "Mans, dievs," Voidmana acis iepletās ieraugot puiša sazāļoto seju.

  Deils bija bāls ka krīts, seja izkāmējusi. Taukainas matu šķipsnas salipušas pie sejas. Skatienā mitinājās izmisums.

  Uzjautrināts par šoka izteiksmi Voidmana riebīgajā, nesatricināmajā maskā, ar nelielu smaidu uz lūpām, Deils jautāja: "Kad jūs beidzot mani nogalināsiet?"

  Voidmans iegrima sevī, un lēnām sāka soļot pa telpu.

  Ouvens tikmēr atgādināja: "Deil, neviens šeit tev nedara pāri. Tu pats to izvēlies."

  "Ak, jā... laikam aizmirsu. Grūti atcerēties lietas pēc viesiem tiem dranķiem, ko esiet salaiduši manī!" Deila uzacis nikni saraucās, taču seja tūlīt atmaiga. Viņš bija pārāk iztukšots, lai dusmotos.

  Tikmēr Voidmans bija kaut ko izlēmis un atkal iesasitījās sarunā: "Lai kā arī es nevelētos to atdzīt, tu man esi vajadzīgs Deil," viņš piegāja tuvāk un noliecās nepatīkami tuvu Deila sejai, "tāpēc... mēs šodien tevi pārvedīsim uz jaunu palātu! Dosies pastaigās svaigā gaisā..." Viņš sološi māja ar galvu. 

  "Kāpēc jūs to dariet?" Deils lūdzoši pavērās griestos.

  "Deil, mēs pašlaik uz tevīm testējam jaunu preparātu. Pat nevari iedomāties, cik lielu pakalpojumu izdari sabiedrībai, tik braši turoties pie dzīvības. Tu esi varonis!"

  "Kādai sabiedrībai? Narkomāniem vai? Jūs vispār sajēdzat, kam es eju cauri katru dienu? Vienkārši nogaliniet mani!" Deils aizsmacis lamājās.

  "Ja paveiksies, tādu narkomānu vairs vispār nebūs. Būs tikai... izredzētie," Ouvens sapņaini nošļupstēja.

  "Ko tas vēl nozīmē?"

  "Ar laiku visu pats redzēsi," Voidmans papliķēja Deila savītušo seju, tad pamāja ārstam.

  Uzreiz sekoja vēl viena injekcija. Acis smagi sāka krist ciet.

​

  Šķiet jau bija pagājis kāds mēnesis kopš Deils ieradās pazemes palātā. Viņš ne reizi nebija atstājis savu cietuma kameru, tikai vienīgi tad, kad tika injicēts ar nezināmu preparātu, un ar prāta palīdzību, izdevās pamest zemi un stundām ilgi slīdēt cauri visumam. Deils nezināja, kādas zāles uz viņu testēja un kāpēc? Vienīgais ko viņš saprata, jau pašā sākumā, bija tas, ka injekcijas būs biežas. Ar laiku adatu dūrieni vairs nesāpēja. Bailes arī bija aiz muguras. Nekas vairs nevarēja būt trakāks par to, kam Deils jau bija izgājis cauri. Narkotiku ietekmē viņš bija redzējis svešas dimensijas, būtnes, neiespējamas krāsas. Pieredzējis sāpes. Raustījies konvulsijās, mirkstot aukstos sviedros un vēmekļos, kā arī lidojis neaprakstāmā eiforijā pa palātu, kā parādes balons.

  Vēl pagājušo nakti, Deils gulēja uz muguras palātas vidū, lūdzoties pēc palīdzības, kad viņa acu priekšā pavīdēja ēna. Tā nostājās pāri Deilam, aizsedzot griestu lampas un aprija to veselu. Viss satumsa, garām sāka slīdēt asimetriskas figūras, ar vien savādākas un baismākas. Šķiet viņš krita cauri ellei. Krūtis sarāvās krampī, viņš tiecās pēc glābiņa taču visās pusēs bija tukšums. Viņš krita cauri tunelim, kas kļuva arvien šaurāks, un šaurāks... un šaurāks... līdz viņš piezemējās dubļos. Maņas sajuta zemes tekstūru un smaržu, un mitrumu līstam plaušās. Kaut kur attālas balsis klaigāja pēc palīdzības, viņš klaigāja tām līdzi. Murgs turpinājās veselu mūžību, līdz spēcīgs zvēliens ietriecās krūtīs. Deils iznira gaismā, un ievilka pēc iespējas vairāk skābekli. Viņam likās, ka tā bija pirmā īstā ieelpa visā viņa dzīves laikā. Apkārt pulcējās bariņš ārstu. Kņada balto halātu starpā, ļāva puisim noprast, ka tas ir tikko uzcelts no mirušajiem. Viņu pārņēma laimes asaras, bet tajā pašā laikā visas pasaules bēdas rāva sirdi uz pusēm. Ķermenis trīcēja. Vel viens sāpīgs sitiens pa krūtīm iegremdēja viņu atpakaļ miegā.

  Vēlāk Deils pamodās viens pats, ar nelielu optimisma staru sakropļotajā sirdī. Uzreiz pa durvīm ienāca Ovens Feons un sākās izprašņāšana. Pēc pagājušās nakts tripa Deila mērs bija pilns. Viņš nezināja kā, taču zināja, ka izbēgs no šī nolāpītā cietuma. Deils atturējās sadarboties ar ārstiem. Viņš saprata, jo vairāk tiem atklās, jo ilgāk turpināsies spīdzināšana. Bija laiks cīnīties, pat ja tas nozīmēja nāvi.

  "Jātiek laukā," Deils nodomāja kamēr psihiatrs sekli kaut ko vāvuļoja fonā. Viņš nemaz necentās tajā klausīties. Katru dienu šis nāca ar vieniem un tiem pašiem jautājumiem. Katru dienu viena un tā pati runa par lielāku labumu cilvēces labā. Viena un tā pati smadzeņu skalošana... Deils nespētu uz to koncentrēties pat ja vēlētos. "Jātiek laukā..." Viņš atkārtoja atkal, un atkal savā galvā.

  Brīdī, kad Voidmans piesolīja jaunu palātu un pastaigas laukā, Deilam šķita, ka viņš uzsprāgs no laimes, kaut arī tas nebija lasāms viņa sejā. Vai tā bija iespēja izbēgt? Nē. Deils bija pārāk trausls, lai šķērsotu tuksnesi. Tālu netiktu. Tomēr viņš skaidri zināja: "Tam nav nozīmes. Tikšu laukā, dzīvs vai miris..."

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

  Todien Deils tika pārvests uz istabu virszemē. Viņu uzmodināja saules gaisma, tā patīkami sildīja seju. Logs bija atvērts, vējš nedaudz cilāja aizkarus. Istaba patīkami smaržoja pēc sieviešu smaržām, bet ne tā kā parasti. Nebija pretīgā spirta piesitiena. Meklējot no kurienes nāk aromāts, viņš nedaudz pagrozījies pamanīja lielu ziedu pušķi pie gultas. Deils uzreiz pastiepa roku un aptaustīja puķes, vēlēdamies zināt vai tās ir īstas. Tik tiešām. Tik skaistas. Tad viņš nopētīja jauno istabu. Pirmais stāvs, uz logiem restes nebija. Arī durvis izskatījās gluži parastas. Droši vien, izbēgt būtu tīrais nieks... Taču tas bija pārāk acīm redzami. Pārāk viegli. Kaut kur vajadzēja būt āķim.

  Aiz loga varēja dzirdēt Domino smilkstam. Pēdējā laikā, Deils allaž bija tik sazāļots, ka pat īsti neatcerējās, kad pēdējo reizi redzējis suni. Pat sajutās nedaudz sailgojies. Viņš piecēlās, piegāja pie loga un acu priekšā pavērās paradīze. Tā bija pirmā reize, kad Deils ieraudzīja zāli un kokus dienas gaismā. Vilk suns nepacietīgi mīņājās zem loga, pa laikam uzstājīgi ierejoties. Gribējās ātrāk tikt laukā, būt saulē, sajust mīksto zāli uz basām kājām. Bezcerīgi piešļūcis pie durvīm, Deils paraustīja rokturi. Izrādās tās bija vaļā! Kādu brīdi viņš prātoja, kas notiek, bet tā pat nospļāvās un izgāja laukā gaitenī, pa kuru nonāca pie lielām izejas durvīm. Puisis atgrūda smagās durvis un pirmie saules stari apžilbināja acis. Negribot, viņu pārņēma laimes sajūta.

  "Skat, kas pamodies!" kāds uzreiz uzsauca no malas.

  Tūlīt arī pieskrēja baltais vilks un gandrīz nogāza Deilu no kājām. Puisis metās to bužināt, kaut arī spēka nebija.

  "Viņš ir krietni manījies kopš satika tevi," nezināmās balss īpašnieks tagad atradās tieši blakus Deilam. "Zini, tas suns agrāk nevarēja nevienu ciest... Nevar jau arī pārmest. Es arī nicinātu visus, ja mani būtu mākslīgi uzaudzējuši kaut kādā mēģenē, un no mirušajiem ievilkuši atpakaļ šajā bedrē."

  Deils pabeidza apčubināt Domino un pievērsās runātājam. Tas bija kārtējais baltais halāts. Deilam jau metās slikti no tiem, taču, šis šķita savādāks. Vīrietis likās savā ziņā omulīgs, varētu teikt inteliģents, atšķirtība no pārējiem intelektuālajiem ledus gabaliem, kas mūžīgi vazājās apkārt ar saviem bloknotiem.

  "Vēlies doties pastaigā?" svešais laipni ar roku parādīja uz priekšu.

  Deils nespēja īsti saprast kā, taču vīrietis likās pazīstams.

  "Mēs esam tikušies agrāk, vai ne?" vīrietis jautāja, kā nolasījis Deila domas.

  "Es neatceros," Deils aizsmacis atbildēja.

  "Mēs tikāmies vilcienā," vīrietis atgādināja.

  Tik tiešām. Puisis atminējās svešinieku vilcienā… Tā pati seja, tā pati balss. Sanāk, Deils bijis zem radara jau no sākta gala...

  "Neticami... Tad, jūs arī esat ar viņiem uz vienu roku? Lieliski," puisis vīlies nodūra acis. "Varat pārstāt tēlot un nepielaizīties. Es nekad nebūšu viens no jums."

  Vīrietis neko neatbildēja, laipnā izteiksme saglabājās. Viņi lēnām kustējās uz priekšu. Domino bezrūpīgi riņķoja ap abiem, pa laikam pabikstot Deila roku, cenšoties pievērst sev uzmanību.

  "Zinu. Tu esi savādāks nekā citi kurus man nācies izspiegot," vīrietis atsāka sarunu un stādījās priekšā: "Mani sauc Eiriks."

  "Prieks iepazīties. Mani jūs jau ziniet. Tad ko gribat?"

  "Es šodien tevi pieskatu. Tu taču nedomā, ka visa šī brīvība būs bez uzraudzības?" Eiriks paskatījās uz Deilu un pasmaidīja.

  "Protams, nē..."  

  Kādu laiku viņi klusēja. Dzirdama bija tikai čību šļūkāšana un Domino nagi sitamies pret bruģēto celiņu. Viņi gāja uz meža pusi, tuvojoties zaļajam biezoknim pavīdēja savādas skaņas. Skanīgas, neorganizētas, bet tajā pašā laikā melodiskas.

  "Kas tas ir?" Deils jautāja ieklausījies čalošanā.

  "Putni. Arī uzcelti no mirušajiem," Eiriks domīgi uzlūkoja mežu.

  "Kā tas iespējams?"

  "Es nezinu, Deil. Neesmu zinātnieks," Eiriks paraustīja baltā halāta apkakli, "uzvilku šo, jo palika vēsi. Pieņemu... tas ir kaut kā saistīts ar DNS? No tā jau visu var dabūt gatavu."

  "Skaidrs."

  Deils nejutās visai runātīgs, klusums turpinājās. Drīz viņi bija aizgājuši līdz pašai meža malai. Tur zāle bija augsta, apkārt dūca kukaiņi un saule patīkami dedzināja seju. Tāds miers… vējš šalca koku lapotnēs.

  Eiriks neuzkrītoši paskatījās apkārt un klusām teica: "Zini. Tev nav jābūt vienam no viņiem, lai būtu viens no viņiem."

  Deils aizdomīgi pagriezās pret vīrieti.  

  "Es šeit strādāju jau vairāk nekā... 30 gadus," spiegs sāka stāstīt, "atnācu pēc paša vēlēšanās. Neteiktu, ka lepojos ar to... Katrā ziņā, es ļoti labi saprotu ko jūti, un kāpēc atsakies sadarboties. Tomēr, tā tu neko nepanāksi."

  "Es nesaprotu, ko ar to vēlaties pateikt," Deils novērsās. "Jūs, jebkurā gadījumā, esiet viens no viņiem."

  "Man nav izvēles, Deil."

  "Vienmēr ir izvēle," puisis dzelžaini norūca.

  "Es arī tā kādreiz domāju... Taču klausies, kad saku tev, tu paveiksi daudz vairāk nelielā sakāvē, nekā no kapa," Eiriks skaidroja.

 

  Tikmēr fonā no meža izskrēja savāds mazs radījums, ar garu pūkainu asti. Domino to pamanījis rotaļīgi pieplaka pie zemes, tad metās tam virsū, taču sīkais dzīvnieks zibenīgi uzšāvās kokā. Suns palika samulsis raugāmies koku lapotnē. Deils bija apsēdies garajā zālē un domīgs plūkāja smilgu.

  "Tu taču vēlies palīdzēt cilvēkiem?" Eiriks apsēdās blakus puisim. "Tu vēlies, lai tie uzzinātu patiesību, vai ne tā?"

  "Es vairs nezinu, ko vēlos. Vienkārši gribu prom."

  "Nē... Vienkārši esi nobijies. Tu gan jau domā, ka viens pats neko nespēsi mainīt... ka tas ir bezcerīgi," spiegs analizēja Deilu.

  Deils neatbildēja, taču varēja redzēt ka klausās.

  "Viens iesāk ķēdes reakciju," Eiriks pielika roku puķei uz kuras tobrīd sēdēja bite.  Kukainis paklausīgi uzrāpoja uz krunkainās rokas, kādu laiku uzkavējās, tad aizlidoja. "Taču, lai ķēdes reakcija notiktu, visām vienībām jābūt attiecīgi sagatavotām. Savādāk kustība apstāsies nesasniegusi pusi ceļa. Pirms rīkoties viss ir jāsagatavo. Vajag laiku. Saproti ko ar to domāju?"

  "Jūs mēģiniet pateikt, ka cilvēki man neticētu pat, ja es spētu tos aizsniegt... ka tie nemodīsies kamēr nebūs gatavi. Tātad, ar katru būtu jāstrādā individuāli?" Deils apsvēra.

  "Tā tu uzsāksi, savādāku ķēdes reakciju. Mazi soļi tālu iet, Deil. Tev nav jābūt revolucionistam, lai mainītu pasauli. Kāds reiz pamodināja mani. Es pamodināju tevi. Tu pamodināsi vēl kādu. Iespējams... sava darba rezultātu pat neredzēsi šajā dzīvē... taču, kā jau tev reiz teicu toreiz vilcienā: Ir kāds spēks, kas liek censties, pat ja izredzes uzvarēt ir pavisam niecīgas."

  Deilam prātā ienāca meitene kafejnīcā. Domino arī uzskatīja, ka situācija sabiedrībā ir jāmaina, neskatoties uz to cik bezcerīga tā ir. Toreiz Deilam likās, ka meitene pārdzīvo par kaut ko pilnībā ārpus pašas atbildības robežām... no otras puses, kurš vēl, ja ne redzīgais, palīdzēs tam kurš ir akls?