Tas gan jau bija sapnis. Kāda vieta ar divām saulēm, dzidras krāsas. Rasaina pļava un akmens siena tālumā, šķiet tos sauca par kalniem. Priekšā koki ar dzeltenīgām un sarkanām lapām, kaut kur netālu šalca ūdenskritums. Deils saprata ka atrodas sapnī. Parasti šajā momentā cilvēks pamostas, vai nu aiz saviļņojuma, vai bailēm. Ne šoreiz. Apzinātais sapnis turpinājās. Viņš nopētīja apkārtni un paspēra dažus soļus uz priekšu pļavā... tālumā pavīdēja balts pleķītis, kas enerģiski tuvojās. Tas bija balts vilks. Domino. Aizmirsis ka sapņo, puisis devās pretī sunim. Viņš sajuta kā rasa uz garās zāles samitrina drēbes, un svaigo rīta gaisu patīkami ieplūstam krūtīs. Viss likās īsts. Neaprakstāms siltums piepildīja ķermeni. Laikam laime? Abi priecīgi tuvojās viens otram, bet tad debesis pietumsa, un starp abiem nostājās kāds cilvēks. Deils redzēja Domino atduramies pret iebrucēja kājām, un kā tās bezsirdīgi sāka spārdīt dzīvnieku. Perfekti spodrinātās kurpes, pamazām notraipījās ar asinīm. Debesis iekrāsojās rūsganas. 

  Deils pamodās aukstos sviedros ar asarām uz acīm. Atkal... Vel viens bezjēdzīgs murgs, kas jauca prātu. Deils bieži redzēja sapņos Domino, un pļavas aiz kurām stiepās bezgalīgi meži, neparakstāmi skaistas vietas... un šad tad, viņš redzēja arī Voidmanu. Tas bija pretīgs rēgs, kas ieņēma viņa sapņus viss negaidītākajos brīžos, iznīcinot visu, kā tas arī bija noticis īstajā dzīvē.  

 

  Bija jauna diena. Diena pasaulē bez saules. Deils nolēma turpināt pamesto kvartālu izpēti, bija vel tik daudz grausti kurus viņš vēl nebija apskatījis. Viss vairāk viņam patika atrast kādus neskartus īpašumus, bērnu rotaļlietas, foto albumus, grāmatas. Kas vienam šķita vien noputējuši krāmi, Deila elpai lika aizrauties. Tas novērsa puiša sagurušās domas, kā savdabīga meditācija. Deils plānojot dienu brīdi noraizējies lūkojās vienā punktā. Vakarā taču bija ieplānots gājiens pēc medikamentiem... tā būs pirmā reize, kad Deils atkal redzēs pilsētu, pēc pazušanas Saturnijā. Ja nu, kaut kas noiet greizi? Ja nu viņu meklē, ja nu kāds viņu atpazīst? Deils laiku palika sastindzis, iegrimis iedomātos - ja nu - scenārijos. Drīz viņš atmodās, ievilka dziļu elpu un sapurinājās. Paņēmis lukturi viņš devās laukā. Lietus bija mitējies, debesis pa ilgiem laikiem noskaidrojušās, un vietām caur ķīmisko slāni spīdēja zvaigžņu sega. Brīdi domas atkal aprāvās un šoreiz uzmanība nomaldījās spīdīgajos debesu ķermeņos. Skaistuma apburts viņš stāvēja ar paceltu galvu, aizdomājies par planētām, galaktikām un krāsainajiem putekļu mākoņiem, kas tobrīd krita cauri visumam. 

  "Kas šī ir par vietu?"  viņš domāja un galva sagriezās. Jautājums nogurdināja mirstīgo prātu.

  Puisis devās tālāk, acis vēl nedaudz bija aizlipušas no miega, bilde priekšā miglojās. Ceļu līdz nometnei puisis nogāja ar iedegtu lukturi, kaut arī tumsa vēl bija caurredzama. Gaisma nomierināja. Vēl pēc murgainās nakts Deilu izsekoja kāda dīvaina sajūta, it kā kaut kas nebūtu kārtībā.

  Viņš tuvojās galvenajam krustojumam. Kaut kas tiešām nebija kārtībā, priekšā pulcējās cilvēki, apkārt sadegtas lāpas un sveces. Puiša soļi pašam nemanot kļuva straujāki, tālumā varēja sadzirdēt šņukstēšanu un sēru runu plūstam cauri pūlim. Nevēloties spraukties cauri cilvēkiem, sasniedzis krustojumu Deils apstājās nomalē, blakus Sanijai, kuru viņš tikai nedaudz pazina. Viņa, tā pat kā Deils, bija izbēgusi no Saturnijas bāzes pirms vairākiem gadiem. Viņi daudz nebija par to runājuši, bet pārdzīvojums nekavējoties ieviesa neredzamu saikni starp izdzīvojušajiem. 

  "Kas notiek?" Deils čukstus jautāja.

  Sanija pavērsās pret Deilu. Kapuces ēnā, brūnās acis izskatījās melnas. Uz vaigiem atspīdēja asaru svītras.

  "Freiža šorīt nomira," atbilde bija īsa, tad viņa novērsās.

  Mirusi? Vienkārši tā? Deils domāja. Viņi tikai pirms pāris stundām bija sēdējuši pie uguns un sarunājušies. Viņa izskatījās kā vienmēr, vesela un tā kā nodzīvos vēl pār desmit gadus... Kas būtu noticis?

  

​

  Vēlāk Deils uzzināja ka Freiža mirusi no vecuma. Viņu atrada mierīgi guļam gultā uz muguras ar rokām kārtīgi saliktām uz krūtīm, tā it kā viņa būtu zinājusi ka aizies miegā.

  Cilvēki stāvēja pie kapa, kurā uz balta palaga bija noguldīts Freižas ķermenis. Viņas mati, kas vienmēr bija cieši sapīti garā bizē, tagad izlaisti, sirmās cirtas skaisti izkārtotas pār krūtīm. Atvadu ceremonija norisinājās tālāk tuksnesī, pie debess malas. Tie nebija gluži kapi, vairāk piemiņas vieta, kur notika ķermeņu sadedzināšana. Aizmirstie apgalvoja, ka ar kremāciju, dvēsele viss ātrāk tiek atbrīvota no materiālajām važām un spēj doties tālāk visumā... Deils nezināja ko tas nozīmē. Viņš nekad vēl nebija nevienu pazīstamu cilvēku zaudējis, nāve bija kas nenoteiktībā tīts. Kas vispār ir dvēsele, kur tā pēc tam paliek? Tas viss likās pat nedaudz muļķīgi par ko tādu prātot. Līdz šim Deilu apmierināja doma, ka pēc nāves cilvēks vienkārši pārstāj būt, bet izrādās ir cilvēki, kas domā savādāk? 

  Viņš pacēla acis un raudzījās apkārt. Lāpu gaismā bija saredzami mazi akmens pieminekļi, metam ēnas uz kailās zemes. Kāds vīrietis kuru Deils nepazina, prasmīgi spēlēja apburošu melodiju uz koka pūšam instrumenta. 

  Tobrīd viens no bara vecākajiem uzsāka runu: "Freiža. Tava pieredze starp mums ir galā, un ir laiks atvadīties. Lai arī kur visums tevi tagad vedīs, mēs vēlam tev visu mīlestību un pateicību. Tu vienmēr būsi ar mums, mūsu sirdīs un domās, un darbos. Viss ko mums esi iemācījusi, un viss ko esi darījusi turpinās plaukt šajā pasaulē. Mēs atvadāmies ar prieku nevis skumjām, jo beigas ir tikai sākums. Dzīve ir nāvē. Mums pietrūks tevis, bet mēs atlaižam tevi visumam, un svinam tavu atdzimšanu."

  Deils neklausījās. Viņš nodūris skatienu atkal pētīja rētas uz mirušās sievietes sejas. Tā arī viņš neuzzinās kas tās atstājis. 

​

  Pēc brīža mirstīgas atliekas tika sadedzinātas garās liesmās, un vēlak pelni izkaisīti vējā. Tas arī bija viss. Viņas vairs nebija. Deils sēdēja smiltīs, tālāk no visiem. Mūzika nu bija nedaudz jautrāka un cilvēki atcerējās visu labo ko bija piedzīvojuši ar, un pateicoties Freižai. Viņš jutās svešs... 

  Te pār ķermeni pārskrēja skudriņas. Savāda sajūta. Šermuļi kas visbiežāk uzmācās tieši pirms psihotiskas epizodes, kā viņš bija ievērojis. Deila psihoze bija izveidojusies ieslodzījuma laikā, zāļu testēšanas rezultātā. Parasti psihoze izpaudās kā vizuālas halucinācijas, citreiz tās bija balsis, dažreiz prāts cīnījās atpazīt realitāti no iedomām.

  Acis nemierīgi sāka meklēt defektus realitātē, kas neizbēgami tuvojās. Puisis atskatījās, tur viss bija kārtībā. Tātad murgi būs viņam priekšā. Kā vienmēr, viņam bija taisnība. Nedaudz uz priekšu, tuksnesī pavīdēja rēgs. Bāls pleķis, kas savilkās cilvēka siluetā. Tad vēl viens, un vēl viens, līdz lauks bija noklāts ar sakņupušiem stāviem. Tie nomaldījušies šļūkāja pa tuksnesi. Te parādamies, te izirstam. Deils nejuta bailes, drīzāk līdzjūtību. Noplukušie stāvi pa laikam lūdzoši raudzījās puisī, tuvojās, tad atkal izzuda. 

  Ko tie vēlās? Deils prātoja, bet tālākām domām neļāvās. Tā nebija realitāte. Vien traucējumi smadzeņu darbībā. Rēgi nebija īsti, tie jāignorē. Puisis noguris aizsedza seju ar plaukstām. Te likās no mugurpuses bija dzirdami tuvojamies soļi. Vai tie bija īsti vai atkial iedomas? Nenoliedzami bija dzirdams kā smagi apavi šļūca pa smilšaino zemi, līdz Deils sajuta kādu apsēžamies blakus. Puisis atsedza acis un pagrieza galvu. Tā nebija halucinācija. Luis bija viens no bara vecākajiem, viņi ar Deilu bija salīdzinoši sadraudzējušies pēdējā mēneša laikā, gājienos uz izgāztuvēm pēc materiāliem.  

  "Nedaudz vēl pakavēsimies un dosimies. Mūs jau gaida," Luis atgādināja. Viņš līdzjūtīgi paskatījās uz Deilu. "Viss labi?"

  Deils centās ignorēt rēgus kuri uzbāzīgi ielauzās perifērā redzē, tie joprojām nekaunīgi slīdēja pa smilšu lauku. Kaut tie ātrāk aizvāktos. Viņš vēlējās pastāstīt, vēlējās kaut nebūtu vienīgais kas tos redz... bet tas nebija iespējams. Deils pamāja ar galvu apliecinot, ka viss ir kārtībā. 

  Arī Luis sēri raudzījās uz priekšu, bet redzēja tikai tuksnesi. Laimīgais. Te pie apvāršņa pavīdējaspoži mašīnu lukturi. Deils neuzkrītoši pašķielēja uz blakus sēdētāju. Luisa seja saviebās, tumšajās acīs iedegās naids. Tā bija reakcija, tātad Deils nebija vienīgais kas redz šo parādību.

  Luis nospļāvās, nikni blenžot tālumā. "Nožēlojamie izdzimteņi."

  "Kas tās par gaismām?" Deils jautāja. 

  Rēgi beidzot izzuda, bet mašīna tālumā turpināja slīdēt pāri smilšainajam laukam.

  "Neuztraucies, viņi mūs neaiztiks," vecākais piebilda pamanījis raizes Deila sejā.

  "Viņi?"

  Luis vilcinājās, nezinot kā atbildēt. Domīgi pakasījis tumšo bārdu viņš teica: "Atceries Omāru Voidmanu?"

  Deila sirds iesitās straujāk izdzirdot šo vārdu. Bailes un dusmas izbrāzās caur ķermeni. Zobi sakodās... tad viss norima.

  Luis turpināja: "Senu laiku atpakaļ viņš bija viens no mums. Apņēmīgs, strādīgs, sasodīti gudrs. Padzīvojis šeit ilgāk viņš izlēma ka vēlās ko vairāk. Puisis nespēja pieņemt mūsu dzīves veidu un atstāja pamestos kvartālus. Diemžēl, kad viens no mums aiziet, tas ir uz visiem laikiem. Tu arī to ņem vērā, Deil," vecākais ar skatienu ļāva noprast ka likums izņēmumus nepieļauj. "Aptuveni gadu pēc aiziešanas, Omārs centās atgriezties mūsu barā... un pēc tam vēl pāris reizes. Klaiņoja te apkārt, dieva nepieņemts... Šeit bija kaut kas, kas viņam nebija vienaldzīgs. Kaut kas, kas nedeva mieru. Varbūt arī viņu būtu uzņēmuši atpakaļ... tomēr nelietis bija mainījies. Pilsēta bija norijusi visu cilvēcīgumu viņā."

  Deils nezināja ko domāt. Viņš uzmanīgi klausījās.

  "Tad... Kādu dienu pie mums ieradās kāda organizācija, kas bija apmetusies dziļi Saturnijā. Mēs apzinājāmies viņu klātbūtni. Mašīnas periodiski braukāja šurpu turpu pa tuksnesi, tā bija ierasta lieta. Daudz par to galvas nelauzījām, kāda mums tur daļa? Tad, vienu dienu, bez paskaidrojuma, tie vienkārši ieradās un piedraudēja ka nogalinās visu mūsu baru." 

  Luisa dūres sažņaudzās atminoties netaisnību, pēc kā Deils noprata, ka todien bija noticis kas vairāk par tukšiem draudiem. Sekoja rūgts klusuma brīdis.  

  Luis ievilka elpu un turpināja: "Todien mēs atklājām, ka aizmirstie zināja kaut ko, ko pārējie pilsētā nedrīkstēja uzzināt. Laimīgā kārtā, izrādījās ka ar tiem nenormālajiem sapinies bija Omārs. Viņš bija tas kurš panāca vienošanos starp aizmirstajiem un Saturniju. Varētu teikt, izglāba mums visiem dzīvības."

  Deils apstulba. Neticami, ka Voidmans būtu spējīgs uz tādu laipnības žestu. Vai tā maz bija laipnība? Iespējams tikai savtīgi motīvi. 

  "Kāda ir vienošanās?" Deils jautāja.

  "Omārs kādu dienu ieradās pie mums un paskaidroja situāciju. Pastāstīja par organizācijas eksperimentiem un tās slimo nākotnes vīziju. Bija grūti noticēt ka pilsētnieku smadzenes ir tik izskalotas. Mēs paši vienmēr staigājām kur gribējām, kur un kad vēlējāmies. Mums otrās debesis bija tikai piesārņojums, kamēr pārējie domāja ka tās glābj viņiem dzīvības. Mums saules gaisma ir dzīvība, bet pilsētā domā ka tā nogalina. Tā mēs uzzinājām ka esam brīvi, bet pilsētas..."

  Luis nopauzēja, lai aizsmēķētu nelielu pašdarinātu cigareti. Starp aizmirstajiem tabaku smēķēja tikai dziednieki, tomēr Luis šad tad pamanījās nočiept dažas lapas savām vajadzībām.  

  Deils pabeidza Luisa teikumu: "Pilsētas ir cietumi."

  Vecākais drūmi pamāja ar galvu. Dūmiem pār lūpām plūstot viņš ķērās pie galvenā: "Mums ir stingra vienošanās. Aizmirstie nedrīkst sarunāties ar cilvēkiem piesētā. Mēs nedrīkstam tur uzturēties bez vajadzības. Mums ir jābūt neredzamiem, aizmirstiem. Cilvēki nedrīkst mūs atpazīt, pretējā gadījumā vienošanās tiek lauzta, un mūs aukstasinīgi noslaktē. Mēs katrs nesam atbildību viens par otra dzīvībām."

  Deils atminējās pāris tuvus cilvēkus pilsētā. Vai tiešām vairs nekad tos nesatiks? Viņš pārliecinājās: "Tātad sarunāties ar citiem pilsētā..."

  Luis bargi pārtrauca: "Kategoriski aizliegts. Ja redzam kādu riskējam ar bara dzīvību, viņš tiek nekavējoties padzīts."

  "Saprotu."

  "Nebūs lieki piebilst... kamēr esi viens no mums, esi drošībā. Padzīšanas, vai aiziešanas gadījumā vari sagaidīt, ka tie lopi tevi savāks pašam nemanot. Viņi zinās, kad un kur būsi viens un neaizsargāts." 

  Luis apklusa un pēc tā viņi vairs nerunāja. Katrs ieslīga pats savā domu pasaulē. Dūmi koda acīs. 

  Gaismas punktiņš pakāpeniski bija audzis lielāks, nu jau skaidri varēja saskatīt divus mašīnas lukturus. Tas bija liels melns bus. Dievs vien zināja ko viņi transportēja. Cilvēkus? Narkotikas? Varbūt ko baisāku? Mašīna netraucēti slīdēja garām, tad nozuda pamesto ēku labirintos. Tik tiešām, tie nelikās ne zinis par aizmirstajiem. Deils atviegloti uzelpoja, pirms viņu skāra nepatīkama atklāsme. 

​

Tad šī bija brīvība?