Arnolds sakārtoja vēl pāris papīru kaudzītes un nolēma doties mājās. Kāpņu telpā viņš uzskrēja Deilam, kurš tobrīd atgriezās studijā. Lai arī Arnoldam tas likās savādi, viņš draugam liekus jautājumus neuzdeva. Nogurums steidzināja, gribējās ātrāk nokļūt mājās. 

  Pa pusei aizmidzis, viņš streipuļoja pa saulaino ielu. Asfalts vēl bija nedaudz mitrs pēc vakara lietus, cilvēku apkārt nebija. Tālumā klaigāja kāda jauniešu kompānija. Arnoldam tas lika aizdomāties par pēdējo reizi, kad pats bija saticis savus draugus. Atmiņas lika smagi nopūsties. Laikam, pagājuši jau vairāki mēneši. Nemanot, viens pēc otra, kādreizējie draugi bija sākuši zaudēt cieņu Arnolda acīs. Lielākoties, visi sevi bija nodevuši un pārvērtušies par parastiem vidusmēra iedzīvotājiem. Pēdējā laikā Arnolds nemaz nevēlējās komunicēt ar nevienu. Viņš jutās savādāks, kā arī bija par sevi nedaudz labākās domās nekā vajadzētu. Tomēr tajā pašā laikā Arnolds arī centās būt labāks nekā visi citi. Viņam nepatika sliņķi, un vēl vairāk viņš nevarēja ciest emocijas. Cilvēki šķita melīgi un samāksloti, līdz ar to viņš nebaidījās tos izmantot, lai panāktu savu. Arnolds klusībā nerespektēja nevienu un sekoja tikai saviem uzskatiem. Deils bija viņa labākais draugs, Arnolds neiebilda pret tā kompāniju, kaut arī, varbūt, ja darbs neliktu uzturēt pastāvīgu kontaktu, visticamāk arī Deils izzustu no viņa dzīves.

 

  "Klausies, izpalīdzēsi nedaudz?" Arnoldu apturēja kāda noplukusi sieviete ar griezīgu balsi.

  Svešās mati bija savēlušies ligzdā un viņa izskatījās netīra viscaur. Viņa uzlika kaulaino roku Arnoldam uz pleca un pasmaidīja. Viņš nokratīja to no sevīm un nikni lika ar skatienu saprast, ka nav ieinteresēts.

  Sieviete sāka diedelēt: "Tikai pāris punktus? Es tev pienācīgi atmaksāšu!"

  Lai arī daudzas lietas Komā bija brīnišķīgas, daži cilvēki to nespēja saskatīt un mēdza nomaldīties neceļos. Atsevišķos rajonos varēja sastapt cilvēk graustus - cilvēkus kas ubagoja punktus narkotikām un dzeramajam.

  "Novāc rokas!" Arnolds uzkliedza putnu biedēklim un soļoja tālāk.

  Nožēlojami... Viņš nodomāja. Šādos brīžos Arnolds sajuta pasaules tumsu. Pēkšņi visās malās pavīdēja ubagi, slimība un viss ikdienas neglītums. To vairs nevajadzēja meklēt, tas pats sitās acīs...