Otrā pasaules malā, saulainajā Akari, kādas ēkas augstākajā stāvā, aiz aizvilktiem aizkariem sēdēja vīrietis, lasot visnotaļ nodriskātu, biezu grāmatu. Klusumu pārtrauca telefona zvans. Viņš aizvēra sējumu, un novietoja to uz palodzes sev aiz muguras. Sniedzoties pēc telefona vīrietis netīšām ar roku aizķēra kafijas krūzi, kuru bija novietojis pārāk tuvu galda malai. Krūze nokrita un sašķīda drumstalās. Nepievēršot ne mazāko interesi notikušajam viņš pielika telefonu pie auss.

  "...?"

  "Labrīt," klausulē skanēja, nedaudz satraukta, Arnolda balss, "te jūs traucē Arnolds. Deils man tik šorīt ziņoja, ka jūs vēlējāties mūs informēt par kaut ko?"

  "Ārnij, kā sokas? Jā, es jau gaidīju tavu zvanu."

  Sekoja neveikls klusuma brīdis. Arnolds nevarēja saprast, vai ir viņa kārta runāt. Neveikli viņš iesāka: "Jā, mums te ar Deilu bija situācija, nevarējām ātrāk jūs sazvanīt."

Viņš nebija pārliecināts, kāpēc mēģināja sevi attaisnot. Melot šim vīrietim bija bezjēdzīgi. Neiespējami.  

  Voidmans pārtrauca: "Lai paliek. Tā nav mana darīšana, kur un kā jūs pavadāt laiku ārpus darba laika. Katrā ziņā... tagad, kad jūs abi esiet skaidrā un runājami..."

  Arnolds nevarēja sakoncentrēties uz priekšnieka teikto, saruna kļuva attāla un vārdi zaudēja nozīmi. Voidmans šķita tik mierīgs un nosvērts, pavisam savādāks nekā parasti. Kas viņam aiz ādas? Arnolds sapurinājās un vēlreiz pievērsās sarunai.

  Priekšnieks vēl joprojām runāja: "Nē, no otras puses, vakardienas saruna ar Deilu bija diezgan izklaidējoša. Nezinu ko viņš bija lietojis, bet tas bija iespaidīgi. Liela iztēle."

  "Tiešām?" Arnolds ieinteresēts iesaucās.

  "Jā, tici vai nē, bet viņš vakar man skaidroja norādes uz kādu vietu... neesmu pārliecināts, vai tā patiešām pastāv... tur esot apraksti dārgumi, vai kas tāds?" Voidmans iesmējās. "Ļoti krāšņi. Varbūt mums vajadzētu izmantot Deila talantu reklāmu scenārijiem? Pasveicini viņu."

  "O, jā, jūs jau ziniet cik radošs Deils ir," Arnolds centās neizplūst smieklu lēkmē.

Voidmans tomēr nopūtās un stingrāk piekodināja: "Labs ir... nākošo reizi, kad nolemjat pamest realitāti, turaties pa gabalu no telefona. Īsti nezinu, vai vēlos iepazīt savus labākos darbiniekus no šādas puses. Galīgi bojā iespaidu, vai saproti?"

 

​

.  .  .

 

 

  Vēlos vairāk pastāstīt par šo jauno personāžu, par cik, mēs viņu vēl diezgan bieži satiksim šajā stāstā.

  Pirmām kārtām, šis vīrietis, pilnā vārdā Omārs Zeps Voidmans ir visai svarīgs vīrs. Viņš darbojās masu komunikācijas līdzekļu laukā, vadot un nodrošinot informācijas apriti Komā. Pateicoties viņam, Deilam un Arnoldam ir atvēlēts laiks pašiem savā radiostacijā, kurā viņi vada dažādas pārraides un nodrošina klausītāju izklaidi. Omārs ar abiem sadarbojās jau diezgan ilgu laiku, un tie ar Voidmanu ir strādājuši pie kopīgiem projektiem pagātnē.

  Atgriežoties pie Omāra dzīves, sāksim no sākuma…  bērnu dienās viņš bija gājis cauri grūtiem laikiem. Tādas lietas kā vardarbība, nabadzība un izsmiekls, viņš pazina pārāk labi, taču tieši šīs lietas viņu arī padarīja par to kas viņš ir šodien.

  Tikai divpadsmit gadu vecumā viņš pameta savu vecāku mājas, lai uzsāktu patstāvīgu dzīvi. Diemžēl, vientulībā viņš izdzīvot nespēja, un jau pāris mēnešus vēlāk Omāru atrada pavisam vārgu un bezsamaņas vienā no Akari neapdzīvotajiem rajoniem. Viņu atrada kāds puisis no aizmirsto bara. Aizmirstie bija cilvēki kuri izvēlējās dzīvot ārpus pilsētas un tās sabiedrības. Viņi izvairījās no 'parastajiem' cilvēkiem, un sastapt kādu no tiem bija retums.

  Tā Omārs tika izglābts no pāragras, un skumjas nāves. Starp aizmirstajiem viņš ieguva jaunas mājas, tomēr viņa ciešanas ar to neizbeidzās. Jauneklim tā pat nācās iemācīties, kā izdzīvot patstāvīgi. Viņa jaunā ģimene nebija mežoņi, vai alu cilvēki, kā jūs to droši vien iztēlojāties. Nē, viņi bija parasti cilvēki ar nedaudz savādākām vērtībām un uzskatiem. Pret jauniņajiem viņi izturējās nedaudz skarbi. Disciplīna bija obligāta, un cieņa bija jānopelna. Pagāja kāds laiks pirms aizmirstie Omāru pieņēma kā savējo.

  Septiņpadsmit gadu vecumā, viņš pameta savu audžu ģimeni un atgriezās pilsētā, meklēt jaunas iespējas.

  Un tas ir Voidmana backstory īsumā. Vai tā ir taisnība? Kas to lai zina. Taču, viņa acīs ir redzamas rētas, viņš tiešām ir dzīves paplosīts …kā arī, pazīstams ar pārgalvību un vienkārši savādu klātbūtni. Pirmo reizi viņu sastapu tumšā pagrīdes bārā. Viņš pienāca man klāt un piedāvāja sadzert. Es biju atklāts un pateicu, ka ar tādiem kā viņš nedzeru. Tiešām, no sākuma nospriedu, ka viņam kādi savādi motīvi prātā, varbūt viņš grasās mani apzagt? Voidmans bieži slēpa savu seju, viss biežāk zem tumšām saulesbrillēm. Viņa uzvalki vienmēr bija nedaudz par košu, un akcenti nedaudz par greznu. Katrā ziņā mans iespaids par Voidmanu nebija visai labs un es prātīgi atteicu viņa piedāvājumam.

  ...kad Voidmans pameta aizmirstos un ieradās pilsētā, viņš bija uz savas dzīves tumšāko dienu sliekšņa. Narkotikas, vardarbība, noziedzība… lepnums. Dzīvesveids, kas tevi sakropļo līdz pat kaulam. Šodien Omārs dzīvo tīru un disciplinētu dzīvi, skarbā ielu pagātne ir aizmirsta, taču var redzēt, ka cilvēcība no viņa acīm ir izgaisusi, un atgriezties netaisās. Viņš ir tas cilvēks kurš pārkāps robežu. Ies nedaudz tālāk nekā citi. Viņš dara ko un kā vēlās. Piemēram, todien, kad atteicu viņa draudzības žestam, viņš bija noskaņojumā kādam piedraudēt ar skalpeli. Kāpēc? Kas to lai zina, bet es zinu, ka tas - kāds - biju es! Gribiet redzēt rētu? Ha-ha. Labi, jokoju. Tik tālu tas neaizgāja. Beigu beigās tomēr iedzēru pa glāzei ar veco labo Voidmanu. Katrā ziņā, kaut kas ar to tipu nav kārtībā. Šā iemesla dēļ, daudzi no viņā ieturēja veselīgu distanci.

 

 

.  .  .

  "Es saprotu. Tas vairs neatkārtosies, sēr." Arnolds centās nesmieties. "Tad par ko vēlējāties runāt?"

  Saruna sāka ritēt vieglāk.

  "Ak, jā. Tu droši vien jau atminies, katru gadu Komā norit drošības nedēļa, kuras laikā pastiprināti tiek atgādināts par piesardzības pasākumiem saistībā ar Saturniju."

  "Jā, protams, kā gan to aizmirst... jautrākā nedēļa gadā, kad atminies ka dzīvo nāvējoša tuksneša vidū. Ko mēs darītu bez šādas nedēļas? Nedod dievs, izietu un sadegtu saules gaismā, haha," Arnolds pieklusa. "Patiesībā, mēs ar Deilu, kā tikko runājām par šo tēmu... ļoti interesanti."

  "Lieliski. Tātad, šogad arī mēdiji, tie esam mēs, visnotaļ nopietni iesaistīsies jautrībā. Es vēlos, lai jūs ar Deilu sagatavotu raidījumu veltītu šīm tematam. Tu jau zini, viss sākot ar saules nāvējošo radiāciju, slimībām, trakumsērgu un tā tālāk. Aiciniet viesus, izglītojieties, pieņemiet zvanus. Mērķis ir atgādināt cilvēkiem par Saturnijas bīstamību, pēc iespējas vairāk un baisāk."

  "Izklausās labi, Omār. Vai ir vēl kas?" Arnolds jautāja.

  "Pagaidām tas ir viss. Izpaudieties. Jums ir laiks līdz piektdienai," Voidmana balss tembrs strauji nokritās, viņš drūmi piebilda: "Visam jābūt perfektam. Šo pasākumu man personīgi lūdza vecākie. Saproti?"

  Arnolds nekad vēl iepriekš nebija dzirdējis priekšnieku runājam šajā tonī. Viņš svarīgi apstiprināja: "Jā, jūs variet paļauties uz mums. Būs profesionāli."

Voidmans atgriezās savā laipnajā omā. "Lieliski. Tad tiksimies pirmdien. Pienāciet pie manis, es personīgi jums nodošu papildus materiālus kurus jums būs nedaudz jāpastudē."

"Sarunāts."

  "Tad uz tikšanos. Neaizmirsti sveicināt Deilu," Voidmans nolika klausuli.

 

  "Gāja labāk nekā domāju," Arnolds noteica pie sevis un ielika telefonu atpakaļ somā.

Deils bija tikko atgriezies ar veselu kaudzi fast food. Viņš visu nobēra uz mazā galdiņa un sāka izjautāt Arnoldu.

  "Piezvanīji? Ko Voidmans teica? Nebija dusmīgs?"

  "Nē... viņš nodeva tev sveicienus. Tu vispār atceries, ko vakar viņam stāstīji?"

  "Aha," Deils negribīgi pamāja ar galvu un izvairoties no neveiklās sarunas viņš piestūķēja muti ar frī kartupeļiem.

  "Skaidrs… " Arnolds nolēma nepiekasīties Deilam, par cik pats nebija bijis savā labākajā uzvedībā vakrnakt. "Mums būs jāapciemo Voidmans, viņš grib, lai sagatavojam pārraidi par Saturniju? Drošības nedēļa un viss tas... Vajadzēs paņemt materiālus."

  "Drošības nedēļa?" Deils pārjautāja. "Pirmo reizi dzirdu."

Arnolds neieinteresēti atbildēja: "Aha... Voidmans teica, ka paši Vecākie ir lūguši, lai visi tiktu informēti, visos iespējamākajos veidos. Televīzija, radio, internets."  

 

  Pēc brokastīm, Deils iegrima pārdomās un cītīgi kaut ko rakstīja savā žurnālā. Arnolds snauda atspiedies pret logu, klausoties mūziku. Viņš uz brīdi atvēra acis, vilciens bija jau krietnu gabalu Saturnijā. Tumšajās debesīs skaidri varēja saskatīt pat viss sīkākās zvaigznes. Tālumā, līdz ar apvārsni, rādījās blāva gaismas svītra. Tā bija pirmā reize kad Arnolds patiešām ieskatījās nakts skaistumā. Tik īss bija tas brīdis. Vilciens nozuda pazemes tunelī, kas no tā punkta stiepās līdz pat Akari.